5 patīkamas kapsētas Latvijā, kur ir ļoti skaisti un (gandrīz) nav bailīgi!

Mājdzīvnieku kapsēta

Vārdkopa “mājdzīvnieku kapsēta” ar Stīvena Kinga vieglo roku ieguvusi šausminošu zemtekstu. Taču tas, ko ieraudzīsiet šeit, nevis biedēs, bet drīzāk aizkustinās ar cilvēka pieķeršanās līmeni visdažādākajām dzīvajām būtnēm. “Citi medību lauki” stāsts sākas 2002. gadā, kad nomira skaistais Ņūfaundlendas šķirnes suns vārdā Karbo Cerbo Kongo van der Klemanso. 2004. gadā Uģis Rūķītis nolēma iemūžināt sava uzticamā drauga piemiņu un izveidoja mājdzīvnieku kapsētu Mārupes novadā. Viņaprāt, ne tikai cilvēkiem ir tiesības uz pienācīgu apbedīšanu. Suns bija daļa no viņa ģimenes, tātad arī piemineklim jābūt atbilstošam.

Savas pastāvēšanas laikā mājdzīvnieku kapsēta paspējusi uzrunāt ar skumjiem stāstiem un šausminošām leģendām. Starp kapiem atrodams skumjš piemineklis kaķenītei, kura gājusi bojā veļas mašīnā. Cilvēki nepamanīja, kā viņa ielien iekšā, un sāka veļas mazgāšanu. Taču visbaisākā leģenda saistās ar vāveres rēgu, ko daži novērojuši naktī uz Jāņu svinībām. Aculiecinieki apgalvo, ka uz viņas galvas redzams asiņains ozola vainags, bet kājā – šašlika iesms. Ar to viņa cenšas izdurt cauri visiem, kas kurina ugunskuru šejienes skaistajos priežu mežos.

Par spīti skumjajam kontekstam, “Citi medību lauki” ir viena no skaistākajām mājdzīvnieku kapsētām visā Austrumeiropā. Pie tā tapšanas strādājusi ainavu arhitekte Inese Grundule un projektētājs Guntis Sakne. Iebraucamos vārtus veidojis Ģirts Burvis. Netālu no centrālās ieejas kapsētā izvietoti divi pieminekļi: visām meža ugunsgrēkos bojā gājušajām dzīvajām radībām, kā arī citur apraktajiem vai bez vēsts pazudušajiem dzīvniekiem.

Nokļūt kapos var pa A9 šoseju (Rīga-Liepāja). Tā atrodas dažu minūšu brauciena attālumā no Rīgas lidostas. Precīzu adresi un darba laiku var uzzināt Citi medību lauki mājaslapā.

Laivu kapsēta Mazirbē

Ar vārdu “kapsēta” lielākajai daļai no mums asociējas kapakmeņi ar zem tiem apbedītiem cilvēkiem. Bet reizēm tā sauc īpašniekiem ļoti vērtīgu, tomēr nedzīvu priekšmetu atdusas vietas. Tieši tā savu nosaukumu ieguvusi viena no neparastākajām Latvijas kapsētām, kurā mūžīgu mieru ieguvušas aptuveni desmit laivas.

Līdz šai lokācijai nokļūt nav tik vienkārši un labāk braucienu plānot vismaz divām dienām. Ar personīgo transportu ceļš līdz Mazirbei aizņems aptuveni trīs stundas vienā virzienā. Savukārt, ja gatavojaties braukt ar sabiedrisko transportu, ņemiet vērā, ka no Rīgas līdz šīm tālajām vietām kursē tikai divi autobusi dienā. Jāņem arī vērā, ka ceļojot tikai vienu dienu, ceļā pavadīsiet gandrīz astoņas stundas, bet tieši laivu kapsētas un citu interesantu vietu apskatei atliks tikai viena stunda un divdesmit minūtes. Tāpēc iesakām iepriekš padomāt par naktsmītnes rezervēšanu.

Par savdabīgu Mazirbes vizītkarti kļuvusi piekrastes mežā uz visiem laikiem pamestie zvejas laivu “skeleti”. To parādīšanās saistāma ar diezgan prozaisku stāstu. Pēc atkārtotas Latvijas okupācijas, padomju varas iestādes ierobežoja vietējo zvejnieku iziešanu jūrā. Vietējie ūdeņi tika uzskatīti par pierobežas ūdeņiem, un, lai turpinātu zvejot, bija jāveic sarežģīta saskaņošana ar robežsargiem. Daudzi pametuši savu lomu, tikmēr laivas atstājot krastā. Tās šeit sāka krāties kopš 1950. gadu beigām, bet pēdējā mūžības piestātnē pietauvojās 1976. gadā. Pašlaik atrodami nepilni desmiti sabrukušu karkasu, iepriekš to bijis daudzreiz vairāk.

Papildus šarmu Mazirbei piešķir savdabīgā lībiešu galvaspilsētas loma — daudzskaitlīgas tautas pagātnē. Viņi apmetās gar šo jūras krastu un, galvenokārt, zvejoja zivis. Lai gan šobrīd pasaulē nav palicis neviens lībiešu kā dzimtās valodas nesējs, visas šeit atrodamās informācijas plāksnītes dublējas tajā. Ciema vidū slejas liela, balta ēka — tas ir lībiešu kultūras centrs, kas celts 1930. gadu beigās. Te reizēm notiek pasākumi, kuru mērķis ir šīs tautas tradīciju un mākslas uzturēšana.

Garnizona kapi Alūksnē (Garnizona kapi)

Ne velti tieši šī atdusas vieta tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām valstī. Tā atrodas augstā pussalā ar staltiem skuju kokiem. No vairākām pusēm paveras skats uz plašu ezeru un pilsētas panorāmu ar zvanu torni un nelielām mājiņām. Kapsēta jau sen kļuvusi ne tikai par piemiņas vietu, bet arī par komfortablu zaļo zonu pastaigām dabā un ainavu apcerēšanai.

Garnizona kapi ir iekļauti Lielo pilsētas kapu teritorijā un tieši šeit atklājas gleznainākie skati uz apkārt esošajiem plašumiem. Tos 1932. gadā atklāja 7. Siguldas kājnieku pulka spēki. Šeit ir apbedīti Latvijas Republikas karavīri un civiliedzīvotāji, arī tie, kas cīnījās pret boļševikiem un gāja bojā no viņu rokām.

Katru oktobra pirmo sestdienu kapos notiek sveču vakars. Pie kapiem iedegas tūkstošiem liesmas — ļoti skaists un fascinējošs skats.

Mārtiņa kapi Rīgā 

Pārdaugava daudzus priecē ar savu romantisko gaisotni: lauzītām ieliņām, mājīgiem parkiem, nelielām kafejnīcām un daudzveidīgu koka arhitektūru. Un daži Rīgas kreisā krasta nostūri spēj pārsteigt pat visprasīgākos.

Netālu no galvenās vēstures arhīva ēkas, Slokas ielas koku ēnā iekārtojusies 19. gadsimta vidū celtā Rīgas Mārtiņa luterāņu baznīca. No sētas paveras skats uz Ķīpsalas salu un vecajām rūpnieciskajām celtnēm. Pa kreisi no galvenās fasādes atrodas nelieli kapi, kas robežojas ar Jāņa Rozentāla mākslas skolas skaisto neogotikas celtni.

Īpaši patīkami šeit ir oktobrī, kad lapas priecē ar visām rudens krāsām. Savukārt, izklaidēt sevi pastaigas laikā var meklējot Kristapa Piena kapu. Ar to saistās interesants un visnotaļ dīvains stāsts par to kā vietējā bērnudārza audzēkņi pie pieminekļa apglabāja savus mirušos mīluļus: kanārijputniņus, kāmīšus un citus dzīvniekus. Tāda savdabīga tradīcija.

Vācu karavīru kapi Daugavpilī

Pilsētas nomales zaļajā zonā, kur mežparks plūstoši pāriet uz dažādu reliģiju kapsētām, izvietota neliela karavīru atdusas vieta tiem, kas karojuši Hitleriskās Vācijas pusē. Šeit apbedīti ap 3000 pēc tautības un ticības atšķirīgu cilvēku. Masu apbedījuma vietas atjaunošanu un labiekārtošanu 2004. gadā veica Vācijas Tautas savienība sadarbībā ar Brāļu kapu komiteju. Šī vieta izceļas ar sakoptību un minimālismu: starp priedēm, rūpīgi koptā zālienā slejas askētiski akmens krusti.

Sakarā ar šādas apbedījuma vietas pieņemšanas sarežģītību morālā ziņā, daži cilvēki regulāri vandalizē vietējos pieminekļus. Taču ir svarīgi saprast, ka ne visi nacistiskās Vācijas karavīri bija vienisprātis ar vadības nostāju. Tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, kas ar varu tika mobilizēti un iekļauti Trešā Reiha karavīru rindās. Un kapsēta necildina šos cilvēkus, taču dod viņiem tiesības uz piemiņu.

Karavīru kapu noformējuma projekts ir tipveida, kas atkārtojas daudzās citās pilsētās un valstīs. Piemēram, pie Sanktpēterburgas, Sologubovkas ciemā atrodas viena no lielākajām Hitleriskās Vācijas karavīru apbedījumu vietām Eiropā — vairāk nekā 55000 cilvēku.