Ir deviņdesmitie gadi. Latvija beidzot tika atbrīvota no padomju okupācijas, kas izraisīja tirgus ekonomikas attīstību un daudzveidīgu arhitektūras studiju rašanos. Viņi tolaik būvēja visu: no viduslaiku piļu līdzības līdz odioziem tirdzniecības centriem, kuru izskatā klasiska kolonna mierīgi sadzīvo ar milzīgu stikla cilindru.
Nesagatavotam skatītājam šāda veida ēkas parasti mulsina un pat rada šausmu. Aiz katra pilsētas krustojuma var sastapt jaunu “elles loku” rotaļīga dzelzsbetona līknes vai dīvaina kupola veidā, kas atgādina cepuri.
Mēs nolēmām glābt jūs no estētiskās agonijas un izskaidrot šīs arhitektūras nozīmi – vai vismaz mēģināt.
Saprast un piedot postmoderno arhitektūru
1990.–2000. gadi ir īpašs periods katras valsts, kas ieguva neatkarību un atstāja PSRS, vēsturē. Plānveida ekonomiku nomainīja tirgus, mainījās politiskā un sociālā struktūra — tas kļuva par cēloni plaša mēroga kultūras pārveidojumiem. Uzkrātais nogurums no vairākiem padomju laika ierobežojumiem, plašās standartizācijas un unifikācijas, kā arī prieks par pavērušajām iespējām, rosināja arhitektus un viņu pasūtītājus uz visdrosmīgākajiem eksperimentiem.
Šis ir laiks, kad priekšplānā izvirzās piedzīvojumu meklētāji. Daudziem no viņiem izpratne par tirgus attiecībām aprobežojās ar pieejamām amerikāņu filmām, taču tāpēc viņi ir piedzīvojumu meklētāji, lai kāri ķertos pie intriģējoša biznesa. Tie ir romantiķi, kuri jaunu sasniegumu labā ir gatavi uz visu. Pateicoties viņiem, to laiku varam saukt par kapitālistiskā romantisma laikmetu.
1990. gadu kultūras pārmaiņas Latvijai bija svarīgas, taču tās nevarētu nosaukt par revolucionārām. Pat pēdējā desmitgadē dizaineri savos darbos jau pilnībā izmantoja daudzas atsauces uz nacionālo mantojumu pretstatā standarta modernisma arhitektūrai.
Turklāt kapitālistiskā romantisma periods pārklājās ar globālajām postmodernisma tendencēm, kurās svarīgāks bija individuālais un lokālais nekā universālais un internacionālais. Pirmajā pēcpadomju desmitgadē šīs iezīmes arhitektūrā parādījās vēl skaidrāk.
Uz utilitārisma un askētisma tiecošā modernisma fona tādas būtiskas postmodernisma atšķirības kā daudzveidība un rotaļīgums fasādēs un interjeros daudziem var šķist pārmērīgas un pat vulgāras. Taču tieši šajā kolosālajā daudzveidībā, apzinātajā rotaļīgumā, pārsteidzošajā simbolikā slēpjas postmodernitātes vērtība. Vienkārši sakot, tas ir arhitektūras ķermeņa pozitīvisms ar daudzām formām un rakstzīmēm vai vistolerantākais laikmets būvniecības vēsturē.
Rīgas 1990.–2000. gadu kapitālistiskā romantisma arhitektūra, kas nav atdalāma no globālajām postmodernisma tendencēm, atspoguļo valsts vēsturi: tā laika kultūras, politiskās un sociālās pārvērtības. Tas ir nozīmīgs laikmeta materiālais mantojums, ko mēs tikai sākam izprast. Visticamāk, ar vienu rakstu nepietiks, lai jūs iemīlētu šo arhitektūru, taču ceram, ka pēc tā izlasīšanas jums būs labāka izpratne par to, kā un kāpēc radās daudzas galvaspilsētas ēkas.
Reģionālisms
Reģionālisms kļuva par Latvijas arhitektūras galveno virzienu 90. gados. Tā pamatā bija vietējo iezīmju izpausme un to pārdomāšana mūsdienu būvniecībā. Latvijas atbrīvošanās no padomju okupācijas veicināja nacionālās identitātes un radošās izpausmes brīvības pieaugumu. Savos projektos arhitekti pievērsās dažādiem vēstures periodiem un stiliem.
Neo-viduslaiki
Grūti iedomāties Latvijas postmodernisma arhitektūru bez izteiksmīgiem trīsstūrveida elementiem, kas atgādina viduslaiku Rīgas vai citu Latvijas pilsētu slīpos jumtus. Ne mazāk izplatīti ir bēniņi, kas klāti ar keramikas flīzēm, vējrādītāji, torņi un citi elementi, kas attiecas uz vēsturisko arhitektūru. Sarkanais ķieģelis šādās ēkās ir gan veltījums pagātnes arhitektiem, gan viens no lētākajiem 90. gadu būvmateriāliem.
Mēģinot neitralizēt modernisma arhitektūru, šādas ēkas iegūst visdažādākos veidolus: no viduslaiku pils līdz vecpilsētas ielu attīstības imitācijai. Dzīvojamā ēkā, kuras fasāde vērsta uz Firsa Sadovņikova ielu 21, garā masīvā siena sadalīta vairākos sektoros, lai radītu iespaidu par daudzveidīgāku Vecrīgai raksturīgu arhitektonisko vidi.
Par spilgtāko reģionālisma pārstāvi neoviduslaiku garā var saukt dzīvojamās ēkas Firsa Sadovņikova ielā 21, Jēkabpils ielā 2 un Krāslavas ielā 1 — tās celtas pēc vairāku arhitektu projekta piecu gadu laikā, taču parasti tās ir uzskatīts par kompleksu.
Pseidofunkcionālisms
Citā veidā reģionālisms iemiesojas pseidofunkcionālisma stilistikā. Šeit arhitekti pievēršas Latvijas vēsturei nozīmīgam periodam — 20.-30.gadiem, kad valsts ieguva neatkarību un vēl nebija nonākusi padomju okupācijā.
Šajā periodā aktīvi attīstījās modernisma tendences arhitektūrā, ko raksturo racionāla pieeja un utilitārisms. Skaidras formas, vienkārša ģeometrija, gari lentu logi, gandrīz pilnīga apdares neesamība — tas viss atkal atgriezās arhitektūrā pirmajā pēcpadomju desmitgadē. Bet tie, protams, vairs nav tie nopietni funkcionālisma projekti, kas celti pirms vairāk nekā pusgadsimta, bet gan postmodernitātes garā pārdomāti risinājumi. Faktiski no funkcionālisma šeit palicis tikai čaula, kolektīvs tēls — atgādinājums par aizgājušo laikmetu un sava veida atriebība par garajiem padomju varas gadiem.
Par nozīmīgu reģionālisma piemēru pseidofunkcionālisma stilā var saukt dzīvojamo ēku Hospitāļu ielā 8.
Kontekstuālisms
Galvenā atšķirība starp kontekstuālistisko arhitektūru un reģionālismu ir tā, ka tā iesaistās dialogā ar konkrētu vietu un apkārtējām ēkām, nevis atspoguļo vispārīgas vēsturiskas tēmas. Dzirnavu ielas rajons ir pazīstams ar lieliskiem jūgendstila paraugiem, kas ir galvenā 20. gadsimta sākuma mākslas virzība.
Tagad apkārtnē pieņemts būvēt jaunas ēkas, lai tās atšķirtos no vecajām mājām un nesajauktos ar iepriekšējo laikmetu mantojumu. Taču 90. gados populāras bija citas tendences: arhitekti vēlējās turpināt vēsturisko līniju un dot savu ieguldījumu pagātnes ideju attīstībā. Rezultātā parādījās ļoti unikāli neojugendstyle piemēri.
Viens no interesantākajiem Rīgas kontekstuālisma piemēriem ir dzīvojamā ēka Dzirnavu ielā 37.
FOLK
Šāda arhitektūra teatralizē un komercializē tautu. Labs piemērs ir Lido restorāns Krasta ielā. Šeit vienmēr ir svētki: ēdienu, dzērienu pārpilnība, elegants interjers, jautra mūzika, tautas tērpi, karuseļi, troksnis un troksnis. Tas ir koncentrāts no jautrākā, kas ir tautas kultūrā — ārkārtīgi groteska dzīves ideja. Bet tajā nav nekā slikta, jo šādu ideālistisku vietu pastāvēšana atspoguļo cilvēku un viņu kultūras vajadzības.
Daudziem “Lido” jau sen ir kļuvis par Rīgas neatņemamu sastāvdaļu, tāpat kā Doms vai Centrāltirgus. Šī ir leģendāra vieta Krasta ielā 76, kuru ir interesanti apmeklēt kaut reizi dzīvē.
Fēniksi
Rīgas rātsnams (1850) tika smagi bojāts Otrā pasaules kara laikā. Padomju okupācijas laikā tās drupas tika nojauktas un brīvajā vietā tika uzcelta Tehniskās universitātes modernisma ēka.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas tika nolemts atjaunot nozīmīgākās Rīgas ēkas, kas tika zaudētas Otrā pasaules kara laikā. Lai atdzīvinātu rātsnamu, bija nepieciešams nojaukt universitātes padomju ēku, kas arī tika izdarīts. Viņi centās atdarināt ēkas fasādi pēc iespējas tuvāk oriģinālam, taču tās aizmugurējā daļa ir krasi mainījusies: stikls, rotaļīgi izliekumi, izteiksmīgas metāla konstrukcijas.
Uzreiz iepretim rātsnamam atrodas elegantais Melngalvju nams. Tā arī tika restaurēta, bet nedaudz agrāk — 1996.-2000.
Futlāri
Revanšistisko noskaņojumu izpausme redzama arī vēlmē neitralizēt padomju modernismu. 20. gadsimta 60.–80. gados celtās ēkas tika ne tikai nojauktas, bet arī rekonstruētas, līdz tās gandrīz pilnībā zaudēja savu sākotnējo izskatu. Bieži vien padomju projekti ne tikai slikti atbilda mūsdienu idejām par komfortu, bet arī atbaidīja potenciālos investorus.
Tā notika ar viesnīcu “Latvija”, kas gandrīz trīsdesmit gadus pēc uzcelšanas tika slēgta ar jaunu fasādi — modernāku “pārsegu”. Ar līdzīgiem “pārsegumiem” klātas vairākas padomju ēkas Rīgā, bet slavenākā ir viesnīca Radisson Blu Hotel Elizabetes ielā 55. Ēkas galā parādījās slavenais panorāmas lifts, pa kuru ikviens var uzkāpt augšstāvā un apskatīt pilsētu no augšas.
Pīles
Jēdziens “pīles” arhitektūrā parādījās 20. gadsimta 60. un 70. gadu mijā, pateicoties amerikāņu postmodernistam Robertam Venturi. Tā viņš nosauca ēkas, kas līdzinās konkrētām lietām un savā tēlā atklāti parāda, kas tajās īsti atrodas. Piemēram: ēka hamburgera formā, kurā pārdod ātrās ēdināšanas pakalpojumus, vai pīles formas kiosks, kur var ēst pīli.
Daudzi arhitekti kritizē šādas ēkas, jo to forma nepakļaujas funkcijai, un bieži vien, gluži pretēji, ir pretrunā: ēst un gatavot hamburgerus ne vienmēr ir ērti kafejnīcā, kuras dizains cenšas atdarināt burgera formu. Bet postmodernisti domāja — kāpēc gan ne? Un viņi sāka būvēt pīļu ēkas.
Par vienu no labākajiem Rīgas “pīles” paraugiem droši var saukt ostas ēku, kas atgādina kuģa kapteiņa kajīti: administratīvo ēku Meldru ielā 5A.
Glāzes
“Glāzes” ir daudzšķautņaini cilindriski torņi, kas īpaši kaitina estētiski normatīvās arhitektūras cienītājus. Šķiet, ka šie stikla veidojumi mēģina atdarināt vēsturiskās ēkas, taču nedomā ar tām saplūst.
Spilgts Rīgas “glāzes” piemērs ir biroju centrs Brīvības ielā 151. Klasiskais arhitektūras elements — tornis — šajā gadījumā maksimāli kontrastē ar vecajām mājām, kas to ieskauj.
Tas ir saistīts ar lielo tonēto stiklu daudzumu un izteiksmīgo “kroņa cepuri”, kas rotā daudzstāvu cilindru.
2000. gadu periods bija labs laiks, kad Latvijas ekonomika pielāgojās tirgus apstākļiem. Tolaik eklektiski projekti reģionālisma garā vairs nebija modē, un to vietā stājās drosmīgāka arhitektūra. “Glāze” bija saistīts ar bagātību un panākumiem, kas nozīmē, ka tas bija tendence. Sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei 2008. gadā, šādi projekti pamazām aizgāja otrajā plānā.
Downtown
Iedomājieties daudzstāvu debesskrāpjus, lielas pilsētas gaismas, kvēlojošas reklāmas — lielas naudas un lielu ātrumu pasauli. Nu, kurš gan nevēlas būt augstumā un apskatīt pilsētu no putna lidojuma? Tātad 2000. gadu Latvijas arhitekti nespēja pretoties kārdinājumam Rīgā uzbūvēt pāris stikla torņus.
Nevarētu teikt, ka Rīgas debesskrāpju celtniecībā ir būtiska ekonomiskā iespējamība, bet cik romantiski tie izskatās! Rīgas atpazīstamākais debesskrāpis Swedbank Balasta dambī 1a nepārprotami ir iedvesmots no pasaulslavenās viesnīcas Burj Al Arab AAE. 90. gadu beigās — 2000. gados daudzās valstīs parādījās slavenā Dubaijas torņa kopijas. Latvija nebija izņēmums. Taču šajā gadījumā jāatzīmē, ka buras tēma ir ļoti aktuāla Rīgai kā pilsētai, kas cieši saistīta ar ūdeni un kuģošanu.
Fusion
Nesaderīgu lietu kombinācija, dažādu formu vinegrets, pilnīga arhitektoniska uzdzīve — tas viss iekļaujas vienā vienkāršā un ietilpīgā terminā: saplūšana. Tas atspoguļo 1990.–2000. gadu māksliniecisko prieku milzīgo dažādību. Grūti iedomāties izteiksmīgāku un ķermenim pozitīvāku arhitektūru: “uzvelc pludmales sandales ar zeķēm un jaku – ko tad? Man ir tiesības!”
Tipisks “Fusion” arhitektūras piemērs ir daudzfunkcionālais centrs Pulkveža Brieža ielā 47.
Izlasot tekstu, var šķist, ka, aicinot cienīt kapitālistiskā romantisma arhitektūru, mēs joprojām par to nedaudz ironizējam. Pīles, glāzes, futrāļi, fēniksi — kas tas ir, ja ne ņirgāšanās? Taču ir svarīgi atcerēties galveno postmodernisma bausli: rotaļīgums nav netikums. Rotaļīgā arhitektūra ir pelnījusi savu vārdamāsu. Un der atzīt, ka termins “pīle” pamodina patīkamākas emocijas un paliek daudz labāk atmiņā nekā kāds “metamodernisms”. Kādas asociācijas šīs ēkas tevī izraisa?