Vilnis Ķirsis
Rīgas mērs
Ar Āgenskalna apkaimi man saistās vissiltākās atmiņas, jo ilgus gadus diendienā esmu mērojis ceļu no dzimtās Pētersalas uz šejieni — Vācu ģimnāziju, ko no ielas kņadas sargā augstākais dzīvžogs visā Rīgā. Skolas gados teju katru gadu 1. septembrī uz burtnīcām bija jāraksta cits skolas nosaukums, jo tas mainījies – Zentas Ozolas 5. vidusskola, 5. vidusskola, Āgenskalna ģimnāzija un tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija.
Pagājušā gadsimta sākumā Āgenskalna priedes bijusi iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta, dzīvība šeit kūsājusi. Cilvēki te nākuši sportot, rīkot piknikus, ziemā traukties ar ragaviņām no kalna. Ne velti, jo šeit bija vairākas lielas, priedēm apaugušas kāpas, uz vienas savulaik ir bijusi pat kamaniņu trase, kur pilsētnieki varējuši vizināties. Bijis plānots šeit veidot arī atrakciju parku un ko līdzīgu bobsleja trasei. Diemžēl idillei punktu pielika padomju laiki, kad kāpas tika noraktas, priedes nozāģētas un šeit tapa visā Latvijā pirmais sērijveida daudzdzīvokļu namu rajons.
Āgenskalna apkaimes pērles ir Mārtiņa baznīca, Bokslafa projektētais Alīses ielas ūdenstornis, vairākas muižiņas un, protams, LU botāniskais dārzs, kas jo īpaši pavasarī izskatās pasakaini. Interesanti, ka viena no muižām atrodas tieši botāniskā dārza teritorijā, jo savulaik ar vienu tam rezervēto hektāru bijis krietni par maz un Ulmaņa valdībai nācies par bargu naudu — 181 000 latiem atpirkt blakus esošo Volfšmita muižas 10ha lielo dārzu. Āgenskalns noteikti ir viena no zaļākajām apkaimēm Rīgā.
Āgenskalnā ir saglabāta daļa koka Rīgas. Īpaši jāizceļ Kalnciema kvartāls, bet ne tikai — atjaunota arī degusī Hāmaņa muižiņa. Savukārt Āgenskalna tirgus atdzimis par rīdzinieku iecienītu pulcēšanās vietu. Apkaimei joprojām piemīt savs īpašs šarms un te ir ne tikai manas bērnības atmiņas un skola, bet arī Ķiršu iela, kas atrodas līdzās esošajā Dzirciema apkaimē.
Aigars Bikše
Tēlnieks & Politiķis
Es piedzimu un izaugu Jūrmalā. Mana pirmā sastapšanās ar Rīgu bija tad, kad mācījos 2.klasē. Vecāki mani veda uz nodarbībām uz Pionieru pili Rīgā, kas padomju laikā bija šodienas Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence, Daugavas krastā. Tā bija brīnišķīga pieredze, pulciņu vadīja tēlniece un dzejniece Vija Mikāne (1937–2004).
Pulciņš notika pils torņa apakšējos stāvos tur bija izveidota veidosanas darbnīca, kur darbojās neliela bērnu grupiņa. Pēc pulciņa gaidīju tēvu pie pils vārtiem: rudens pilsētā, viss tāds tukšs. Liela pils, rudens, metāla vārti — pirmās atmiņas par Rīgu un par saskarsmi ar tēlniecību.
Vienreiz uz Pionieru pili atbrauca filmēšanas grupa, lai uzņemtu latviešu kino žurnāla numuru, kas tika demonstrēts pirms filmu seansiem. Mani un vēl dažus citus skolēnus uzskatīja par talantīgiem, un mūs filmēja pils lielajā zālē. Tas bija milzīgs satraukums!
Vēl viena spilgta atmiņa: tēvu interesēja vēsture un dažādi vēsturiski notikumi, kā arī savdabīgas un dīvainas vietas. Vienreiz pēc pulciņa mēs devāmies uz Lielajiem kapiem, kas tolaik bija izpostīti un pamesti.
Kapu teritorijā bija pastu vieta suņiem bet neviens neliedza arī ielīst izdemoletajos mauzolejs un nokāpt katakombāi. Kapličas bija izdemulētas un izlaupītas, tas radīja milzīgu un mistisku iespaidu. Šai videi bija spēcīga ietekme uz mani. Konceptualizācija manuprāt nenotika, bet, raugoties no šodienas perspektīvas, šīs bērnības atmiņas ir ļoti spilgtas tieši šo kontrastu dēļ: no vienas puses, radošā pieredze Rīgas Pionieru pilī un, no otras puses, izpostītā nekrapolevide Lielajos kapos.
Rīga man kā māksliniekam ir ārkārtīgi svarīga pilsēta. Strādājot ar publisko telpu gan no struktūras un konteksta viedokļa es šo telpu augsti vērteju kā vietu kur mākslinieki var nogulsnēt kolektīvās mitaloģijas fosīlijas
Kaspars Gorkšs
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors un bijušais futbolists
Kopumā Rīgā eju uz lokācijām pēc konkrētas lietas — ēdiena, dzēriena, produkta. Taču ir vietas, kurās iegriežos pēc noskaņas un absorbēt sajūtas. Mana vieta ir kafejnīca Monte Kristo Ģertrūdes ielā. Jau no laikiem kad dzīvoju Londonā, vietās es meklēju autentiskumu, vēsturi un rezervētu piederības sajūtu.
Ceļā uz kafejnīcu Monte Kristo aizdomājos vai redzēšu tur sežam kādu no Latvijas radošās industrijas celmlaužiem un varēšu mikrodozās izjust ikdienā piemirstu kautrības sajūtu, iespējams, pafantazējot, kas būtu, ja pats būtu mūziķis, teātra režisors, modes dizainers vai grāmatu autors.
Monte Kristo saistās ar dzelzbetona noturības apmēra cilvēcību, kas no darbiniekiem uzsūcās apmeklētājos, un nodrošina balansu starp citos iestādījumos valdošajām rūpēm par glutēnu, simts dažādiem pieniem un laima sulā bāzētu virtuvi. Tā vietā aromatizētas kafijas smarža, publiski pieejamais garšīgākais rasols un groziņi, kuros varu tikai minēt, kas ir iecepts. Paldies Monte Kristo par to. Neapvainošos, ja neviens uz turieni neiesiet un atstāsiet šo privilēģiju tikai man
Jānis Zuzāns
Mākslas kolekcionārs, filantrops, mākslas centra “Zuzeum” un Zuzānu kolekcijas dibinātājs
Rīga ir pilsēta, kas manā sirdī ieņem īpašu vietu, vieta, kur es nekad nenogurstu. Manuprāt, tā ir optimāla izmēra pilsēta, kas piedāvā ideālu līdzsvaru starp dzīvi pilsētā un mierīgu dzīvi.
Kopš bērnības man ir paticis pastaigāties pa pilsētu vienam. Parku alejas ar to mierīgo un aicinošo atmosfēru vienmēr ir bijušas manas mīļākās vietas. Rīgas unikālais šarms slēpjas tajā, ka tā spēj apvienot pilsētas dzīves rosību ar dabas klusumu, padarot to par ideālu vietu, kur dzīvot un attīstīties.
Ziedoņdārzs ir mans mīļais parks Rīgā, kas iezīmē robežu starp pilsētas centru un nomali. Vienā pusē stiepjas Čaka ielas staltās mūra ēkas, bet otrā pusē ir koka namiņi un šauras ieliņas. Ziedoņdārzs mūsdienās ir atguvis savu šarmu, piesaistot gan ģimenes ar bērniem, gan pensionārus un suņu saimniekus.
Zuzeum ir centrālā Latvijas laikmetīgās mākslas vieta, kur mana sirds ir mana kolekcija – lielākā privātā latviešu mākslas kolekcija pasaulē. Zuzeum, kas atrodas skaisti atjaunotā 19. gadsimta beigu korķa fabrikā, ne tikai demonstrē jaunākos laikmetīgās mākslas sasniegumus, bet ir arī Latvijas bagātā kultūras mantojuma liecība, tāpēc to noteikti jāapmeklē gan mākslas entuziastiem, gan kolekcionāriem.
Rīga ir slavena ar savu izcilo jūgendstila arhitektūru, kas ir īsts dārgakmens pilsētas ainavā. Pilsēta var lepoties ar vienu no lielākajām un vislabāk saglabātajām jūgendstila arhitektūras kolekcijām Eiropā, kas īpaši koncentrēta rajonā ap Alberta ielu. Šie arhitektūras šedevri joprojām valdzina ar savu mierīgo skaistumu. Man īpaši patīk vakarā ieturēt maltīti šī rajona restorānos un pēc tam doties nesteidzīgā pastaigā, baudot šo arhitektūras šedevru skaistumu un atmosfēru.
Kiwie
Street Artist
Brīvības piemenekļa soliņš, labajā puse, kad skatās uz Vecrīgu, pie/zem vidējā koka. Tieši sajā lokācijā ir tapušas daudzu Kiwie mākslas darbu un projektu idejas — sēžot, klausoties, novērojot, pierakstot, skicējot.
Barona ielas posms tieši gar Vērmanes Dārza parka malu. Pat, ja man ir loģistiski neizdevīgi, es vienmēr izvēlos iet pa šo ceļu. Lielākotiess dēļ lielajiem kokiem un lapām, bet arī dēļ atmiņām — Uz šīs ielas tapa pirmie trafareti 2005.gadā.
Stabu iela — gandrīz visā posmā, asociējās ar mīlestību, draudzību, salauztām sirdīm un piedzīvojumiem. Uz šīs ielas ir tapuši neskaitāmi nozīmīgi koncepti, kas savā veidā iespaidojuši nianses Latvijas ielu mākslā un street wear lauciņā šodien.
Ernests Gulbis
Latvijas Tenisa savienības prezidents
Rīga ir pilna ar vietām, kuras manī izraisa patīkamas un gaišas atmiņas.
Viena no vietām, kur bērnībā pavadīju visvairāk laika, ir Rīgas valsts 2. ģimnāzija, kur mācījos līdz 9. klasei, un īpaši Kronvalda bulvāra korti, kuri atrodas tuvumā aiz Nacionālā teātra.
Atceros, kā mēs ar klasesbiedriem ziemā spēlējām hokeju tenisa kortos. Vasarā es turpat aizvadīju vairākus jauniešu tenisa turnīrus, kuri lika pamatus manai tālākai izaugsmei un izvēlei – kļūt par profesionālu tenisistu.
Tāpēc man ir milzīgs prieks, ka mums ar Latvijas Tenisa Savienību izdevās atdzīvināt šos kortus, kur varbūt arī nākotnē kāds pieņems līdzīgu izvēli kā es savā laikā.
Ineta Done
Signet Bankas vecākā viceprezidente
Esmu absolūta centra meitene. Pamēģināju padzīvot Pārdaugavā, bet drīz vien atgriezos atpakaļ. Ir dažas vietas centra pusē, ko esmu iecienījusi to īpašās auras dēļ — Lielo kapu parks un Andrejostas mols.
Lielo kapu parks, kas ir lieliska pastaigas un skriešanas vieta. Par spīti postījumiem un aprūpes trūkumam, vieta glabā vairāk nekā divu gadsimtu kultūrvēsturisku liecību un mākslinieciskos stilus.
Andrejostas mols – absolūts pretmets, bet ar savu robustumu, bijusī kādreiz slēgtā industriālā teritorija, kas pēdējās desmitgadēs veiksmīgi iekļaujas galvaspilsētas centra dinamiskajā pilsētvidē. Šeit ir fantastiska saulrieta vērošanas vieta — kādā jaukā vasaras vakarā ir vērts atbraukt ar velosipēdu un uz mirkli atslēgties, ļauties upes rāmajam plūdumam, saules stariem, vēja plūsmai un vērot izretis garām slīdošās jahtas, kuģus vai rūcošas motorlaivas, kas aizsteidzas savā ritmā jūras vai pilsētas virzienā.
Sapņoju, ka Rīgā būtu tāda īpaša vieta, kā tas ir daudzviet vecajā Eiropā, kas iztur laika pārbaudi daudzu desmitu garumā. Kāda kafejnīca, restorāns vai veikaliņš, kur ir nemainīga kvalitāte, aura, un kur saimnieko noteikta ģimene trešajā vai ceturtajā paaudzē. Kurai ir savs stāsts, tevi tur pazīst un jūties kā savējais. Kur arī mūsu Rīgas viesiem atgriezties gadu no gada — un tā gadu destmitiem. To es no sirds novēlu Rīgai.
Zaiga Gaile
Arhitekte
Kā arhitektam, kas vismaz 30 gadus strādā Rīgā, grūti nosaukt vienu īpašu vietu pilsētā, visas mīļas! Ķīpsalā, kur dzīvoju, esam atjaunojuši 18 koka mājas, Ģipša fabriku, uzbūvējuši Žaņa Lipkes memoriālu. Mans birojs atrodas Berga bazārā jau kopš 90-tajiem gadiem. Šīs ir vietas, kur pavadu visvairāk laika.
Īpašs ir Jaunais Rīgas teātris, kas atvērts kopš šī gada pavasara un pašlaik strādāju pie vēl kādas īpašas un nozīmīgas vietas atjaunošanas — Vāgnera nama rekonstrukcijas. Tur visas manas domas un jūtas ir pašlaik.