Arhitektoniskā tēla pamatā ir teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa noteiktie skaidrības, vienkāršības un aizrautības principi. Dailes teātris ir spilgts starptautiskā funkcionālisma paraugs, kurā apvienojas stingras līnijas, funkcionalitāte un telpas mēroga izpratne.
No idejas līdz īstenībai
Dailes teātra vēsture aizsākās 1920. gadā, kad to kādā vecā Lāčplēša ielas ēkā nodibināja režisors un aktieris Eduards Smiļģis. Viņš jau no paša sākuma sapņoja par jaunu teātra mājvietu – modernu celtni ar mūsdienīgām tehniskajām iespējām. Pēc vairākiem gadu desmitiem, 1959. gadā, tika izsludināts konkurss par jaunas teātra ēkas projektēšanu. Konkurss piesaistīja visu tā laika vadošo Latvijas arhitektu uzmanību, un Marta Staņa, kura iesniedza drosmīgu un novatorisku projektu.
Marta Staņa bija arhitekte ar neordināru skatījumu un piedāvāja celt ēku, kas atspoguļotu ne tikai funkcionalitāti, bet arī estētisko pievilcību, kas uzsvērtu teātra mākslas spēku un enerģiju. Martas Staņas projektu atzina par labāko, un 1966. gadā tika uzsākta celtniecība. Tomēr process izrādījās ilgstošs un sarežģīts – projekta īstenošanai bija vajadzīgi 18 gadi un darbi noslēdzās tikai 1977. gadā, piecus gadus pēc arhitektes nāves.
Stāsts no korķa un koka
Kā iespējamā teātra atrašanās vieta tika izskatīts Kronvalda parks, Vērmanes dārzs un Rātslaukums (Latviešu strēlnieku pieminekļa vietā). Tika apspriesta arī iespēja būvēt teātri vēlākās Rīgas Sporta pils vietā un citās vietās pašreizējā Dailes teātra tuvumā.
Teātra celtniecības vietai ir bagāta vēsture. Pirms celtniecības sākuma te atradās senu koka māju kvartāls, kur atradās korķa fabrika “AG Sengbusch & Ko”, kas bija dibināta 1889. gadā un līdz 20. gadsimta 30. gadu vidum piederēja uzņēmumam “Zengbušs un Ko”. Fabrikas ražotne, šķūņi un staļļi atradās Bruņinieku ielas pusē. Neraugoties uz vietas vēsturisko nozīmi, 50. gadu beigās tika nolemts atbrīvot zemi, lai uz tās uzceltu jaunu, laikmeta garam atbilstošu teātra ēku.
Konkurss un būvniecība
1959. gadā Latvijā notika unikāls arhitektūras konkurss Dailes teātra jaunās ēkas projektēšanai. Tas bija vērienīgs pasākums, kam līdzīgi nebija notikuši kopš Otrā pasaules kara beigām. Šis konkurss savam laikam bija inovatīvs – tajā varēja piedalīties ne tikai arhitektūras institūti, bet arī individuāli autori. Konkursam darbus iesniedza Latvijas vadošie arhitekti, un galu galā konkursā piedalījās 26 projekti, no kuriem seši saņēma prēmijas.
Lai gan pirmā vieta oficiāli tā arī netika piešķirta, arhitektes Martas Staņas projekts, kas bija tapis sadarbībā ar Teklu Ieviņu, izpelnījās augstāko žūrijas atzinību par skaidru un izteiksmīgu noformējumu. Martas Staņas radītais teātra tēls lieliski iemiesoja teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa noteiktos principus: “Skaidrība. Vienkāršība. Aizrautība.” Saglabājušās M. Staņas grafikas un skices ir spilgts sava laika mākslinieciskās meistarības un arhitektoniskās domāšanas paraugs.
Dailes teātra jaunās ēkas celtniecība ieilga daudzus gadus. Lai gan Martas Staņas projekts oficiāli tika atzīts par labāko konkursā, drosmīgais dizaina risinājums izraisīja neviennozīmīgu reakciju, un apstiprināšanas process aizkavējās. Galīgie projektēšanas darbi sākās 1960. gadā, bet pagāja vēl seši gadi, līdz 1966. gadā sākās būvdarbi.
Kopumā teātra projektēšana un būvniecība ilga 18 gadus. Kad Marta Staņa uzvarēja konkursā, viņas autoritāte un ietekme profesionāļu sabiedrībā nebija pietiekama, lai vadītu tik vērienīgu projektu. Par projekta vadītāju tika iecelts arhitekts Artūrs Reinfelds, taču sadarbība nebija veiksmīga, un komandā valdīja spriedze. Pēc kolēģu lūguma projekts tika nodots Martas Staņas rokās, oficiāli ieceļot viņu par galveno arhitekti.
20. gadsimta 60. gadu vidū pēc Martas Staņas iniciatīvas projektam pievienojās Imants Jākobsons un Harolds Kanbers, kuri papildināja savu pieredzi. Diemžēl 1972. gadā Marta Staņa saslima un nomira, tā arī nepiedzīvojot sava darba pabeigšanu. Pa to laiku būvniecības process jau bija gandrīz noslēdzies, bet projekts vēl tika pieslīpēts un 1973. gadā beidzot apstiprināts.
Projektēšanā tika iesaistītas organizācijas no Rīgas, Maskavas un Ļeņingradas – kopā vairāk nekā simt speciālistu –, un kopējais rasējumu skaits pārsniedza 12 000. Būvlaukumā vairākas reizes radās grūtības nekvalitatīvu materiālu un dīkstāves dēļ. Tikai 1977. gadā celtniecība beidzot tika pabeigta, iemūžinot izcilo arhitektu redzējumu un neatlaidību.
Modernisma arhitektūras paraugs
Dailes teātra ēku raksturoja dinamiska lielu būvapjomu kombinācija. Galvenais horizontālais korpuss, kurā atradās foajē, bija pacelts uz kolonnām un veidoja uz ielu vērstu fasādi. Zem tā atradās ieeja teātrī ar vestibilu, kur masīvi betona piloni zem skatītāju zāles veidoja unikālu arhitektonisku kompozīciju. Pateicoties vestibila stikla fasādei, šos elementus varēja redzēt no ielas, savukārt platas kāpnes veda uz skatītāju amfiteātri.
Uz fasādes uzmanību piesaistīja Imanta Murovska vadībā tapušais tēlnieka Ojāra Feldberga bareljefs. Stilizētā liesma, ko iedvesmojis teātra logotips, kļuva par galveno akcentu, lieliski iekļaujoties kopējā kompozīcijā.
Aiz foajē horizontālā bloka atradās skatuve un lielā zāle ar 944 sēdvietām, kuru varēja pārveidot, palielinot sēdvietu skaitu līdz 1032. Teātrī bija arī mazā zāle ar 220–240 sēdvietām un korpuss aktieriem un administrācijai Bruņinieku ielas pusē.
Ēkas fasāde ir veidota no betona, alumīnija, ķieģeļiem un stikla, bet interjeru papildina koks un tekstils. Ķieģeļi īpaši teātrim tika izgatavoti vietējā rūpnīcā Lodē. Marta Staņa izstrādāja interjera koncepciju, tostarp skatuves priekškaru un foajē dekoratīvos elementus, bet viņas idejas tālāk attīstīja mākslinieks Andris Ramats, kurš pabeidza projektu pēc arhitektes nāves. Ramats izveidoja krāsu paleti un iekārtojumu, tostarp raksturīgos apgaismes ķermeņus un koka paneļus, kas kļuva par svarīgu teātra identitātes sastāvdaļu.
Dailes teātra atklāšana un adaptācijas grūtības
1977. gada 30. oktobrī Dailes teātris vēra durvis jaunajā ēkā Brīvības ielā. Pārcelšanos pavadīja svinīgs trupas un tehniskā personāla gājiens no vēsturiskās teātra ēkas, kurā, neraugoties uz mājīgo atmosfēru, vairs nevarēja izvietot visu mūsdienīgam teātrim nepieciešamo. Jaunā ēka ar trim skatītāju zālēm, uzlabotu akustiku un skatuves transformācijas iespējām šķita tehniski nevainojama.
Tomēr jaunās telpas ar plašo mērogu un racionālismu sākotnēji ne visos spēja raisīt sajūsmu. Daudzi uzskatīja, ka ēkas raksturs īsti neatbilst teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa veidotajam romantisma stilam. Lielā skatītāju zāle ar tūkstoš sēdvietām vienā līmenī, bez balkona, šķita pārāk liela un bezpersoniska. Teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš sūdzējās par akustikas problēmām un nekontrolētu troksni, kas traucējot mēģinājumiem. Pagāja vēl gads, lai atrisinātu visas sadzīviskās problēmas un pielāgotu ēku teātra vajadzībām.
Dailes teātra modernisma mantojuma atjaunošana laikmeta garā
2006. gadā, gatavojoties NATO samitam Rīgā, Dailes teātrī notika pirmā vērienīgā rekonstrukcija. Neraugoties uz logu nomaiņu, fasādes atjaunošanu, foajē grīdas atjaunošanu un apkures un ūdensapgādes sistēmu modernizāciju, teātra izskats nemainījās.
Vēlāk, 2019. gadā, tika organizēts konkurss par teātra laukuma atjaunošanu, un par uzvarētāju tika atzīts MADE arhitekti projekts. Arhitekti turpināja Martas Staņas iesāktās idejas, pielāgojot tās mūsdienu pilsētas un teātra vajadzībām. Skvērs tika pārveidots par ērtu atpūtas vietu, paplašināta zaļā zona, pievienoti soliņi un apgaismojums, pirmo reizi kopš 1977. gada panākot atbilstību Martas Staņas sākotnējām skicēm.
2024. gadā teātris iesniedza jaunu mazās zāles rekonstrukcijas projektu, kas paredz palielināt skatuves telpu, izveidot balkonu un jaunu mēģinājumu zāli, kā arī palielināt skatītāju vietu skaitu līdz 350. Šīs izmaiņas ļaus ēkai saglabāt vēsturisko nozīmi, vienlaikus apmierinot mūsdienu teātra vajadzības.
Latvijas kultūras kanons – Dailes teātris kā modernisma simbols
Neraugoties uz ekspluatācijas grūtībām, Dailes teātra ēka tiek augstu vērtēta arhitektu vidū un pamatoti tiek uzskatīta par modernisma arhitektūras pieminekli. Tās nozīmību uzsvēra iekļaušana Latvijas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā 1998. gadā. Unikālā ēka 2007. gadā tika iekļauta Latvijas kultūras kanonā kategorijā “Arhitektūra un dizains”. Kanons, kas veidots kā valsts labāko mākslas darbu un kultūras vērtību apkopojums, apliecina, ka Dailes teātris turpina pildīt savu kultūras misiju, kalpojot par arhitektūras atskaites punktu un iedvesmas avotu jaunajām paaudzēm.