Arhitektūras ceļvedis pa Teiku. 2. daļa

Pirmo daļu stāstam par Teikas arhitektūru publicējām jau agrāk. Tekstu var izlasīt šeit.

Utilitārisms. Modernisms 1960to – 1980to gadu sākumā 

Pēc Padomju Savienības veiktās Latvijas okupācijas, valsts dzīvē daudz kas bija atkarīgs no Maskavas vadītāju gribas. Tai skaitā arī arhitektūra bija pakļauta spēcīgai politiskai ietekmei. Līdz ar Ņikitas Hruščova nākšanu pie varas, sākās jauns tipveida māju būvniecības laikmets. Šis ir tā sauktais periods – cīņa ar pārmērībām: no dekoratīvo detaļu likvidēšanas līdz maksimālai ekonomijai un utilitārismam – ne tikai stila maiņā, bet arī arhitektūras filozofijā. Būtībā tā bija atgriešanās, kā arī pārdomas par funkcionālisma un konstruktīvisma ideju 20. gadsimta 20. un 30. gados – “pirmais modernisma vilnis”. Pēc šīs analoģijas laika posmu no 1960to līdz 1980to gadu sākuma var saukt par “modernisma otro vilni”.

Fasāde spēcīgi kontrastē ar apkārtējām ēkām, bet tajā pašā laikā iekļaujas ielas izmēros, augstumā un vispārējā līnijā. Ēkas elementu plūstošās līnijas parāda biomorfisma ietekmi – arhitektūras kustība, ko iedvesmojušas dabas formas. Starp citu, Anita Marinska nedaudz vēlāk piedalījās Jaunmārupes interesantāko postmodernisma namu projektēšanā, kuru dekori un formas atsaucas uz nacionālo latviešu arhitektūru.

Vienas minūtes gājiena attālumā no iepriekšējās adreses atrodas askētiskā izskata Rīgas domes Rīgas Sociālā dienesta un Finanšu departamenta ēka. Tā celta 1979. gadā Latvijas komunistiskās partijas rajona komitejai un Rīgas Proletāriešu rajona izpildkomitejai – mūsdienu Teika padomju okupācijas laikā bija šī rajona sastāvdaļa. Arhitekti Olģerts Krauklis un Ārija Išhanova projektu veidojuši tā, lai tas atgādinātu divus savā starpā savienotus daudzskaldņus. Vienā no tiem, kurš ir mazāks, atrodas sanāksmju telpa. Šīs zāles garie vertikālie logi ir pārklāti ar vitrāžām ar abstraktu dizainu. Interesanti organizēta autostāvvieta: patiesībā tā atrodas vēl vienā daudzskaldnī, bet pazemē blakus esošā parka teritorijā.

Ļoti brutāli izskatās 1983. gadā pabeigtā Agroresursu un ekonomikas institūta ēka Struktoru ielā 14. Šis ir spilgts piemērs racionālā modernisma arhitektūras pārejai uz lielāku dekorativitāti. Turklāt šī dekorativitāte izpaužas nevis pašu dekoratīvo elementu palielinājumā, bet gan pašas formas risinājumā: dažu arhitektūras elementu parādīšanās šajā projektā ir grūti izskaidrojama, skatoties pēc funkcionālās nepieciešamības. Ēkas dizains atgādina 20. gadu avangarda tēlnieku mākslinieciskos darbus, kuri veidoja abstraktas, dinamiskas kompozīcijas, ne vienmēr domājot par to praktisko pielietojumu. Starp citu, uz ēkas fasādes, pusē kas vērsta uz Biķernieku ielu 6, atrodas metāla disks, attālināti atgādina koka vainagu. Šī diska iekšpusē ir pašreizējais institūta logotips.

Īpaši augsta modernisma arhitektūras koncentrācija Teikā atrodas Aizkraukles ielas un Dzērbenes ielas krustojumā. Šeit atrodas 1964. gadā celtais Elektronikas un datorzinātņu institūts. To var viegli atpazīt pēc raksturīgiem stūrainiem saulessargiem uz jumta. Interesanti, vai skolēni un skolotāji bieži siltās dienās atpūšas uz šī jumta.

Postmodernisms

20. gadsimta 80. un 90. gados Latvijas arhitektūru, tāpat kā citas kultūras jomas, spēcīgi ietekmēja nacionālās definīcijas kustība. Daudzi dizaineri cenšas izstrādāt jaunu māksliniecisko valodu: vizuāli modernu, taču pagātnes tradīcijas cienošu. Tolaik populārais postmodernisms, eklektisks un ar vēsturiskiem stiliem flirtējošais, kļuva par labu pamatu pašreizējā neatkarīgās Latvijas arhitektūras tēla veidošanā. 

Spilgts piemērs nacionālās arhitektūras valodas meklējumiem – 1994. gadā celtā dzīvojamā ēka Ūnijas ielā 37. Sākotnēji tā bija paredzēta progresīvās VEF rūpnīcas strādniekiem. Projektu realizēja Juris Poga – arhitekts ar labi atpazīstamu māksliniecisko stilu. Šeit, tāpat kā agrāk dzīvojamajā kompleksā Firsa Sadovņikova ielā 21, viņš izmanto slīpā trīsstūrveida jumta motīvu, sadalot garo fasādi nelielos posmos, un kā materiāls tiek izmantots sarkanais ķieģelis – vizuāls atbalss ar vecpilsētas ēkām. Ūnijas ielas nams dažiem pat asociējas ar cietokšņa mūri – tik neparasti un brutāli veidota fasāde, kas vērsta pret trokšņaino ielu.

Viens no galvenajiem apkaimes augstceltņu objektiem – uzņēmuma Latvijas Mobilais telefons biroju ēka. Uz jumta ir dekoratīva konstrukcija, kurā attēlota bura – populārs motīvs arhitektūrā 2000. gadu sākumā. Buras kļuva modernas, galvenokārt pateicoties Dubaijas Burj Al Arab viesnīcas panākumiem, kas tika atvērta 1999. gadā. Rīgā arhitekti Alvis Zlaugotnis un Ieva Bērziņa projektēja uzreiz divus buriniekus: 2003. gada Swedbank debesskrāpis un zemāka versija Teikā – 2001. gadā celtais Latvijas Mobilā Telefona biroju centrs. Abas ēkas ir bagātīgi klātas ar stiklu, un tām ir izliekta fasāde, ko ar zināmu iztēli var saistīt ar vēja piepūstām burām.

Metamodernisms jeb modernisma “trešais vilnis”

Var teikt, ka arhitektūras mode mainās pēc svārsta principa: reizēm tā šūpojas uz lielāku racionalitāti, reizēm uz rotaļīgumu un dekorativitāti. Nogurums no vienām tendencēm rada pretējās. Un tā pēc postmodernisma 1980 – 2000 gados pienāca laiks tā sauktajam metamodernismam vai neomodernismam — atgriešanās pie askētisma un utilitārisma idejām. Pasaules ekonomiskajai krīzei 2000. gadu beigās un 2010. gadu sākumā bija liela nozīme arhitektūras tendenču maiņā.

Tipisks metamodernisma arhitektūras piemērs – biznesa rajons un dzīvojamās ēkas Jaunā Teika. Viens no pirmajiem parādījās korpus ar nosaukumu Valters – tas tika pabeigts līdz 2009. gadam. Iespējams, viens no vizuāli drosmīgākajiem visā mikrorajonā: stikla pārpilnība, izliektas formas, dinamiska ģeometrija. Ausmas, Teodora, Henriha ēkas no 2016. gada jau izskatās mierīgākas. Projektā piedalījās arhitekti Alvis Zlaugotnis un Uldis Bērziņš. Ainavu dizainu izstrādāja Ilze Rukšāne, Sandra Sarkanbārde, Māris Bušs, Ieva Dimante. 

Pavisam nesen Brīvības ielā 207 parādījās iespaidīga Valsts drošības dienesta ēka. Vietējie iedzīvotāji protestēja pret tās izbūvi, jo cerēja, ka šajā vietā tiks izveidots parks – kādreiz šeit atradās populāra velotrase, taču teritorija jau ilgu laiku bija pamesta. Taču galu galā vietējiem iedzīvotājiem savu viedokli aizstāvēt neizdevās. Līdz 2024. gadam tika pabeigta monumentālā projekta būvniecība, kas atgādina perfekti izgrieztu marmora gabalu. Augstais, tukšais žogs un gandrīz pilnīga logu neesamība, it kā dodot mājienu, ka lieka uzmanība no malas, tiem kam patīk vērot arhitektūru, šeit nav gaidīti. Starp citu, arhitektu biroja “Sarma&Norde arhitekti” mājaslapā redzamais apbūves projekts šajā vietā sākotnēji paredzēja vairāku metru fasādes stiklojumu.