Jauns skats uz kapsētām Skandināvijā

Kad kapsēta —  ir kas vairāk nekā kapsēta

Skandināvijā, kur ir augsts sekularitātes līmenis un izplatīta kremācija, kapsētas bieži tiek uzskatītas par zaļām atpūtas zonām, kas brīvi pieejamas pilsētniekiem. Šeit tiek praktizēta apbedījuma vietu atkārtota izmantošana, bet pašas kapsētas kļūst par pilsētplānošanas sastāvdaļu, savienojot pilsētas atmiņas un dzīvības funkcijas. Pašvaldības aktīvi iesaistās šo teritoriju apsaimniekošanā, kas ļauj tās uztvert nevis kā slēgtas zonas, bet gan kā sabiedriskās teritorijas.

Piemēram, Arendal kapsēta Norvēģijā kļuva par mūzikas festivāla Canal Street norises vietu — iniciatīvu iedvesmoja personisks pārdzīvojums vienam no organizatoriem, kurš zaudēja tēvu. Šī vieta, ko projektējis vairāk nekā pirms simts gadiem apkaimē dzīvojušais dāņu arhitekts, tagad piedzīvo savu jauno dzīvi.

Gamlebyen Oslo tikai retais nāk tieši uz kapiem. Lielākā daļa gājēju — tie, kas vienkārši iet cauri teritorijai pa ceļam uz darbu, izved pastaigā suņus, vizinās ar velosipēdu vai pastaigājas ar bērniem. Haslum kapsēta, kas tika atzīta par labāko zaļo parku jau 1989. gadā, savieno vairākus dzīvojamos rajonus un kalpo par pastaigu un satikšanās vietu. Te var sajust ikdienas ritmu.

Savukārt Vår Frelsers netālu no Oslo centra ir ne tikai klusa vieta, bet arī slavenību kapsēta, kur vasarā var atpūsties zālienā, bet apbedījumus var atrast pēc QR kodiem. Tā ir daļa no Eiropas slaveno apbedījumu vietu oficiālā maršruta.

Kapsētas kā daļa no pilsētas stratēģijas

Skandināvijā kapsētas kļuvušas par pilnvērtīgu pilsētplānošanas daļu. No 2014. līdz 2017. gadam Oslo un Kopenhāgena vienas no pirmajām Eiropā pieņēma stratēģijas, kas veltītas tieši kapu kā publisko telpu attīstībai. Šie dokumenti kļuva par pagrieziena punktu, domājot par kapsētu lomu pilsētas struktūrā — ne tikai kā piemiņas vietas, bet arī kā zaļas rekreācijas ainavas.

Atšķirībā no vairuma valstu, kur kapsētas ir baznīcu vai privātu struktūru pārvaldībā, Oslo un Kopenhāgenā par tām ir atbildīgas pilsētu pašvaldības. Šī pieeja ir ļāvusi integrēt kapsētas pilsētas kopējā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā.

2017. gadā Oslo pašvaldība apstiprināja dokumentu “Nākotnes kapsētas — plašas zaļas pilsētvides telpas”, kas tika izstrādāts kopīgi ar kapsētu aģentūru un Kultūras departamentu. Kopenhāgenā 2015. gadā klajā nāca stratēģija “Piecas kapsētas ceļā uz 2065. gadu”, kas sagatavota, balstoties uz etnogrāfisko izpēti. Abas stratēģijas kļuva par pamatu tālākiem individuāliem plāniem konkrētu kapsētu attīstībai.

Pētnieks Pāvels Hrabalovs, ainavu un sabiedrības fakultātes aspirants (PhD Candidate), Norwegian University of Life Sciences, savā darbā “Philosophical Park”: Cemeteries in the Scandinavian Urban Context” iezīmē abu galvaspilsētu pieeju kopīgās iezīmes:

Oslo: klimats un bioloģiskā daudzveidība

Pilsēta liek likmes uz ekoloģiskiem mērķiem. Kapsētas tiek uzskatītas par zaļās infrastruktūras sastāvdaļu: tās palīdz novērst plūdus, saglabā bioloģisko daudzveidību un rada jaunas atpūtas vietas.

Kopenhāgena: pārāk daudz kapsētu

Kopenhāgenai raksturīga unikāla problēma — pārmērīgais apbedījumu skaits. Kremāciju skaita pieaugums un atteikšanās atjaunot kapu nomas līgumus ir novedusi pie tā, ka dažas teritorijas ir zaudējušas savu atmiņu funkciju un burtiskā nozīmē kļuvušas par “mirušām” zonām. Tas ir pamudinājis pārskatīt pieeju kapsētu izmantošanai: no optimizācijas līdz iespējamai pārveidošanai par parkiem.

Vēl viena Kopenhāgenas stratēģijas īpatnība — administratīvā: nepieciešamība ieviest kārtību pārvaldībā starp dažādām pašvaldības struktūrām.

Abas stratēģijas — tas ir mēģinājums pārdomāt tradīcijas un piedāvāt jaunu skatījumu uz kapsētu lomu pilsētas dzīvē. Tikai nesen pieņemtas, tās vēl tikai sāk ietekmēt pilsētas telpas uztveri un attīstību — bet jau kļuvušas par sākumpunktu dialogam starp arhitektūru, sabiedrību un atmiņām.

Atmiņu arhitektūra: filozofija un prakse

Skandināvijas valstis ne tikai nosaka kapsētu stratēģiskās attīstības vektoru, bet arī veido unikālu arhitektonisku pieeju to projektēšanai. Šeit veidojas īpaša filozofija: kapsēta nav tikai apbedījuma vieta, bet telpa, kurā apvienojas klusums, daba, sabiedriskā funkcija un personiskā zaudējuma pieredze.

Mūsdienu Skandināvijas kapsētas tiek uztvertas kā telpas pārdomām, pastaigām un atpūtai. Tās bieži vien ir reliģiski neitrālas, maksimāli atvērtas un integrētas dabas ainavā. Arhitekti izvairās no dominējošām formām, cenšoties nevis konkurēt ar dabu, bet uzsvērt tās spēku un jēgu. Daba šeit kļūst nevis par fonu, bet par simbolu dzīves turpināšanai.

Skogskyrkogården: atmiņu filozofija un jauna pieeja

Skogskyrkogården Meža kapi Stokholmā nav tikai apbedījuma vieta, bet viens no nozīmīgākajiem mūsdienu arhitektūras objektiem. Tā tika iekļauta UNESCO sarakstā 1994. gadā, un kļuva par kanonu jaunai pieejai kapsētu projektēšanā.

Tā tika izveidota bijušā ar priežu mežu klātā grants karjera vietā, to projektējuši arhitekti Gunnars Asplunds un Sigurds Leverencs. Tradicionālā parka vietā viņi piedāvāja sakrālu ainavu telpu, kur centrālo vietu ieņem nevis kapakmens, bet daba. Pēc viņu ieceres, cilvēkam būtu nevis vienkārši jāatvadās, bet jāatgriežas dzīvē, gūstot mierinājumu apkārtējā ainavā.

Platība ietver kapu vietas priežu mežā, memoriālo birzi, urnu dārzu un uzkalniņu “meditācijas birzs”. Asplunda 1930. gados projektētā krematorija kļuva par viņa galveno arhitektonisko darbu un atzītu sava laika paraugu. Viss ansamblis — sākot no celiņiem līdz gaismekļiem — veido pilnīgu klusās filozofiskās ainavas tēlu.

Mūsdienās Skogskyrkogården ir Zviedrijas lielākā kapsēta un ir atvērta visu diennakti. Te var pastaigāties ar suņiem, doties ekskursijās un vienkārši būt — klusumā, starp kokiem, kur nāve nevis stājas pretī dzīvībai, bet kļūst par tās sastāvdaļu.

Norvēģija: kapsētas kā ainavas, atmiņu un ikdienas sastāvdaļa

Norvēģijā kapsētu arhitektūra ir cieši saistīta ar dabu un kultūrainavu. Šeit tiek radītas telpas, kas ne tikai kalpo apbedījumiem, bet arī kļūst par parkiem, atmiņu maršrutiem, pārdomu un sabiedriskās dzīves vietām.

Viens no šādiem piemēriem bija Geitryggen kapsēta Bjorelvnesā. Tā atrodas divos līmeņos, ko savieno granīta kāpnes, un tā vizuāli ir apvienota ar baznīcu un zvanu torņiem. Kompozīcijas centrā — piemiņas birzs ar kortena-tēraudu un meža lapu motīviem, kas rada privātuma un gaismas atmosfēru.

Tikpat izteiksmīga ir Havstein kapsēta Tronheimā. Tā kļuva par lauku ainavas turpinājumu, kur viļņojošā pļava, dīķis, kukurūza un maigās taciņu līnijas aizved uz zemes vēsturi, ko gadsimtiem ilgi apstrādājuši lauksaimnieki. Arhitekti centās izcelt — nevis nomainīt — vietas dabisko ainavu.

Pilsētas raksturs jūtams Moa Urnelund kapsētā Olesunnā. Tā tika izveidota trokšņainā rajonā, ko ieskāva tirdzniecības centri, ceļi un mājokļi. Tad tika pārplānota par kluso zonu ar memoriālo birzi, ūdenstilpi, ceremoniju terasi un stingriem noteikumiem attiecībā uz pieminekļu izmēriem.

Jaunu pieeju demonstrē arī Charlottenlund kapsēta Tronheimā. Šī reliģiski neitrālā telpa ietver procesiju maršrutus, salas meditācijai un unikālu “vietu visiem bezvēsts pazudušajiem”. Šeit tiek izmantoti jaunu tipu kapakmeņi — no koka, bronzas un granīta, bet pati vieta ir atvērta ekskursijām un kultūras pasākumiem.

Īpašu uzmanību ir pelnījusi bērnu memoriālā birzs Oslo Rietumu kapos. Tas ir nomaļš stūrītis starp kokiem, kas noformēts, izmantojot bērniem tuvu simboliku: ziedošus augus, rudzupuķes, mazas mājiņas, sveces un rotaļlietas. Te valda īpašs klusums — rūpju un atmiņas telpa.

Un visbeidzot — Våler baznīca un kapsēta. Pēc ugunsgrēka uz vecajiem pamatiem tika uzcelta jauna baznīca. Ēka no bērza un priedes ar diviem piramidāliem jumtiem kļuva par pēctecības, gaismas un garīgās atjaunotnes simbolu. Memoriālā birzs saglabājusi atmiņu par pagātni, apvienojot paaudzes.

Zviedrija: kapi kā zaļā utopija

Zviedrija turpina attīstīt kapu kā universālas publiskās telpas koncepciju. Jaunais projekts Jarvā, Stokholmas ziemeļrietumu pakalnos, ir ainavu komplekss no “salām”, katram no tiem ir sava kapela un funkcionāls uzdevums.

Teritorija saglabā rekreācijas funkcijas: šeit paredzētas zonas bārbekjū, suņu pastaigu laukumiem un slēpošanas trasēm. Telpa tiek projektēta kā demokrātiska un pieejama, bez galvenās ieejas — drīzāk kā parks, kurā var gan dzīvot, gan gremdēties atmiņās.

Somija: smalkjūtība un tradīcija

Somijā kapsētu arhitektūra saglabājas maksimāli atturīga. Tapiola Urn Cemetery Espo ir viena no pirmajām kapsētām, kas orientēta tikai un vienīgi uz urnām.

Tā atrodas Aarno Rusuvuori projektētās modernās luterāņu baznīcas pagalmā. Telpa ieturēta minimālistiskā stilā un iecerēta kā turpinājums Tapiolas rajona-dārza kultūrainavai. Te valda klusums, formu skaidrība un cieņa pret somu tradīcijām.