Globālās pilsētas — pasaules ekonomikas vadošie mezgli.

Termins “globālā pilsēta” bija plaši izplatīts 1990. gados, pateicoties socioloģes Saskijas Sasenas pētījumiem. Pēc viņas definīcijas globālās pilsētas — tie ir galvenie mezgli pasaules finanšu, informācijas un migrācijas tīklā. Tie savieno globālo un lokālo, rada simbolus (debesskrāpjus, zīmolus, universitātes), kā arī saskaras ar nopietniem izaicinājumiem — sākot no mājokļu cenu pieauguma, mazo uzņēmēju izzušanas līdz pat nevienlīdzībai un kultūras tradīciju zaudēšanai.

Kritēriji, ko izmanto, lai aprakstītu globālās pilsētas, laika gaitā var mainīties, bet, lūk, dažas galvenās pazīmes:

• Ekonomiskā ietekme — starptautisku uzņēmumu galvenās mītnes, finanšu rajoni, fondu biržas.
• Transports un loģistika — lielās lidostas, ostas, sazarots starptautiskais transporta tīkls.
• Kultūra — pasaulslaveni muzeji, festivāli, radošās industrijas.
• Izglītība un zinātne — vadošās universitātes un pētniecības centri.
• Starptautiskā politiskā loma — dalība globālās organizācijās un forumos.
• Migrācijas plūsmas — daudzveidīgs iedzīvotāju skaits, augsts ārvalstu iedzīvotāju īpatsvars.

Ir daudz globālo pilsētu reitingu, kur katrs izmanto savas novērtēšanas metodes. Tādas pilsētas kā Ņujorka, Londona un Parīze stabili ieņem augšējās pozīcijas, tāpat arī Tokija, Singapūra un Sidneja bieži ierindojas šajā topā.

Pat mazās pilsētas arvien biežāk darbojas pēc “globālās loģikas”: tās konkurē par investīcijām, talantiem un uzmanību. Baltijas valstu pilsētas nav izņēmums. Piedalīšanās starptautiskos projektos, ilgtspējīga pilsētplānošana, sabiedriskā transporta attīstība un arhitektūra, kas “runā” globālā valodā, — ir soļi ceļā uz īstu globālu statusu. Būt globālam — tas nav tikai stāsts par debesskrāpjiem, bet par spēju veidot dialogu, adaptēties un iedvesmot.