Kā padarīt pilsētu labāku: pārdomas par Rīgu

Rīga vienmēr ir izcēlusies starp saviem Baltijas kaimiņiem — Tallinu un Viļņu — kā pilsēta ar spilgti izteiktu identitāti, bagātu vēsturi un spēcīgu radošo enerģiju. Tomēr pēdējos gados šķiet, ka pilsēta pamazām zaudē savu līderību daudzos aspektos, ko mēs saucam par pilsētas attīstību.

Lai saprastu, kā Rīga var attīstīties apzināti un ilgtspējīgi — nevis fragmentāri un neregulāri —, ir vērts izvēlēties galvenos jautājumus, kas noteiks tās nākotni.

Autore: Jūlija Hana Dorfman, arhitekte, urbāniste un Neighborhood + dibinātāja.

Redzējums un fokuss

Jebkurai pilsētai, kas tiecas augt un attīstīties, ir nepieciešama skaidra vīzija — saprotama ne tikai politiķiem un pilsētplānotājiem, bet arī pašiem iedzīvotājiem.

Piemēram, ja mērķis ir — padarīt “pilsētu pievilcīgāku tūristiem”, jākoncentrējas uz jaunu apskates objektu izveidi, gājēju infrastruktūras un pilsētvides caurlaidības attīstību, navigācijas uzlabošanu, angļu valodas lietojuma paplašināšanu, jāorganizē vairāk pasākumus un jāveido vairāk sabiedrisko telpu.

Ja tomēr vēlamies, lai pilsēta būtu ērtāka ģimenēm ar bērniem, ģimenēm ar bērniem, tad par prioritātēm jākļūst sabiedrisko objektu un bērnu laukumu būvniecībai, modernu mājokļu attīstīšanai, drošas un komfortablas vides nodrošināšanai (pieejamība bērnu ratiņiem), kā arī sabiedriskā transporta un mikromobilitātes virzībai. Šādu pieeju var attiecināt arī uz citām mērķauditorijām, pielāgojot stratēģiju viņu vajadzībām.

Galvenais — fokusēties. Tieši fokuss ļauj kustēties ātrāk un panākt vairāk.

Šobrīd bez skaidri noteikta virziena ir sarežģīti saprast, kādas prioritātes tiešām ir svarīgas. Ņemot vērā ierobežoto budžetu, mēģinājums visu risināt uzreiz reti dod taustāmus rezultātus. Novirzot resursus konkrētiem stratēģiskiem mērķiem, mēs varam gūt panākumus vienā jomā un pakāpeniski pāriet uz nākamo, nodrošinot ilgtspējīgu un pamanāmu efektu.

Mēs varam bezgalīgi spriest par daudzajām pilsētas “auditorijām” — jauniem profesionāļiem, māksliniekiem, pensionāriem —, katrai no tām ir savas vajadzības. Un patiešām, plaukstoša pilsēta dabiski spēj apmierināt visus. Taču, mēģinot visu attīstīt vienlaikus un nesistēmiski, tas neizbēgami novedīs pie stagnācijas. 

Pilsētas spēks ir spēja koncentrēt enerģiju: attīstīt vienu vitāli svarīgu aspektu ar apņēmību un dziļumu, pirms mēģināt uzreiz labot visas problēmas. Bez skaidra, noturīga fokusa, bez izpratnes, uz kurieni tieši novirzīti ierobežotos budžeta līdzekļus, mūsu centieni pazūd, pārvēršoties tikko manāmā kustībā sarežģītajā pilsētas rakstā.

Tas ir pilsētbūvniecības pamatprincips: mērķtiecīgas investīcijas izvēlētajā virzienā — vai tā būtu iela, rajons vai sabiedriskā telpa — sniedz jūtamu rezultātu, kas pēc tam kā ķēdes reakcija var iedvesmot turpmākus uzlabojumus.

Rīgā gan gandrīz nekas no tā pagaidām nav iespējams. Diez vai jūs varētu doties ilgā pastaigā ārpus Vecrīgas robežām bez jebkādiem šķēršļiem. Mūsdienīgu publisko telpu trūkums padara pilsētu garlaicīgu tūristiem, un viņi bieži izvēlas šeit neuzkavēties, dodoties tālāk. Tādu piemēru kā Rotermanni, Noblessner, Telliskivi vai Kruīzu terminālis Tallinā Rīgā pagaidām vienkārši nav.

Atgriežoties pie būtības, mēģinājām definēt dažus vienkāršus soļus:

Gājēju savienojamība un plūsma (pilsētvides caurlaidība)

Ir grūti pārvērtēt gājēju plūsmas nozīmi: ja cilvēks nevar kaut kur aiziet kājām, tad šī vieta faktiski nepastāv — īpaši tad, ja runājam par tūristiem. Savukārt, ja pilsētas iedzīvotāji nevar nokļūt galamērķī kājām vai ar velosipēdu, viņi izvēlas personīgo transportu, kā rezultātā palielinās ceļu infrastruktūra un tas kaitē pašai pilsētai.

Žurnāliste, rakstniece un pilsētvides teorētiķe Džeina Džeikobsa, kurai bija liela ietekme uz pilsētbūvniecību, socioloģiju un ekonomiku, to nodēvējusi par “ietvju baletu” — nepārtrauktu cilvēku plūsmu un nejaušas tikšanās, kas piepilda pilsētu ar dzīvību. Tieši gājēji pārvērš atsevišķus kvartālus par vienotu dzīvu organismu.

Kad cilvēki var brīvi un droši pārvietoties kājām, viņi kļūst par “ielas acīm”, tā paaugstinot drošības līmeni un veicinot spontānas mijiedarbības.

Sakarīgu gājēju maršrutu izveide mudina pilsētas iedzīvotājus un viesus vairāk pārvietoties ar kājām, atklāt jaunus rajonus un piesaistīt plūsmu vietējiem uzņēmumiem — tas viss ir ļoti svarīgi vietējā tirgus ilgtspējīgai attīstībai.

Nākamais solis — noteikt, kur tieši ir vērts doties.

Interešu punkti

POI (Points of Interest) — piesaistes vietas iedzīvotājiem un tūristiem, kas veido daudzveidīgus un dzīvus pilsētas scenārijus. Laikmetīgās mākslas muzeji, publiskās telpas (krastmalas, laukumi, nelieli skvēri, bērnu laukumi, skatu laukumi utt.), sporta laukumi, radošie kvartāli — visi šie pilsētvides elementi rada komfortablu un attīstītu infrastruktūru, kas virza cilvēku plūsmas un stimulē attīstību. Šie punkti kļūst par savdabīgiem magnētiem, kas iesaista cilvēkus pilsētas dzīvē, veicinot funkciju un auditoriju sajaukšanos — veselīgas “pilsētas vielmaiņas” svarīgāko nosacījumu.

Mūsdienās Rīgā acīmredzami trūkst šādu punktu. Ārpus paša pilsētas centra gandrīz nav tādu piesaistes vietu, kur var aiziet kājām (lai gan platforma neighborhood.lv cenšas tos izpētīt un parādīt, veltot tiem īpašu uzmanību). Turklāt pilsētā praktiski nav sistematizētas informācijas pat par esošajām publiskajām telpām, — nemaz nerunājot par vienoto karti.

Labi attīstīti piesaistes punkti ļoti tieši ietekmē pilsētas globālo atpazīstamību. Tie piesaista ne tikai tūristus, bet arī radošo industriju pārstāvjus un kvalificētus speciālistus — mūsdienu urbanizācijas galvenos elementus. Šādas vietas aktivizē neizmantojamās teritorijas, piesaista investīcijas aizmirstajos rajonos un rada pilsētai jaunu naratīvu, kas iziet ārpus vēsturiskā centra.

Veidojot piesaistes punktu pārliecinošu “zvaigznāju”, Rīga spēs savā starpā sasaistīt dažādus kvartālus, pamestās zonas pārvērst par dzīviem piesaistes centriem un galu galā stiprināt visu pilsētas organismu — padarot to ekonomiski dzīvotspējīgāku, interesantāku un atvērtu visiem, kas šeit dzīvo vai atbrauc.

Blīvums

Ja palūkojamies uz pilsētvidi vērīgāk, tad tieši “mazo detaļu lēnā uzkrāšanās” padara vietu patiesi dzīvu. Bez pārdomātas pieejas blīvums viegli pārvēršas šaurībā, kas nomāc to enerģiju, kas tam bija jāpamodina.

Rīga mūsdienās bieži saskaras ar šo trauslo šķautni. Vecpilsētā virmo piesātināta dzīve, bet, atliek tikai nedaudz atkāpties no ierastajiem maršrutiem, — un pilsēta it kā zaudē ritmu, kļūst skraja, vairs nejūt nepārtraukto cilvēcisko klātbūtni, ar ko parasti atšķiras patiesi dzīvas urbānas vides.

Viengabalainības un caurlaidības trūkums pilsētas rakstā noved pie tā, ka pat tur, kur blīvums pastāv, tas paliek lokāls — nespēj izplatīt enerģiju tālāk un atdzīvināt apkārtējos kvartālus.

Rajonu attīstība

Viena no pilsētas brieduma pazīmēm ir tās rajonu attīstības līmenis. Sekojam “15 minūšu pilsētas” koncepcijai vai nē, nepieciešamība pēc pamata cilvēkresursu infrastruktūras katrā rajonā ir grūti pārvērtējama. Vairākos Rīgas kvartālos joprojām trūkst elementāru lietu — publiskās telpas, kafejnīcas, parki (UMGM veica pētījumu par parkiem— skat. saiti).

Daudzas Skandināvijas pilsētas parāda, kā attīstība rajonu līmenī palīdz cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un izbaudīt to, kas viņiem ir, pat atrodoties tālu no centra. Šāda kompleksa pieeja rajonu attīstībai saskan ar teritoriālās integrācijas ideju, kur katrs pilsētas iecirknis tiek uzlūkots nevis izolēti, bet gan kā daļa no vienotas sistēmas, kas ietekmē kopējo dzīves kvalitāti un pilsētvides efektivitāti.

Atkārtota izmantošana un revitalizācija

Rīgā — ir ļoti daudz pamestu ēku un tukšu zemes gabalu tieši pilsētas centrā. Šobrīd nav tik aktuāli apspriest, cik attaisnojama ir nodokļu likmes celšana vai cik efektīva ir pašvaldības rīcība. Galvenais ir pārdomātas stratēģijas trūkums. Kamēr pilsēta prāto, Rīga pamazām pārvēršas drupās: dažos rajonos pat veselas ielas sastāv no tukšumiem, kur sabrukušās vai zaudētās ēkas dominē pār atlikušajām. Šāda nolaistība velk sev līdzi veselu kvartālu degradāciju, sagrauj to tēlu un samazina to pievilcību iedzīvotājiem, investoriem un apmeklētājiem.

Ir daudz veidu, kā strādāt ar šādām vidēm — no pagaidu līdz ilgtermiņa risinājumiem. Var iesaistīt attīstītājus un vietējās kopienas, lai tās uzņemas atbildību par šādām teritorijām, pakāpeniski pārvēršot tās par kaut ko labāku. Taču tieši pilsētai ir galvenā atbildība — virzīt un paredzēt šo nozīmīgo procesu.

Rīgas tukšie posmi nav tikai “caurumi” pilsētas rakstā. Tie ir mēmi stāsti, kas gaida savas jaunās nodaļas. Jautājums tikai — vai pilsēta atradīs sevī gribu un vīziju, lai tos uzrakstītu. Mēs nerunājam par pagātnes iznīcināšanu — ir svarīgi saprast, kā šī pagātne var iedvesmot un virzīt nākotni.

Daudzveidīga pilsētas dzīve

Šarmu Rīgai nevar atņemt, taču tās sabiedriskās telpas varētu būt aktīvākas un izmantojamas radošāk. Pārāk bieži tās paliek nenovērtētas, gaidot impulsu, kas atnāk tikai ik pa laikam. Lai to mainītu, pilsētai nav jārada grandiozi skati — svarīgi ir veidot apstākļus, kuros ikdienas kultūra spēs uzplaukt dabiski. Tas var nozīmēt birokrātisko barjeru mazināšanu nelieliem pasākumiem, lokālu vides iekārtošanas iniciatīvu atbalstīšanu vai elastīgu telpu radīšanu, kas spēj uzņemt gan spontānas pasākumus, gan vērienīgus notikumus.

Pilsētas dzīves spēks ir tās dažādībā: spontānas uzstāšanās līdzās organizētiem festivāliem, laukumi, kur ir patīkami atrasties gan bērniem, gan veciem cilvēkiem, notikumi, kas atspoguļo gan tradicionālo kultūru, gan mūsdienu jaunradi. Kad iedzīvotāji jūt, ka pilsēta viņus aicina tajā piedalīties dažādi, dzimst ne tikai rosīgi laukumi — rodas dzīva, elpojoša Rīga, pārliecināta par savu identitāti un atvērta negaidītajam.

Rīgas nākotne — slēpjas kopīgā pārdomāšanā, gatavībā eksperimentēt, saglabājot cieņu pret savu mantojumu. Tas nozīmē radīt pilsētu, kas ir ne tikai funkcionāla, bet arī patiesi cilvēciska, kur ikdienas ritms ir bagātināts ar pārdomātu dizainu, dzīvām sabiedriskām telpām un kopīgu mērķa izjūtu. Šāda pieeja atspoguļo mūsdienīgu izpratni par pilsētvidi — kā nevis vienkārši kvantitatīvo izaugsmi, bet kvalitatīvu pilsētvides un dzīves pārveidi tajā, kur pilsētas kļūst par inovāciju un kultūras apmaiņas dzinējiem.