Latviešu indī-mūzika:
ko klausīties

             Jayne Louise Davies

Eirovīzijā 2023. gadā Latviju ar dziesmu “Aija” pārstāvēja četri talantīgi mūziķi — grupa “Sudden Lights”. “Atmiņā paliekošas melodijas un melanholiskās notis”, tā bija rakstīts grupas konkursa vizītkartē. Eirovīzijas finālā puiši neiekļuva — pietrūka tikai daži punkti, bet tas nekas, jo šis mūzikas konkurss noteikti viņiem dāvājis pat vairāk — milzīgu skaitu jaunu siržu no Latvijas un ārpus tās, kas šīs prātā paliekošās mūzikas pavadījumā pukst straujāk un priecīgāk. 

Andrejs Reinis Zitmanis, Mārtiņš Matīss Zemītis, Kārlis Matīss Zitmanis un Kārlis Vārtiņš iepazinās Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. 2012. gada maijā, kad direktors negaidīti palūdza jaunos mūziķus uzstāties izlaiduma koncertā. Vai viņš jau nojauta, ka šis koncerts dāvās valstij jaunu muzikālu sensāciju — un iedegs jaunu dzirksti?

“Kādu dienu mēs palūdzām skolotājam noorganizēt mums mācību stundu, kur mēs varētu spēlēt dziesmas, kas mums pašiem patīk, nevis to, kas bija rakstīts notīs. Sākām spēlēt “Brain Storm” un “Coldplay”, atklājot sev mīlestību pret mūziku citā tās izpausmē. Sapratām, ka varam spēlēt to, ko vēlamies, un tas turpinājās līdz brīdim, kad apzinājāmies, ka varam vēl arī rakstīt paši savu mūziku.”

Tagad puiši rada savu mūziku, kas uzrunā un aizrauj. Kādu aizkustina pati melodija, kādu — patiesie vārdi, vēl kādu — gan viens, gan otrs. Veicot vienkāršu komentāru analīzi zem grupas dziesmām YouTube platformā, var novērot, ka visbiežākais ir  “es neko nesaprotu, bet man ļoti patīk”. Kāds pat raksta, ka ir sācis mācīties latviešu valodu, lai saprastu vārdu nozīmi. Un tā ir lieliska ideja! “Sudden Lights” — lai arī ne unikāls, bet vismaz tas laimīgais gadījums, kad pareizā mūzika, apvienojoties ar pareizajiem vārdiem un pareizajām nozīmēm, rada maģiju. Šogad “Sudden Lights” maģija bija manāma vairāk nekā jebkad: “Gamma” balva trīs kategorijās (“Labākā grupa”, “Labākā dzīvā uzstāšanās” un “Labākais popizpildītājs”), kā arī “Zelta mikrofons” nominācijā “Gada grupa”.

Varētu teikt, ka ar šo telefonsarunu tad arī aizsākās Jāņa Aišpura un Normunda Lukša “The Sound Poets” stāsts. 2011. gadā mūziķi nolēma noorganizēt nelielu Ziemassvētku koncertu, uzaicinot savus draugus instrumentālistus: čellisti Undīni Balodi, bundzinieku Pēteri Lundu un basģitāristu Gintu Bīmani. Koncerts notika, un notika arī Ziemassvētku brīnums Latvijas mūzikā.

Lai gan viņi tajā līdz galam neatzīstas, kopš pašiem pirmsākumiem mūziķi izvirzīja mērķi veikt mini-revolūciju valsts mūzikas industrijā, kas, mūsuprāt, turpinās visai veiksmīgi.

Jānis Aušpurs kādā intervijā reiz teica: “Ar Latvijas mūzikas industriju viss ir kārtībā. Katrs dara to, kas viņam patīk. Bet tomēr, ja paskatās kritiskāk, kļūst skaidrs, ka industrijā ir savas problēmas: daudz nekvalitatīvas mūzikas”.

                                                                                                                      
Iespējams, tieši tāpēc grupa tik atbildīgi izturas pret savu mūziku. Atbildība ir viens no galvenajiem principiem, uz kuriem balstās “The Sound Poets”. Kā reiz norādīja grupas līderis Jānis Aišpurs: “Kad sāku rakstīt tekstus latviski, sapratu, ka jāatbild par visu, ko rada — par katru dziesmas vārdu.”

Grupas nosaukums runā pats par sevi “The Sound Poets”  — skaņas dzejnieki. Viņu mūzika ir caur skaņu izteikta dzeja: godīga saruna par pasauli apkārt, cilvēka iekšējo spēku un beznosacījuma vērtībām.

13 gadu vecumā vokālās mūzikas pedagogs viņai teica: “Ja turpināsi daudz strādāt, 18 gadu vecumā dziedāsi labi”. Pareģojums piepildījās — Elizabetei bija nedaudz vairāk par astoņpadsmit, kad viņa izdeva savu pirmo dziesmu “The same one”. Pēc astoņiem gadiem un vairākiem desmitiem singlu, 2025. gada novembrī, izpildītāja prezentēja savu debijas pilnformāta albumu, par kuru teica tā: “Man gribas, lai šis albums apskauj katru klausītāju, liek smieties, raudāt, iemīlēties… piedzīvot spēcīgas jūtas.” Domājams, tieši tādu pašu efektu rada katrs viņas singls.

Patika pret komponēšanu Elizabetei parādījās jau Jāzepa Mediņa mūzikas skolas laikā — mācību priekšmetā “Kompozīcija”. Tajā brīdī viņa jau pārliecinoši pārvaldīja instrumentu (klavieres Elizabete spēlē kopš astoņu gadu vecuma) un pakāpeniski sāka rakstīt pati savu mūziku.

Viņas darbi ir jutekliskas, atmosfēriskas balādes, kurās personīgā emocionālā pieredze pārtop smalkos un izteiksmīgos stāstos. “Katrs no mums ikdienā piedzīvo dažādas emocijas — sāpes, trauksmi, brīžus, kad šķiet, ka viss iet greizi un priekšā nav gaismas. Taču ir svarīgi atcerēties: viss, kas atnāk un sāpina, reiz pāriet. Šī dziesma ir kā mantra, kas dod spēku grūtos brīžos,” — tā Elizabete aprakstīja vienu no saviem zināmākajiem singliem “Parādās, bet pāries”.

Pašlaik Elizabetes Gailes projektā, neskaitot pašu solisti, darbojas ģitārists Rūdolfs Ozols, basģitārists Jānis Polis un bundzinieks Artūrs Cukānovs. 

Pagājušā gada beigās iznāca viņas pirmais albums ar desmit singliem “Bez atvadām uz Miera ielas”, kurā tiek turpināta Miera ielas tēma (kas aizsākās ar singlu “Miera iela”, 2023. gadā iekarojot Latvijas topus), taču jau no cita skatupunkta. Mēs iesakām klausīties albumu no sākuma līdz beigām: tajā, gandrīz kā Teilores Sviftas jaunradē, atklājas dažādi izpildītājas pieredzes posmi — iespējams, kāds no tiem uzrunās jūs tieši tagad. 

Iztēlojieties sevi karnevālā — īstā, gandrīz kā kino: ar maskām, spilgtiem tērpiem un grandioziem salūtiem, kurus apslāpē vien no skatuves skanošie indī-roka ritmi. Visu šo krāšņumu rada četri jauni mūziķi — “Carnival Youth”.
Tā varētu raksturot iespaidu, ko rada viena no spilgtākajām Latvijas mūzikas grupām. 

“Karnevāls ir kaut kas krāšņs, daudzšķautņains un vienojošs, kas nojauc hierarhiju — tieši tāpat kā mūsu mūzika. Mēs vēlamies eksperimentēt, mērķēt uz visām pusēm un skatīties, kas no tā sanāks.”

“Atceros to dienu, kad aizgāju no mūzikas skolas. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā,” reiz asprātīgi izteicās grupas bundzinieks Emīls Kaupers. Kopā ar viņu aizgāja arī viņa dvīņubrālis un topošais grupas ģitārists Edgars Kaupers. Šķita, ka ar mūziku nu ir cauri.

Puiši pievērsās sportam — izvēlējās Latvijā ne pašu populārāko sporta veidu snovbordu, sāka skatīties filmas par snovbordistiem un tā atklāja sev indī-mūziku un “mūzikas brīvību”, kā viņi to raksturos vēlāk. Pēc īsa pārtraukuma mūzika atgriezās viņu dzīvē.

Tālāk viss norisa pats par sevi: muzikālā pieredze, kurai pievienojās taustiņinstrumentālists Roberts Vanags, un brīvā mēģinājumu telpa bija sākums kaut kam skaistam — viņu pašu radītam karnevālam. 2018. gadā trio pārtapa par kvartetu: Kristians Kosītis ieņēma basģitārista vietu.

“Grizzly Bear”, “Arcade Fire”, “Alt-J”, “Radiohead”, “The Beatles”, “Thom Yorke”, “Devendra Banhart”, “Bon Iver” (mēs saklausām arī “Milky Chance” notis) — pateicoties šīm iedvesmojošajām grupām tad arī radās “Carnival Youth” skanējums. Vispirms — divi albumi gandrīz pilnībā angļu valodā, pēc tam — arvien vairāk singlu latviešu valodā. Pēc Edgara Kaupera vārdiem, “Latvijas auditorijai dziesmas latviešu valodā darbojas citā līmenī. Tas ir pavisam cits tuvums.”

Reiz puiši vienā balsī teica, ka dziesmu radīšana viņiem ir “ļoti garš un grūti definējams process”, bet vienmēr viss dzimst no mūzikas. Daži mūziķi sāk ar tekstiem, “Carnival Youth” — no mūzikas, no sajūtām, kas no tās dzimst. Puiši sanāk kopā, brīvā improvizācijā rada idejas mūzikai un sajūt mirkli, no kura tad arī izkristalizējas vārdi; emocionāli, bet noteikti gaiši.

“Laime — atrast tos īstos cilvēkus,” kādā intervijā sacīja Emīls Kaupers. Forši, ka puiši viens otru ir atraduši un tagad (mēs par to nešaubāmies) dara laimīgākus arī savus klausītājus.

“Kautkaili” — vēl viens pēdējo gadu atklājums Latvijas mūzikā. Un atkal — ar zīmīgu nosaukumu. Šķiet, ka grupas dibinātāja un līdere Kristīne Pāže tiešām nebaidās atkailināt savu dvēseli. Būt godīgai un atvērtai savā mūzikā ir princips, kuram viņa apsolīja sekot jau pašā sākumā — un to dara joprojām, komentējot: “Es domāju, ka tajā arī slēpjas mūsu grupas būtība kā tāda, un tas ir mans pašizpausmes veids. Vai nu es to [rakstu mūziku] daru tā, vai nedaru nemaz.”

Kristīne Pāže un Didzis Bordo iepazinās muzikālajā televīzijas šovā “O!Kartes skatuve”. Abiem dalība tajā izvērtās liktenīga, turklāt dubultā: uzplauka liela mīlestība, no kuras vēlāk dzima arī grupa. Katram jau bija sava muzikālā pieredze: Didzis Latvijas auditorijai bija zināms kā grupas “Gain Fast” dalībnieks, savukārt Kristīne dziedāja vokālajos ansambļos — vairāk gan hobija līmenī. Vēlāk Didzis viņai uzdāvināja pirmo ģitāru. Viņa sāka aktīvi mācīties un pēc tam — rakstīt mūziku. Par savu samtaino balsi, ko daudzi dēvē par vienu no skaistākajām sieviešu balsīm Latvijas mūzikā, Kristīne, pēc pašas vārdiem, var pateikties stundām ilgai praksei un darbam ar mēģinājumiem.

2018. gadu var uzskatīt par brīdi, kad “Kautkaili” oficiāli sāka pastāvēt kā grupa. Sākumā — nelieli koncertiņi un jautājums “vai izdosies”, pēc tam 2023. gadā — pirmais albums “Personas kods”, kas saņēma “Zelta mikrofonu” nominācijā “Gada mūzikas ieraksts”. 2025. gadā, jau pēc trešās dalībnieces — Kristas Krūskopas — pievienošanās, notika vērienīgs koncerts koncertzālē “Palladium”. Tik strauja attīstība mūzikas pasaulē ir retums.

Iespējams, klausītājus aizrauj tieši solistes balss vai “kailā” lirika, kurā ikviens no mums, biežāk nekā citu mākslinieku lirikā, atpazīst sevi.

Šobrīd mūziķi strādā lauku saimniecībā Klintaines pagastā, uz kurieni Kristīne un Didzis pārcēlās pirms vairākiem gadiem. Viņi savu mūziku neattiecina uz konkrētu žanru, atstājot klausītājam brīvību pašam noteikt, kā to uztvert.

“Visromantiskākā lieta — būt cilvēciskam.” Par to ir pārliecināts viens no romantiskākajiem mūsdienu latviešu izpildītājiem Krists Indrišonoks, kurš pazīstams ar radošo segvārdu Chris Noah. Viņa mūzika ir piesātināta tieši ar tādu īpašu romantismu.

Pirmos 17 savas dzīves gadus Krists bija pārliecināts, ka nekad sevi nesaistīs ar mūziku. Lai gan tā vienmēr bijusi līdzās: viņš audzis muzikālā ģimenē (tēvs — profesionāls ģitārists un dziesmu autors, mamma — mūzikas pasniedzējs) un, kā tas bieži gadās, mācījās mūzikas skolā. Pēc mūzikas skolas pabeigšanas, viņš vecākiem pasniedza diplomu ar vārdiem: “Paldies. Tas ir jums. Un es nekad vairs nespēlēšu mūziku.”

Tas ir viegli saprotams: tajā brīdī viņa galvenā kaislība bija sports. Kopš bērnības viņš sapņoja kļūt par profesionālu sportistu un nopietni nodarbojās ar basketbolu un hokeju. Ar laiku kļuva skaidrs, ka sporta karjera neizdosies, un gandrīz tajā pašā laikā notika iekšējs lūzums.

Krists atklāja sev roku un indī-roku, sāka vairāk pievērsties ģitārspēlei, ieklausīties skanējumā, šķetināt partijas un mēģināt tās atkārtot. Šī aizraušanās strauji pārauga vēlmē radīt ko savu – tā viņš nonāca studijā, kur tapa pirmā dziesma “Had It All”. Jau no pirmās relīzes viņš tika pamanīts, kad treks tika atskaņots radio.

Varētu domāt, ka tā ir vienkārši veiksme, bet arī otrais singls tikai apstiprināja gan klausītāju, gan mūzikas industrijas interesi. Tajā brīdī Krists pirmo reizi pieļāva domu: “Šķiet, tas tiešām ir mans talants.” Un kopš tā laika, nu jau vairāk nekā desmit gadus, viņš to apliecina atkal un atkal.

Viņa mūzika ir precīzas un personiskas izjūtas par visu, ko viņš jaunībā sajutis: no “U2” un “The Kooks” līdz pat “Bon Iver” un “John Mayer”. Tam visam viņš pievieno savus tekstus — gaišus, godīgus un par mīlestību. Krists raksta ne tikai sev, bet arī citiem māksliniekiem, tostarp starptautiskā mērogā. Piemēram, 2023. gadā viņš bija autors dziesmai, ar kuru Monika Linkīte Eirovīzijā pārstāvēja Lietuvu, finālā izcīnot 11. vietu.

“Savas idejas, ambīcijas un pieredzi ir jāpadara romantiskas. Ikdienas steigā mēs bieži par to aizmirstam.”

Krists atklāti saka: mūzika ir darbs. Apjomīgs un ne vienmēr paredzams. Reiz viņš dziesmu rakstīšanas procesu salīdzināja ar makšķerēšanu: tu saliec tīklus — reizēm tie ir tukši, citreiz tajos iekļūst kaut kas nejaušs, citreiz — pati izcilākā zivs.

Viņa darbs ne reizi vien ir ticis godalgots, taču 2025. gadā viņš saņēma īpaši izcilu atzinību — “Zelta mikrofonu” uzreiz piecās nominācijās.

“Man nešķiet, ka tumšais ir stilīgs. Manuprāt, radīt gaišu mūziku ir grūtāk. Turklāt izdarīt to tā, lai tā nebūtu banāla.”

“Vēstnieks” — jauns vārds Latvijas mūzikā, bet mūziķis, kurš noslēpies aiz šī segvārda, ir pazīstams jau sen. Rūdolfs Macats — slavenā pianista Raimonda Macata dēls, kurš muzicē jau kopš bērnības. Viņu pašu vairāk vilināja bungas, bet galu galā viņš izvēlējās klasiskāku ceļu un pievērsās klavierēm.

Pēc skolas Rūdolfs četrus ar pusi gadus studēja džeza klavieres Amsterdamas konservatorijā, kļuva par pirmo “Nordic Master: The Composing Musician” grāda ieguvēju Latvijā, bet vēlāk aktīvi darbojās un sadarbojās ar mūziķiem uz Latvijas, Baltijas un Rietumeiropas džeza skatuvēm.

Pandēmijas laikā viņš sāka daudz rakstīt. Kā pats vēlāk atcerējās, tajā posmā radās spēcīga vēlme radīt mūziku, “kas sniedz laimes sajūtu”. Viņa mūzikas izlasē tolaik skanēja Vitnija Hjūstone, Maikls Džeksons, Stīvijs Vonders, Prinss un citi 80. un 90. gadu mākslinieki. “Tā bija mūzika, ko es spēju izturēt. Nekas cits mani toreiz neinteresēja.”

Tieši no šīs gaišās, melodiskās, gandrīz starojošās mūzikas radās projekts “Vēstnieks”. Tā skanējums ir smalks akadēmiskās, elektroniskās mūzikas un džeza apvienojums, bet tā pamatā — gaisma. Un tā nav metafora: tiekšanās pēc gaismas ir mūziķa apzināta izvēle.

“Tā es jūtos pašlaik un tā es redzu pasauli. Es cenšos sevī attīstīt labākās īpašības un ceru, ka mana mūzika kādam palīdzēs.”

2026. gada janvārī “Vēstnieks” kļuva par vienu no divdesmit četriem dalībniekiem Latvijas Eirovīzijas dziesmu atlasē “Supernova”. Mūziķis izpildīja “himnu cilvēka pamatvērtībām” — dziesmu “Vai tas ir kāds brīnums?”. Ieklausieties tajā uzmanīgi, bet pirms tam — vēstījums no autora: “Ja cilvēks pa īstam ieklausīsies šajā dziesmā, domāju, tā paliks kopā ar viņu visu mūžu.”