Mākslinieci Aiju Jurjāni dēvē par vienu no pirmajām feminisma balsīm latviešu glezniecībā – ļoti maigu un ļoti pieticīgu. Ar saviem darbiem viņa centās parādīt un pierādīt, ka ikdienas iedzīve ir daudz spilgtāku krāsu cienīga. Par spīti tam, viņas vārds līdz šim ir izskanējis daudz retāk, nekā gribētos. Par viņu kā radītāju stāsta viņas darbi, bet par viņas personīgo dzīvi nav daudz zināms. Iemesls ir klasiskais – māksliniecei nepatika publicitāte.
„Māksla bija daļa no viņas būtības.“
Aija piedzima laika krustcelēs – 1944. gadā. Vēlāk viņu aizķēra ne viena vien šāda krustcele – sāpīgās varas maiņas, PSRS sabrukumu un visu, kas tam sekoja. Šo pārmaiņu brīžos Aija gleznoja, un, kā vēsta viņas māksla, viņa paņēma visu, ko vēlējās, un visu, kas bija pieejams katrā laikposmā.
Viņa absolvēja Jāņa Rozentāla mākslas skolu, kurā kopumā pavadīja nedaudz vairāk nekā četrdesmit gadus: vispirms kā studente, pēc tam kā pastāvīga glezniecības un kompozīcijas pasniedzēja. Varētu teikt, ka viņa savu dzīvi veltīja mākslai, taču tā būtu tikai daļēja taisnība.
Pašreizējā dokumentācija
Salnaina ziemas diena. Fonā – baltas biezas sniega kupenas, bet priekšplānā – vecmāmiņa koši dzeltenā galvassegā, noliekusies, lai pārbaudītu, vai mazdēls ir aizmidzis ratiņos.
mutualart.com
Un turpat jauna māmiņa, kura kasa sodrējus no katliņa, kamēr apkārt (vai nu īstenībā, vai pārnestā nozīmē) virpuļo bērnu bezrūpības karuselis.
Aptuveni tādas bija parastās ikdienas dzīves ainas, kuras Aija attēloja visbiežāk. Šajā ikdienišķībā viņa saskatīja kaut ko ļoti svarīgu, kaut ko ļoti iedvesmojošu. Ikdienišķo viņa noteikti nenovērtēja par zemu – viņa ikdienišķo pacilāja un gleznoja visspilgtākajās krāsās.
Daudzi cilvēki tagad domās, ka māksliniece vienkārši idealizēja apkārtējo pasauli. Taču šeit ir mazliet citādāk. Viņa to, ko darīja, sauca par „tagadnes dokumentēšanu“. Viņa dokumentēja gan vislielākos priekus, gan vislielākās bēdas, taču ar vienu svarīgu nosacījumu: nekad neattēlot izmisumu bez cerības. Šķiet, ka tā ir atslēga, lai izprastu viņas darbu un no tā starojošo beznosacījumu gaismu.
„Es cenšos uz visu skatīties no komiskās puses. Tostarp arī uz sevi.“ Šāda pieeja bija svarīga viņas dzīvesveida sastāvdaļa, un viņas gleznas ir skaidrs pierādījums tam. Aija arī nevarēja paciest mākslīgumu – gan mākslā, gan dzīvē, gan citos cilvēkos, gan sevī. Tāpēc arī viņas māksla ir ļoti godīga.
Māksliniece. Skolotāja. Mamma
Tās ir galvenās un primārās lomas Aijas dzīvē. Viņa ir bijusi trīs bērnu mamma, mīlēta skolotāja, vienlaikus pastāvīgi radot mākslu. „Vasara. Jurjānu ģimenes mājas Berģos. Ceptu bulciņu smarža. Aija pie molberta un mazbērni, kas spēlējas aiz loga.“
Tā Aijas māju atceras viņas skolniece Anna Auziņa. Māksliniecei galvenās dzīves lomas bija nesaraujamas, tāpat kā tās ir nesaraujamas miljoniem citu sieviešu dzīvē. Un milzīgais skaits Aijas gleznu tēlu ir par to pašu – par „super-sievieti“. Viņa apgalvoja, ka katra sieviete ir šī titula cienīga. „Tas, ko Aija gleznoja, ir kaut kas tāds, ko viņa absolūti nevarēja neuzzīmēt,“ saka viņas meita, arī pazīstama māksliniece un scenogrāfe Kristīne Jurjāne.
Aija rakstīja dienasgrāmatas, gandrīz katru dienu veicot ierakstus. Šajās dienasgrāmatās ir maz emociju: tās lielākoties ir vienkāršas piezīmes par to, vai bērni ir atveseļojušies, vai šodien garšoja zupa, kā veicas darbā un kuru mākslinieku viņa pēdējās dienās ir atklājusi. Viņas dienasgrāmatu fragmenti ir apkopoti monogrāfiskajā mākslas albumā „Jaunības avots“, kas izdots 2021. gadā. Arī tas ir stāsts par sievietes likteni un neticamo spēku, kas mīt katrā no viņām.
„Un pats svarīgākais ir mīlestība. Tā ir mīlestība.“
Šādi teica Aijas vīrs, mākslinieks Juris Jurjāns, trīs gadus pēc viņas aiziešanas mūžībā. Šķiet, arī pašai māksliniecei mīlestība bija galvenais dzinējspēks viņas darbā un dzīvē. Piemēram, mēs ļoti labi zinām, ar kādu mīlestību viņa mīlēja daudzos savus audzēkņus, kas viņas dzīvei gāja konstanti cauri. Kāds no viņiem atminējās: „Viņa mums vispirms iemācīja būt krietniem cilvēkiem, un tikai pēc tam kļūt par māksliniekiem.“
Aija bija asa, tieša, runāja tā, kā viņa patiešām domāja, un noteikti necieta, ka skolēni darbus veica virspusēji. Tie paši studenti atcerās viņas reto talantu iedvesmot cilvēkus, un ka viņas klātbūtnē ikviens jutās īpašs. Iespējams, ka šī neitralitāte bija viena viņas mīlestības šķautne. Un viņas gleznas, protams, ir arī par mīlestību. Bet kādas ir tās šķautnes – katrs redzēs pats.
Karalienes virtuves
Pēdējā Aijas Jurjānes darbu izstāde notika 2019. gadā galerijā „Daugava”. Pāris darbi neiespaidīgā telpā – apstākļi bija nepietiekami, lai pilnvērtīgi piedzīvotu to, kas mājo šajās gleznās. Pēc pieciem ilgiem gadiem viņas audekli un grafikas beidzot tiks izstādīti pilnā apjomā – tam tiks atvēlēti divi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stāvi.
Telpa būs radoši noformēta septiņu metaforisku virtuvju formā (ne velti stāstu par mākslinieci sākām ar īpašu jautājumu). Iepazīstoties ar Aijas daiļradi mazliet tuvāk, kļūs skaidrs, ka karaliene šajā vārdu salikumā ir katra sieviete, un virtuve ir kopējs tēls neticamam sievietes spēkam, daudzpusībai un mīlestībai. Ceram, ka arī jūs spēsiet sataustīt šo mīlestību.
