Arnolds Burovs.
es esmu savi varoņi

Viņa darbus pazīst un mīl ne viena vien latviešu bērnu paaudze, lai gan lielākā daļa viņa multfilmu ir domātas pieaugušiem skatītājiem. Viņa sižeti, īpaši vēlākajos darbos, bieži vien ir dramatiski, kuru jēga ir saprotamāka nobriedušākai auditorijai. Komēdijas, kā viņš pats teica, nebija viņa stiprā puse. Šķiet, ka tam bija skaidrs iemesls – viņa bērnība. Arnolds bija pieticīgs un noslēgts cilvēks, par sevi runājot tikai retos gadījumos. Tomēr savā daiļradē viņš neko neslēpa.

Pēc tēva nāves Arnoldu un viņa brāli audzināja māte vienatnē. Ģimene dzīvoja nabadzīgi, konstanti pārcēlās un mainīja darbavietas (bieži vien visi trīs reizē strādāja, lai izdzīvotu). Vēlāk šī saspringtā nepastāvības atmosfēra caurvīs daudzus mākslinieka darbus. Taču viņam bija viens lielisks skolotājs – Jānis Vihmanis. Pateicoties viņam, Arnolds iestājās konservatorijā un mācījās tajā pat trīs kursus, bet galu galā pabeidza Bulduru dārzkopības skolu. Pēc tam viņš ilgu laiku strādāja par veikalu skatlogu dekoratoru. Līdz viņa dzīvē pēkšņi ienāca lelles. 

Pirmās lelles un “Pigmalions”.

1944. gadā viņš sāka strādāt par rekvizītmeistaru Rīgas Leļļu teātrī, un pēc dažiem gadiem viņš sasniedza galvenā mākslinieka un režisora amatu. Tieši viņam izdevās tolaik pavisam jauno teātri pacelt līdz starptautiskai slavai.

1965. gadā (šķiet, novērtējot viņa talantu un unikālās darba spējas) Rīgas kinostudija viņam, pirmajam Latvijā, piedāvāja pievērsties leļļu animācijai. Arnolds kopā ar saviem teātra kolēģiem sāka veidot pirmo latviešu leļļu animācijas filmu – latviešu tautas pasakās balstītu stāstu par gailīti.

Multiplikācijas filmas, īpaši sākumā, netika bieži veidotas: scenārija rakstīšana, reāla leļļu un dekorāciju veidošana un tad garas kadru-pa-kadram filmēšanas sesijas. Nereti visas dienas laikā tika uzņemtas tikai dažas sekundes animācijas.

Vairāki Burova pirmie darbi bija paredzēti bērniem – ar komiskiem sižetiem un smieklīgiem varoņiem. Tikai četrus gadus vēlāk, 1970. gadā, tika izdots pavisam cits darbs, kas bija tuvākas tēmām un metodēm, kuras animators pētīja vēlāk karjerā. Animācijas filma „Pigmalions“, kuras pamatā bija sengrieķu mīts par tēlnieku, kurš iemīlās kādā no savām skulptūrām. 

Iespējams, radies jautājums – kā studijas darbiem izdevās piesaistīt bērnu uzmanību, no tik šķietami nobrieduša režisora? Atbilde ir pavisam vienkārša: Arnolda partneris Arvīds Noriņš – studijas otrais režisors – nāca klajā ar vienkāršākiem un mazāk saspringtiem sižetiem. Viņi pārmaiņus veidoja multfilmas, neļaujot skatītājiem garlaikoties, kamēr Burovs paralēli strādāja pie savām nopietnākām idejām. 

“Vanadziņš”

„Vanadziņš nebija putnēns, bet tāds pats cilvēku bērns mazām, žiglām kājelēm, augu dienu nošmulētu mutīti un mīkstiem, linu dzelteniem matiem kā daudzi citi bērni viņa vecumā. Pavasarī viņam palika pieci gadi, un tas jau bija diezgan cienījams vecums. Patiesībā viņu nemaz nesauca par Vanadziņu, bet par Jānīti. Tikai tēvs bija tā pasācis dēvēt.“

Tā iesākas nobriedušākā un, iespējams, arī aizkustinošākā Burova 10 minūšu garā animācijas filma. „Vanadziņš“ iedvesmojies no rakstnieka Viļa Lāča tāda paša nosaukuma stāsta – par zvejnieka un viņa dēla dzīvi. Papildus stāstam animācijas filma ir interesanta arī ar tuvplāniem un dramatisko leļļu režiju, kas nav pārāk raksturīga šim žanram. Un ir daudz skaisti veidota papīra jūra (ko tehniski bija ļoti grūti izveidot), kas patiesībā varētu būt vēl viens filmas varonis. Arī galvenā varoņa acis iemieso jūru – un tās ir hipnotizējošas. Lai panāktu šo „bezgalīgo acu“ efektu, Burovam nācās piekāpties – palielinot savu leļļu ierasto izmēru. Kopumā multfilma ir netradicionāla daudzējādā ziņā, tāpēc nav pārsteigums, ka tā tika iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, kļūstot par vienīgo animācijas filmu, kas godināta ar šo titulu.

Čārlijs Čaplins un visi pārējie

„Es radu tēlus, kuriem ir līdzīga attieksme pret dzīvi kā man.“

Redzēt

„Leļļu pasaulē viss ir iespējams – tāpēc es tās tik ļoti mīlu.“

Simtiem animāciju, neskaitāmi rekvizīti un dekorācijas. Kur tiek glabātas lietas, kas ir godīgi nokalpojušas – un vai ir iespējams tās apskatīt? Par laimi mums, šāda iespēja vēl ir: Rīgas Kinostudija piedāvā tematiskas ekskursijas pa saviem paviljoniem un studijām, tostarp animācijas studiju. Šeit, ja jums ir pazīstami filmu varoņi, jūs varat piedzīvot savdabīgu nostalģiju.

2017. gadā tika atklāts tāda paša nosaukuma atrakciju parks. Tajā ir sauszemes un ūdens atrakcijas, virvju trase, kartingi un citas jautras aktivitātes gan bērniem, gan pieaugušajiem. Parks atrodas tikai stundas brauciena attālumā no Rīgas, un tas piesaista tūristus no visas Baltijas. Tas ir atvērts no aprīļa līdz oktobrim.