Artūrs Ņikitins. Kombinēšanas māksla

Ļeņingrada, 1943. gads. Otrais blokādes gads. Kareivis tur pie rokas kādu piecgadīgu nogurušu puisi. Pavisam drīz šo zēnu redzēsim jau Urālos, daudz stiprāku un smaidot saviem vecvecākiem. Karavīrs izglāba viņa dzīvību, savukārt karavīru izglāba puiša māte, ķirurģe. 

Šo epizodi zēns atcerēsies spilgti. Vēlāk, kad viņš kļuva par atzītu mākslinieku, bieži stāstīja žurnālistiem par šo savas dzīves posmu. Dzimis ārpus Latvijas (kā jau droši vien nopratāt), Artūrs Ņikitins šeit nonāca 1947. gadā: Pauls Stradiņš, klīniskās onkoloģijas pamatlicējs Latvijā, uzaicināja uz šejieni viņa māti.  

No skalpeļa līdz otai

Artūrs Ņikitins sāka studijas Rīgas Medicīnas koledžā un pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas klasi, kur uzreiz tika uzņemts otrajā kursā. 

Viņš zīmēja jau kopš bērnības: visvairāk viņu fascinēja marmora statujas, kuģi un milzīgie Pēterburgas tilti. Viņam patika šo akmens pasauli pārnest uz papīra. Ņikitins četrus gadus mācījās medicīnas skolā, un visu brīvo laiku veltīja zīmēšanai. Viņš stāstīja, ka tajā laikā vairākkārtīgi pārzīmējis visus savus klasesbiedrus. Kopš tā laika viņa mīlestība pret portreta žanru nekad nav zudusi, un šodien viņa kolekcijā ir vairāk nekā desmit tūkstoši eksemplāri. 

Divdesmit gadu vecumā viņš sāka piedalīties izstādēs, nedaudz vēlāk kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, profesoru un iemīļotu pasniedzēju. Tagad Ņikitina darbi ir apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, trīs lielākajos Krievijas muzejos un privātkolekcijās visā pasaulē.

Ne mazāk kā gleznotājs viņš ir pazīstams arī kā tēlnieks, dizainers, ilustrators un grafiķis. Vienlaikus viņš bija liels huligāns mākslas pasaulē (un arī dzīvē, kā teica viņa tuvākie). Bezgalīgo mētāšanos no stila uz stilu varētu dēvēt par viņa radošo filozofiju. Viņam patika teikt, ka mākslinieks, kurš strādā vienā „tonalitātē” (piemēram, tikai reālismā vai abstrakcijā), nav pārāk interesants.

Tomēr Ņikitins no visas sirds mīlēja abstrakciju. Patiesībā viņš bija viens no pirmajiem Latvijā, kas sāka eksperimentēt šajā virzienā. Viņam patika tas, ka abstrakcijā var padarīt reālu to, ko nekad nevar izteikt vārdos. 

„Aizver acis un iedomājies plakni, vienalga, kādu: audeklu, papīru, milzīgu sienu. Tad sperat pirmos soļus – zīmējiet. Vai nu ar ogli, vai krītu uz melna, nav būtiski. Galvenais – ar aizvērtām acīm.“ Tieši tā abstrakcionista darbam vajadzētu sākties, un tieši tā viņš mācīja saviem studentiem. Abstrakcija dzimst no tīra haosa, no brīža, kad zināmā mērā tiek zaudēta prāta kontrole un rokas vienkārši pārnes informāciju no zemapziņas. 

„Jūs atverat acis, un tās jau visu kontrolē. Tad jums ir šī haotiskā lieta, kura jāsakārto.“ Ar šo haosu sākās arī lielākā daļa viņa darbu. 

Citu acīs dumpinieks

„Viņš ir gluži kā okeāns – ar plūdmaiņām, vētrām, tornado, vējiem, pāris neticamu dziļumu un tad kādu apbrīnojamu mieru, klusumu,“ teica viņa sieva un mūža mūza Tata. 

Viņa huligāniskā dvēsele izpaudās ne tikai radošumā. Jau bērnībā viņš daudz un nopietni cīnījās, bet ar vienu nosacījumu- nekādā gadījumā guļus. Un reiz, neuzdodot liekus jautājumus, nometis lejā pa kāpnēm kādu kolēģi, uzzinot, ka viņš ir aizvainojis sievieti. 

Saprotot un pieņemot savu dabu, viņš sevi dēvēja par „vīrieti ar kodolpulsu“. Tomēr „kodolpulss“ nav tikai metafora: bērnībā un jaunībā notika ne viens vien karš, pirmās kosmosa ekspedīcijas un atomieroču izgudrošana. Neraugoties uz to visu, kā viņa ieroči dzīvei mūžu garumā palika māksla un optimisms. Viņa skolnieks, mākslinieks-dzejnieks Vladimirs Novikovs, par savu skolotāju izteicās: „Ņikitins iemācīja mums ļoti dziļi skatīties uz krāsu – tā vienmēr ir bagāta, negaidīta, bet vienmēr pozitīva, lai ko viņš attēlotu“.

Portrets un krāsa

No visām iespējamām krāsām Ņikitins visvairāk apbrīnoja cilvēka sejas toņus: „Lai cik skaists būtu ābols vai apelsīns,“ viņš reiz teica, „cilvēka ādas krāsa ir tā, kur var atrast bezgalīgu krāsu sistēmu. Pārnest ādas krāsas mirdzumu ir kaut kas neprātīgs.“ Taču, kā viņš pats atzina, viņam nekad nesanāca izveidot skaistas sejas. 

Portretistam jābūt labam psihologam. Ņikitins šo domu izteica mazliet citādāk, savā ierastajā manierē: „Ja tu esi stulbs, tu neveidosi portretus“. Viņš katrā cilvēkā saskatīja noslēpumu un riskēja šo paslēpto elementu atklāt caur portretiem. 

„Portreti var pagriezt laiku atpakaļ!“ – tā stāstīja viņam viesi no Amerikas, kuri no viņa nopirka 30 portretus reizē. Šie vārdi viņu dziļi iespaidoja: viņš uzskatīja, ka viņa portreti, iespējams, ir viens no viņa lielākajiem sasniegumiem. To nozīmi viņš salīdzināja tikai ar pilsētu ainām jeb, „visu pagātnes laikmetu lieciniekiem“. Arī šādi „portreti“ viņa kolekcijā ir pietiekami daudz, un viņa galvenā iedvesma palika Vecrīga. 

Par mazākiem darbiem

Mīlestība pret literatūru un prasme interpretēt Nikitinu aizveda pie klasikas ilustrēšanas. Ko tikai viņš nav radījis – sākot no Puškina pasaku un „Meistars un Margarita“ litogrāfijām un beidzot ar ofortiem (gravīrām uz metāla) ar Vailda un Kuprina literārajām miniatūrām.

Uzskicē man dziesmu

Dzīvojot tēlotājmākslā, viņš pakļāvās skaņas burvestībai. Mūziku viņš uzskatīja par būtisku cilvēka vajadzību un teica, ka tā bieži viņu glābusi pilnīga izmisuma un skumju brīžos. Kā pateicību viņš to gleznoja. Viņa džeza gleznu sērija – īpaši spilgta un „dziedoša“ – ir viens no labākajiem piemēriem. 

Šķiet, ka šajā frāzē vien ir ietverta visa Artūra mīlestība pret Tatu (vispār Tamāra, bet viņam vienmēr palika kā Tata). Kad viņi pirmo reizi satikās, viņa bija tērpusies „indīgā“ ceriņkrāsas kleitā. Varbūt balstoties uz šo tikšanos, pēc daudziem gadiem radīja viņas slavenāko portretu: tieši tajā kleitā.

Es esmu brīvs cilvēks 

Tā Ņikitins nosauca savu darbu albumu, kuru izdeva 2012. gadā. Vēstījums, kas riskēja raksturot viņa radošo darbību kopumā un viņa personību jo īpaši.

Desmit gadus vēlāk viņa vairs nebija.