Filma, tāpat kā mākslinieces liktenis, ir smaga, bet galu galā tā ir dokumentālā. Filmā ir daudz garu paužu un daudz klusuma, ko laiku pa laikam pārtrauc tikai maiga otas dejošanas skaņa uz audekla: Delle dzīvo lielāko daļu savas dzīves ieskausta šajās skaņās.
Biruta Delle dzimusi 1944. gadā. Viņas ģimene izjuta kara sekās: bērnībā viņas vecākiem nācās strādāt pilnu slodzi darbos, kas viņiem nebija piemēroti. Tāpēc Biruta uzauga viena – spēlējot vientuļas spēles un iegrimstot fantāzijās. Jau tik agrā vecumā viņa juta sevī kaut ko īpašu, taču nekādā veidā neuzdrošinājās to paust. Un tad, 15 gadu vecumā, viņa piedzīvoja liktenīgu tikšanos, kas retrospektīvi kļuva par laimīgāko viņas dzīvē – ar vīrieti, kurš iespaidoja viņai paņemt rokās otu un aizsāka viņas dzīves aizraušanos.
Māksla ir mīlestība
Šis vīrietis bija gleznotājs Ansis Stunda. Biruta viņu dievināja. Viņa to raksturoja kā hipnozi, un vienīgais, ko viņa vēlējās darīt pēc viņu tikšanās, bija turpināt gleznot. Gandrīz katru dienu sešus gadus pēc kārtas viņa devās uz viņa bēniņu darbnīcu Vecrīgā uz nodarbībām. Papildus tam, meistars par nodarbībām neprasīja samaksu, viņš bija tas, kurš pārliecināja Birutas vecākus atļaut viņai gleznot. Iespējams, tas bija, lai atstātu uz viņiem labu iespaidu, vai varbūt tā bija taisnība, kad viņš, viņus satiekot, pielīdzināja Birutu mālam, no kura varēja izveidot dižāko mākslinieku, kādu viņš jebkad bija redzējis.
Biruta samaksāja Ansim tikai vienu reizi: šis maksājums bija kā solījums, ka viņa paliks uzticīga gleznošanai, lai arī kas notiktu. Savu zvērestu viņa turēja, neskatoties uz daudzajiem pārbaudījumiem un grūtībām, kas viņu sagaidīja.
Kas slēpjas aiz audekla
Birutas dzīve ir izrāde, taču šķiet, ka scenārijā nav iekļauti komēdijas elementi. Viņa ir zaudējusi divus vīrus, dēlu, kā arī pati sevi vairākkārt, taču vienmēr ir spējusi atrast atkal savus pamatus. Glezniecība nekad nav bijusi viņas galvenais ienākumu avots. Ilgu laiku viņa strādāja par skolotāju Mazirbes ciematā netālu no Kolkas raga. Taču, lai arī kas viņa būtu un kur viņa atrastos, viņai bija savas krāsas un daba, kas kļuva par galveno iedvesmu un, iespējams, par viņas darbu galveno varoni. Viņa reti attēlo ainas no ikdienas dzīves – savu radošo dzinuli viņa baro no dabas pasaules. Viņa apgalvo, ka mīl dabu, jo tā, atšķirībā no cilvēka, reti maldina.
No 1964. līdz 1967. gadam Biruta studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, taču beigu beigās to pameta-turpinot meklēt sevi pašmācības ceļā. Taču viņa apgalvo, ka vienu akadēmijas veidu – šo sešu gadu periodu pie sava pirmā meistara – viņa tomēr ir pabeigusi.
Sapņu pasaule
Delles darbi ir viegli atpazīstami pēc deformētajām figūrām un unikālās gaismas (bieži siltas), kas robežojas ar ēnu, kas rada noslēpumainu atmosfēru un sava veida skatītāja iesaisti. Viņa par saviem darbiem ir teikusi: “Dažas lietas pasaulē nemitīgi mainās, bet mani vairāk piesaista mūžīgais. Tas ir tas, ko mani interesē attēlot.”
Daži no Delles darbiem ir sirreāli. Viņa reti kad iepriekš pārdomā savas gleznas: tās bieži vien dzimst no nelielām skicēm, ko viņa veido, runājot pa telefonu vai klausoties mūziku. Šādos brīžos zīmējums rodas no zemapziņas. Tas ir gandrīz analogs 20. gadsimta sirreālistu izmantotajai automātiskās zīmēšanas tehnikai.
Biruta ar lielu meistarību iegremdē skatītāju cilvēka dvēseles dzīlēs, izceļot virspusē to, ko viņa pati ir jutusi un piedzīvojusi savas dzīves laikā. Īpaši atklāti viņa runā par sāpēm. Neraugoties uz to, vairums viņas darbu ir pilni ar ironiju.
Gleznot katru dienu
Birutu nevar nosaukt par publisku personu – reti sniedz intervijas, reti nonāk fotogrāfu objektīvos. Tomēr māksliniece ar apskaužamu regularitāti rīko izstādes. Piemēram, šogad uz četriem mēnešiem (no 27. janvāra līdz 21. aprīlim) daļa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpu pārtaps izstādē “Gleznot katru dienu”. Nosaukums nav tikai metafora. Māksliniece patiešām glezno katru dienu, kā to var apstiprināt daudzi viņas kolēģi un draugi. Kādā brīdī ikdienas gleznošana vienkārši kļuvusi par viņas dzīvesveida sastāvdaļu.
Šī ir apjomīgākā mākslinieces izstāde pēdējā laikā: izstādē būs skatāmi darbi, kas aptver 60 viņas daiļrades gadus, turklāt vienlaikus no trim kolekcijām: mākslas centra “Zuzeum”, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, paša Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, kā arī vairākām privātkolekcijām.
Mūžīgā vientuļniece vai mūžīgā meklētāja
Šis jautājums jau daudzus gadus ir saistīts ar Birutas Delles darbu un personību. Dzirksts bija viņas 1977. gada darbs “Kurš Olīvu dārzā bij lieks…”. Cerams, ka vairāki desmiti dažādu periodu darbu, kas apkopoti zem viena jumta (arī olīvu dārzs būs atrodams), palīdzēs rast atbildi. Kā patīkamu papildinājumu varēsiet izmēģināt mākslinieces darbu iedvesmotās meistarklases, kas šajos četros mēnešos muzejā notiks regulāri. Sekojiet līdzi paziņojumiem.
diena.lv
