Džezs Latvijā – vēsture, ikonas un jaunas tikšanās vietas

Simt gadu laikā džezs ir kļuvis par neatņemamu Latvijas kultūras identitātes daļu. No dzīvīgajiem 20. gadsimta 20. gadu deju orķestriem tas attīstījies līdz mūsdienīgiem festivāliem un lokācijām, kur godā tradīcijas un labprāt sagaida inovācijas.

Pirmās notis – džezs iesakņojas Latvijā

Latvijas džeza attīstība rit soli solī ar neatkarīgas valsts veidošanos. Pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Latvija Pirmā pasaules kara satricinātajā pasaulē sāka atjaunot un veidot savu kultūras identitāti. Pēckara gadiem bija raksturīgs optimistisks noskaņojums, un vispārējā atjaunotnes gaisotnē Latvijā labprāt sagaidīja jaunas mākslinieciskās vēsmas, īpaši intriģējošo mūziku, kas ienāca no ASV un Rietumeiropas.

Latvijas drukātajos medijos džezs pirmoreiz minēts 1922. gada 28. janvārī, kad pirmoreiz reklamēja Rīgas kinoteātrī “Grand Marine” paredzētu džezbenda uzstāšanos. “Džezbends – tikai mūsu kinoteātrī!” Īsi pēc tam, 1922. gada 1. februārī, restorāns “Palais Royal” reklamēja “lieliskus deju vakarus ar oriģināla džezbenda uzstāšanos!” Šie pasākumi nebija izolēti notikumi – tie iezīmēja džeza kā populāras mākslas formas pirmsākumus Latvijā.

Latvijas mūziķi ātri vien aizrāvās ar džezu. Starp žanra pionieriem bija pianists Emīls Kīnemans un vijolnieks-diriģents Mihails Aljanskis (pazīstams arī kā Miša). Sākotnēji džeza mūziķi uzstājās kopā ar “salona trio” un orķestri, sapludinot tradicionālo Eiropas stilu ar jaunajiem strāvojumiem no džeza mānijas pārņemtās Amerikas.

Ap 1925. gadu džezs jau bija ieņēmis stabilu vietu Latvijas mūzikas vidē. Viens no pirmajiem Latvijas džezbendiem – “The Savoy Band” – tika bieži pieminēts presē un regulāri uzstājās līdz pat 1935. gadam. Ap šo laiku bija ļoti populāri “deju orķestri”, nereti ar eksotiskiem angļu nosaukumiem, piemēram, “Bubi Jazzband”, “Banjo Dancing Band”, “American Banjo Fifi Dancing Band” un citi, kuri atspoguļoja deju kultūras vilni, kas vēlās pār Eiropu. Pastāvēja vairāk nekā 60 aktīvi džezbendi, kas spēlēja pavadījumu tādām dejām kā čarlstons un Black Bottom.

1929. gadā Latvijā ienāca skaņu kino, un tādas filmas kā “Sonijs” padarīja džezu vēl populārāku. Džeza attīstību ietekmēja arī tādi mūziķi kā vijolnieks Jaša Levensons (vēlāk pazīstams kā Aldjanovs) un klarinetists Ēriks Bohards. 1931. gadā dibinātā ierakstu kompānija “Bellacord Electro” ātri kļuva par vadošo ierakstu studiju Baltijas reģionā un izdeva daudzus džeza ierakstus plaši pazīstamu mūziķu, piemēram, vijolnieka Teodora Vēja, izpildījumā. “Bellacord Electro” jāpateicas par reta Baltijas džeza arhīva saglabāšanu – daļa ierakstu mūsdienās ir klausāmi tikai pateicoties šiem agrīnajiem ierakstiem.

20. gadsimta 30. gadu sākumā sākās Latvijas džeza “kvalitatīvās attīstības” posms. Džezbendus sauca vadītāju vārdos, piemēram, “Šmidt-Kremer džezbends” un “Teodora Keizera orķestris”. Šajā periodā arvien augstāk tika vērtēta mākslinieciska individualitāte un repertuāra daudzveidība. 1932. gada aprīlī debitēja Latvijas pirmais simfodžeza orķestris “La-Si-Do”. Komponista Jāņa Vītoliņa vadībā orķestris izpildīja Gēršvina “Rapsodiju blūza stilā” (Rhapsody in Blue), un līdz ar šo notikumu džezā ienāca izsmalcināts simfoniskās mūzikas un džeza elementu apvienojums. Lai arī sākotnēji džeza kritiķi šo jauninājumu uzlūkoja ar skepsi un pat nepatiku, jaunais žanrs ātri ieguva stabilu vietu Latvijas kultūras dzīvē.

Zelta laikmets – 20. gadsimta vidus un Rīgas džeza skola

Latvijas kultūras vide būtiski izmainījās pēc 1940. gada 17. jūnija, kad valsts nonāca Padomju Savienības sastāvā. Nākamajās desmitgadēs māksliniecisko daiļradi, arī džezā, ietekmēja strikta cenzūra un ideoloģiski ierobežojumi, jo šo žanru bieži uzskatīja par “izvirtušo” Rietumu ietekmes izpausmi.

Tomēr 20. gadsimta 60. gadi iezīmēja Latvijas džeza atjaunotnes zelta laikmetu. 1962. gada 18. decembrī notika pirmais vietējais džeza festivāls KIKOK (tautā saukts par Kino-komjauniešu klubu). Festivāla rīkotāji bija kinostudijas jaunieši un džeza entuziasti, piemēram, dziedātājs Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis. Lai arī pasākuma gars bija neformāls, tas tika oficiāli atzīts un iezīmēja piesardzīgu, tomēr ļoti nozīmīgu džeza atzīšanu par tālaika kultūras daļu.

Festivālā uzstājās divpadsmit grupas, kas izpildīja plašu skaņdarbu klāstu – diksilendu, svingu, hārdbopu un “third stream” eksperimentus, kur savijās džeza un simfoniskās mūzikas elementi. Lai arī pastāvēja ierobežojumi attiecībā uz ārzemju autoru darbu atskaņošanu, mūziķi atrada radošus paņēmienus, kā apiet noteikumus un līdz ar latviešu un padomju komponistu darbiem spēlēja arī džeza klasiku.

Ar KIKOK palīdzību Rīga pozicionēja sevi kā Baltijas džeza galvaspilsēta, kas izauklējusi vairākus leģendārus māksliniekus, piemēram, Raimondu Paulu, kura karjerā džezs savijas ar popmūziku, un Egīlu Švarcu. Rīgas džeza skola un citas mācību iestādes kļuva par džeza izglītības centriem, izaudzinot jaunu mūziķu paaudzi un stiprinot džeza ka brīvības un radošuma balss nozīmi.

Mūsdienu džezs – festivāli, jaunas lokācijas un uzlecošās zvaigznes

Šobrīd džeza vide Latvijā ir plaukstoša un daudzveidīga, tai ir nodrošinātas formālās izglītības iespējas, un džezs gūst arvien plašāku atzinību kultūras vidē. Kopš 2009. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija piedāvā profesionālas džeza mūzikas studijas un septiņas mūzikas vidusskolas visā Latvijā atbalsta jaunos talantus, palīdzot Latvijas džeza mūziķiem gūt starptautisku atzinību un profesionālu apmācību. Daži no jaunajiem talantiem ir guvuši starptautiskus panākumus.

Nozīmīgākie festivāli, kā “Rīgas Ritmi” ar 20 gadu senu vēsturi un vēl senākais Saulkrastu Džeza festivāls turpina piesaistīt vietējo un starptautisko publiku. Jaunu enerģiju kopējai videi dod tādi pasākumi kā “Pink Noise Riga” un stabilas tikšanās vietas, piemēram, “VEF Jazz Club”.

Rīgā džezs mīt ne tikai uz lielām festivālu skatuvēm, bet arī citās dzīvīgās lokācijās, kas padara to pieejamu plašai publikai un par daļu ikdienas dzīves. Viena no šādām lokācijām ir “Radisson Blu Latvija Conference & Spa Hotel” – foajē bārs ir kļuvis par regulāru tikšanās vietu mūzikas mīļotājiem. Tas nav tradicionāls džeza klubs, tomēr tur katru ceturtdienu no plkst. 20.00 līdz plkst. 22.00 uzstājas kā Latvijas, tā ārzemju džeza mākslinieki. Viesi var izbaudīt mūziku un plašās ēdienkartes piedāvājumus, izvēloties pasaulē iemīļotus ēdienus, piemēram, bujabēzi, steikus, burgerus un poke bļodas.

“Rīgā džezam ir senas tradīcijas, un mēs lepojamies ar to, ka mūsu “Radisson Blu Latvija Hotel” ir kļuvusi par organisku šo tradīciju daļu, saka Jānis Priede, Pārdošanas un mārketinga daļas vadītājs. “Mūsu foajē bārā regulāri spēlē dzīvā mūzika un notiek arī “Rīgas Ritmi” festivāla pasākumi, tāpēc pie mums džezs patiešām dzīvo – ne tikai kā mūziķu uzstāšanās, bet kā daļa no atmosfēras, kuru izbauda mūsu viesi.”

Šāda unikāla pozicionēšana atspoguļo pastāvīgo džeza evolūciju Latvijā, tam atrodot jaunas tikšanās vietas, jaunus klausītājus un veidus, kā stiprināt saikni ar ikdienas dzīvi.

Džezs kā dialogs ārpus laika

Latvijas džezs neapšaubāmi ir vairāk par vēsturisku notikumu virkni vai izolētiem koncertiem. Tas ir kā dzīva saruna, kas pārkāpj laika un kultūru robežas. Tas iemieso valsts noturību cauri laikiem un tās atvērto sirdi – džezs ir žanrs, kas plaukst visur, kur cilvēki patiesi ieklausās un sajūt. Jau kopš pirmajiem soļiem “mežonīgajos divdesmitajos”, cauri padomju cenzūras mestajiem izaicinājumiem un līdz pat mūsdienu košajiem festivāliem un džeza vakariem šaurā lokā džezs Latvijā ir saglabājis nozīmi kā brīvības, radošuma un kopienas simbols.

Vienalga vai esat pieredzējis džeza cienītājs vai zinātkārs jaunpienācējs, Latvijas džeza skaņas aicina piedzīvot Rīgas ritmu, kur nevainojamā harmonijā savijas vēsture, cilvēki un mūzika.