Gidons Krēmers. Kad mūzikā nav vietas varas ideāliem 

Gidons Krēmers piedzima vijolnieku ģimenē un četru gadu vecumā viņa tēvs un vectēvs sāka nodot savas prasmes viņam. Tomēr Gidons ne vienmēr bija apmierināts ar savu likteni kā bērns no muzikālas ģimenes: trenēties stundām ilgi, kamēr draugi bezrūpīgi pavada laiku kinoteātrī, nešķita jautri. Tomēr apzinīgākā vecumā attieksme pret ģimenes arodu mainījās. Viņš pēkšņi nodomāja: “Klausies, pabeidz to, ko jau zini, kā labi darīt — spēlēt vijoli — un tad domā par kaut ko citu.” Vēl līdz šai dienai viņš turpina pabeigt šo darbu — un ar tik lieliem panākumiem, kādus tolaik viņš diez vai sev prognozēja.

Līdz 33 gadu vecumam strādājis, galvenokārt, Latvijā un citās bijušās Padomju Savienības valstīs, pēc tam devies pie vecākiem, kuri emigrējuši uz Vāciju. Atpakaļ uz Rīgu, uz palikšanu viņš nekad neatgriezīsies, bet viņš šeit radīs kaut ko, kas kompensēs viņa prombūtni.

Kremerata Baltica

Kamerorķestri Kremerata Baltica izveidoja 1997. gadā. Galvenā ideja bija atbalstīt jaunos talantīgos izpildītājus no trim Baltijas valstīm — Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. Orķestris tika izveidots, kad Krēmers pats jau daudzus gadus nebija dzīvojis Baltijā.

Kāpēc mūziķis, kurš jau ir sasniedzis slavu, rada savu orķestri dzimtenē? Krēmers vairākkārt ir teicis, ka orķestra izveide, kurā gandrīz visi dalībnieki ir no Baltijas, ir sava veida tilts, kas savieno viņa pagātni un tagadni. Viņš arī uzskatīja, ka ir svarīgi dalīties savā pieredzē par dzīvi valstī, kurā joprojām dzīvo viņa mūziķi.

Un ir arī svarīgi, kā Krēmers izturas pret “saviem mūziķiem”. Gidons apgalvo, ka Kremerata ir ģimene. Un pat neskatoties uz neizbēgamo autoritāti sava orķestra priekšā, Krēmers šeit nav skolotājs, bet gan mentors. Viņš vienlīdzīgi komunicē ar saviem mūziķiem, un šeit viņa statuss gandrīz pazūd.

“Ģimenei” Gidons sapņo nodot, pirmkārt, savu attieksmi pret mūziku un dzīvi principā, lai kādu dienu viņi, bez viņa līdzdalības, varētu turpināt šo misiju.

“Es vēlos, lai Kremerata Baltica saglabātos arī bez manis. Es vēlos, lai šī ģimene būtu tikpat apsēsta ar savu arodu kā es ar mūziku visu savu dzīvi.”

Krēmeram bija daudz labu skolotāju piemēru — daži viņu burtiski apmācīja, citi bija vienkārši spēcīga ietekme uz viņu: Arnonkūrs, Kallas, Brels, Bernsteins — šie un daudzi citi cilvēki, pēc Krēmera domām, kalpoja viņam par piemēru tajā, kādam jābūt īstam māksliniekam. Un daudzus gadus viņš pats ir bijis piemērs citiem.

Kremerata Baltica ir koncertējusi vairāk nekā 50 valstīs, spēlējot uz prestižākajām pasaules skatuvēm. 2002. gadā viņi ieguva Grammy balvu par savu albumu “After Mozart.”

Kremerata Baltica festivāls

Jau daudzus gadus neviens rudens Latvijā nav pagājis bez Krēmera orķestra skanējuma. Tradicionāli — Dzintara koncertzāle un dažas dienas brīnišķīgas mūzikas Kremeratas izpildījumā. Saspringtā grafika dēļ Krēmers pats ne vienmēr ir klāt, bet viņš joprojām ierodas bieži.

Kremerata Baltica

Tēvs un Veinbergs

“Savas dzīves laikā vijole ir kļuvusi par manu otro “es”, ļaujot izteikt to, ko es nevaru izteikt vārdos. Esmu uzrakstījis dažas grāmatas, bet mana vijole joprojām spēj pateikt vairāk.”

2019. gadā Kremerata Baltica kopā ar Birmingemas pilsētas simfonisko orķestri ierakstīja, starp citiem darbiem, poļu komponista Mieczysław Weinberg 21. simfoniju — “Kaddish”.

Šķiet, vēl viena skaista cita talantīga komponista simfonija papildinājusi orķestra repertuāru. Bet Kremeratai Gidons vienmēr cenšas atrast kaut ko īpašu; Veinbergs kļuva par to “īpašo” pašam Krēmeram. Un viņa simfonija “Kaddish” ir arī ļoti personisks darbs. Tā ir veltīta Varšavas geto upuriem. Tajā komponists ļoti godīgi, ļoti atklāti runā par 20. gadsimta traģēdiju — holokaustu.

Šis ir viens piemērs, kur simfonijā, kurai pieskārās Krēmers, viņa vijole patiešām pastāstīja vairāk, nekā var pateikt vārdos. Un es gribēju pastāstīt sava tēva stāstu: viņš izgāja cauri Rīgas geto, tur zaudējot savu pirmo ģimeni

Praemium Imperiale

Japānas imperatora balva ir sava veida Nobela prēmija mākslas pasaulē. Kopš 1989. gada tā tiek piešķirta spilgtākajiem māksliniekiem no dažādām valstīm. Balva tiek piešķirta piecās kategorijās: teātris un kino, tēlniecība, arhitektūra, glezniecība un mūzika. 2016. gadā tā tika piešķirta arī Krēmeram, pirmajam vijolniekam tās īpašnieku vidū. Vienā gadā ar viņu nominācijā “kino”, starp citu, balvu saņēma Skorsēze.

Gidons apbalvošanas ceremonijā teica: “Atšķirībā no, teiksim, politikas, māksla ir mūžīga. Pārāk bieži mums mēģina pierādīt, ka mākslas galvenā misija ir izklaidēt cilvēkus. Cik brīnišķīgi ir redzēt bijušos un esošos laureātus, kas cenšas pretoties šai tendencei. Patiesa mākslinieka misija ir peldēt pret popularitātes viļņiem. Tā jūs nokļūstat cilvēka dvēseles dziļajos ūdeņos.”

Pārsteigt un apbrīnot

Tas, ko Krēmeram izdevās sasniegt, bija palikt uzticīgam savai mūzikai un palikt uz skatuves. Pats viņš saka – ja reiz mūzika arī translē ideālus, tad lai tie ir cēluma, skaistuma un labestības ideāli plašā nozīmē. Varas ideāliem, vismaz viņa mūzikā, nav vietas. Varbūt to var saukt par anti racionalizāciju, bet savā ziņā tajā arī slēpjas visa būtība: lai cilvēks aizmirst racionālo vismaz koncerta laikā. Krēmers ir pārliecināts (un mēs viņam pilnībā piekrītam), ka viena no mūzikas misijām ir pārsteigt, izraisīt klausītājā emocijas, un, ja mūziķis to spēs sasniegt, kāds noteikti pametīs koncertu ar kaut ko svarīgu. Pat ja tie ir desmit cilvēki no tūkstoša, ar to pietiek.

“Mūsu pasaule ir neprāts. Mūzikas cīņā pret neprātu nav daudz cerību. Bet iekšējās cerības grauds, ko nekad nekas nav nogalinājis, ir tas, ko es un Kremerata Baltica cenšamies dot ar savu eksistenci.”

No Mocarta līdz Pertam — ne pārāk tālu

Krēmers reti spēlē klasisko mūziku. Lielākā mērā viņš pārņem mūsdienu komponistu darbus, no kuriem daudzi rakstīti tieši viņam: Piazzolla, Pärt, Glass, Gubaidulina. Tajā viņš saskata (vienu no daudzām) savu misiju: atklāt — vispirms sev un pēc tam citiem, tos, kuru mūzikā ir dzirdama atpazīstamība. Reiz, piemēram, viņš sadzirdēja šo atpazīstamību argentīniešu komponistā Astor Piazzolla un ietekmēja viņa turpmāko slavu. Noklausieties “Fuga y Misterio Kremeratas” Piazzolla izpildījumā – tas ir skaisti.

Krēmeram vienmēr šķitis svarīgi atrast līdzsvaru starp to, kas bija un kas ir.

Grāmatas

Šī raksta tapšanas laikā Gidons Krēmers ir četru grāmatu autors. “Bērnības daļiņas” bija viņa pirmais darbs. Tajā viņš detalizēti un jutekliski stāstīja par savu bērnību un jaunību, ko pavadīta Rīgā: daudz par māju Ausekļa ielā 3 pilsētas klusajā centrā, kur dzīvoja viņa vijolnieks vectēvs un kur viņš pavadīja daudz laika. Galējā grāmata, kurā viņš spriež par mākslu un mūziķa amatu kā tādu, iznāca 2013. gadā.

Krēmers vairākkārt teicis, ka vārdi, gluži kā piezīmes, ir apgalvojumi, un viņam ir ko teikt. Tāpēc viņš uz papīra runā ar tādu pašu aizrautību.

Misija

Vienā no intervijām Krēmers dalījās pārdomās par mērķi — šķiet, ka šos vārdus nevar pārfrāzēt. Un šķiet, ka tieši šie vārdi iezīmē Krēmera tēlu, viņa attieksmi pret dzīvi un to, ko viņš tik ļoti cenšas nodot saviem klausītājiem un mūziķiem.

“Esmu laimīgs, ka savā dzīvē varēju kļūt par sava veida atskaites punktu kādam. Bet tas nenozīmē, ka esmu panācis savu. Es turpinu meklēt tālāk, un, kamēr vien varu dzīvot, es centīšos iedvesmot citus darīt to pašu. Uzskatu par savu uzdevumu paplašināt emociju un zināšanu klāstu — gan klausītāju, gan kolēģu. Man tas ir interesanti. Ir interesanti dzīvot, jo katra sekunde nes kaut ko jaunu. Tāpēc es priecājos, ka ir vēl kas.”