Gints Zilbalodis un viņa pasakaini-reālā pasaule

Vēl pirms gada bija grūti iedomāties, ka cilvēki visā pasaulē kinoteātros skatīsies Latvijā radītu animācijas filmu un publicēs par to sajūsminātas atsauksmes; ka Meksikā to rādīs laukumā ar divsimt tūkstoš cilvēku ietilpību, nu un, protams, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja priekšā stāvēs milzīga rinda interesentu, kas vēlēsies aplūkot valsts vēsturē pirmās iegūtās “Oskara” un “Zelta Globusa” statuetes.

Bet līdz tam visam bija 2010. gads. Pirms kaķis, kapibara, lemurs, suns un sekretārputns iekaros cilvēku sirdis visā pasaulē, jāpaiet vēl vismaz 14 gadiem. Gints Zilbalodis — sešpadsmitgadīgs J. Rozentāla mākslas skolas audzēknis — izveido savu pirmo animācijas filmu “Rush”. Garums — nedaudz ilgāk par vienu minūti. Pēc diviem gadiem 2012. gadā klajā nāk vēl viens viņa īsdarbs — septiņas minūtes garā filmiņa “Aqua”. Gints pie tās strādā divus gadus.

Un tālāk — vēl septiņi treniņu gadi un vēl piecas īsfilmas, un neatlaidīgais darbs nu ir redzams viņa pirmajā pilnmetrāžas animācijas filmā “Away”. Ginta īsfilmām bija panākumi, taču tos nevarēja salīdzināt ar “Away” panākumiem. Kad 2019. gadā pēc animācijas filmas uzvaras festivālā Annecy (pasaulē prestižākajā animatoru festivālā), žurnālisti Zilbalodim jautāja par mākslas cilvēka ērkšķiem klāto ceļu kopumā un darbu pie konkrēti šīs animācijas filmas, viņš atbildēja: ,,Ja esmu izvirzījis mērķi, parasti ir grūti mainīt manu viedokli.” Domājams, šāda pieeja iemīļotajai nodarbei palīdzējusi Latvijas režisoram nonākt līdz “Oskaram”, “Zelta Globusam” un desmitiem citu festivālu visā pasaulē — un saglabāt arī savu unikālo stilu.

Tas ir mans stāsts un mana filma

“Nedzirdīgs mūziķis mēģina pielāgoties jaunai dzīvei bez skaņas”, “aviokatastrofu pārdzīvojušais un Tumšā Gara vajātais zēns mēģina izkļūt no zudušās salas”, “kaķis, kurš pamodies ūdens ielenkumā, mācās izdzīvot sev neierastos apstākļos”. Lūk, daži Ginta Zilbaloža darbu apraksti. Viņš savus varoņus iemet dažādos, sarežģītos apstākļos, apveltot tos ar ļoti spilgtām dvēseliskām īpašībām. Šie piedāvātie apstākļi bieži vien ir arī ļoti metaforiski (piemēram, viņa jau iecienītā neapdzīvotā sala vai postapokaliptiskā pasaule), kas kadriem piešķir vēl lielāku pievilcību un episkumu.

Pārvarēšana — tā vienā vārdā var aprakstīt to, kam, sižetam attīstoties, iet cauri katrs viņa galvenais varonis. Sevis, apstākļu, bet biežāk abu pārvarēšana. Režisors atzīst, ka ar savām filmām vienmēr vēlas pastāstīt pats par savām iekšējām cīņām. Un parasti tā pat nav pagātnes pieredze, bet kaut kas, kas animācijas filmas tapšanas laikā vēl spilgti kvēlo. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pirms darba pie “Straumes” viņš visas savas filmas (jā, pat pusotru stundu garo “Away”) radīja vienatnē: jo tad taču nav nevienam jāskaidro ideja, ietērpjot jūtas vārdos; pat scenārijs nav vajadzīgs — vienkārši rādi to, ko jūti.

Es jūtu, ka gribu kaut ko pavēstīt, bet to ir ļoti grūti izskaidrot ar vārdiem. Tas pats ar mūziku — tu to vai nu jūti, vai nē

Starp citu, arī mūziku lielākajai daļai savu darbu viņš radījis pats. Dažreiz pat ir tā, ka sākumā dzirdama mūzika un tikai pēc tam ap to sāk iezīmēties skatuve. Tā, piemēram, tapusi spēcīgākā un aizkustinošākā aina “Straumē”: putns un kaķis zvaigžņu virpulī.

Gints savu mūziku dēvē par vienkāršu, sakot, ka tieši vienkāršībā slēpjas efektivitāte; atzīst, ka mūzikas izglītības trūkums — tā pati “nezināšana, kā pareizi”, dod viņam lielāku brīvību un kreativitāti.

Atgādināsim, ka visas režisora radītās animācijas filmas ir — bez vārdiem. Var tikai iedomāties atbildības līmeni, veidojot mūziku animācijas filmai bez vārdiem, jo ir taču pieņemts, ka ar vārdiem vieglāk izteikt jēgu. Gints šo “ierasto” veidu salauza, pierādot, ka ar kustības un skaņas palīdzību var pavēstīt pat vairāk. Bet mūzika viņa darbos patiešām skar sirdi, un tu saproti – vārdi te būtu lieki.

“Runājošais fons” un ziņkārīgās kameras efekts

“Process vairāk atgādināja darbu pie filmas, nevis pie animācijas,” tā Zilbalodis izteicās par darbu pie savas īsfilmas “Inaudible”, taču tā top visas viņa animācijas filmas. Gints strādā ar animāciju, bet veidojas sajūta, ka tās filmētas ar kameru. Tā vien gribas teikt “lielisks operatora darbs”.

Gribēju, lai tajā nebūtu nekā ideāla, lai kadrs ne vienmēr būtu “precīzi rāmī”. Reizēm kamera nedaudz aizkavējas tā, it kā to turētu rokās reāls cilvēks

Reizēm viņa virtuālā kamera it kā pati kļūst par personāžu — izrāda ziņkārību un nemitīgi skatās apkārt. Tas ir viens no Ginta jauninājumiem, tas, kas, pēc viņa teiktā, “animācijā vēl nav īpaši izpētīts”. Šādai Zilbaloža kameras izmantošanas metodei iedvesmo pazīstami kinorežisori; Alfonso Kuarons, Alfrēds Hičkoks un Stenlijs Kubriks — pirmie no saraksta. Viņi arī iedvesmo Gintu radīt absolūti brīnišķīgus garus kadrus (kas animācijas jomā ir liels retums), kas “rada reālā laika izjūtu, sajūtu, ka tu patiešām atrodies tajā pasaulē, un tev šķiet, ka tu redzi īstenību”. Ginta darbi patiešām izceļas ar īpašu imersivitāti. Vēl režisors saka, ka varbūt kādreiz pats uzņems savu pilnmetrāžas filmu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš sevi dēvē par režisoru, nevis animatoru.

Vēl viena Ginta Zilbaloža animācijas filmu īpatnība — aizmugures plāni. Neskaitot to neticamo skaistumu un detalizētību, tie — nav tikai dekorācija. Arī dibenplāns, paralēli tam, kas notiek priekšplānā, stāsta stāstu un palīdz atklāt personāžu emocijas. Tāpēc nākamreiz pievērsiet uzmanību fonā izkaisītajām norādēm.

Bez vecuma ierobežojuma

Kam rada Gints Zilbalodis? Mēs teiktu, ka visiem, bet viņš saka, ka to dara, pirmkārt, sev; ka rada to, ko pašam būtu interesanti skatīties. Viņa animācijas filmas aizkustinās ikvienu dvēseli, ja nu vienīgi — pieaugušo dvēseles tiks aizkustinātas dziļāk.

Interesanti, ka pirms aptuveni sešdesmit gadiem latviešu režisoram-animatoram Arnoldam Burovam bija līdzīga attieksme pret šo jomu. Kamēr citi veidoja izklaidējošas multfilmas bērniem, viņš strādāja pie nopietnākām, dziļākām lietām. Viņam bija svarīgi izprast savu galveno varoņu pasauli un dvēseli, jo viņš pirmkārt radīja filmas par savu pasauli un dvēseli — tieši tāpat kā Zilbalodis mūsdienās.

Ir grūti pārliecināt cilvēkus, ka pastāv dažādi animācijas veidi, ka animācija —  tas nav tikai bērniem

Dari to, no kā baidies!

Darboties komandā Gints sācis tikai strādājot pie “Straumes”. Šim nolūkam 2019. gadā viņš izveidoja savu mazo animācijas filmu studiju Dream Well — bez iepriekšējas darba pieredzes nevienā šādā studijā. Tieši šeit tika radīta pasauli iekarojusī animācijas filma. Savā Oskara uzrunā režisors sacīja, ka tāpat kā kaķim “Straumē”, arī viņam, strādājot pie šī filmas, bija jāmācās uzticēties savai komandai. Tas nebija viegli, jo iepriekš — atgādināsim — viņš visu darīja viens. Taču režisors, tāpat kā viņa varoņi, ir pieradis pārvarēt sevi — “darīt to, no kā baidies”.