Gunārs Binde un viņa melnbaltā pasaule

Gunārs ir dzimis Tiltiņos — tā sauc lauku sētu Latvijas vidienē, netālu no Jelgavas. Zemnieku ģimene, darbs laukos. To visu viņš nevarēja paciest, bet nācās samierināties. Radošā dzirkstele aizdegās jau tad: “1935. gadā, pirms kara mašīnu bija maz, bet tomēr reizēm tās varēja novērot braucam pa smilšu ceļu, kas atradās blakus mājai. Un, kad garām brauca mašīna, es skrēju paskatīties, kādus ratu nospiedumus tā atstājusi smiltīs. Pēc tam atgriezos mājās un zīmēju šīs pēdas vadoties pēc atmiņām.”

Kādu brīd Binde sāka sapņot par iestāšanos mākslas skolā. Taču, saņēmis no tēva “nekādas mākslas, vajag kaut ko praktisku”, devās mācīties par elektriķi. Radošā dzirksts nenodzisa. Tā nenorima arī pēc trīs gadus ilgas dienēšanas Ziemeļ Morskā. Tieši tur zīmēšanas kaisli nomainīja kaislība uz kino. Un tā arī līdz fotogrāfijai nebija tālu.

Kamera kā roku pagarinājums

FED-2 ir Bindes pirmais fotoaparāts – dāvana no mammas par tehnikuma beigšanu. Šķiet, ka šo mirkli var uzskatīt par sākumu viņa fotogrāfijas ceļojumā. Kā viņš vēlāk izsakās par savu galveno instrumentu: “Kamera ir tikai roku pagarinājums. Bet, ja spriež racionāli, kamera ir instruments. Tas ir zīmulis, lai uzrakstītu pantu. Un šis “zīmulis” palīdz rakstīt vizuālajā valodā. Raksta skaisti, ja tas ir pareizā cilvēka rokās. Var izteikties ļoti vienkārši: “Šodien lietus nebija.” Bet var aprakstīt, kāda bija šī diena bez lietus. Un tas būs daudz spēcīgāk.”

Tas viss ir jauki, bet par ko tad rakstīja Binde?

Kailuma žanrs

Tradicionāli, šie divi degošie burti ir pirmā asociācija gan ar Bindes vārdu, gan viņa daiļradi. Viņš tiešām daudz strādājis kailuma žanrā. Viņa darbos var (un nereti) redzēt kailuma dabu. Domājams, ka daudziem rodas jautājums — kāpēc?

Kāds, ieraugot šādu daiļradi, var runāt par izvirtību, par nevietā atklātām cilvēka ķermeņa daļām. Ar šiem jautājumiem ne reizi vien uzbāzās arī žurnālisti, kas tirzāja fotogrāfu. Bet viņš kā dzelzs, katru reizi atbild vienu un to pašu – kailums viņa darbos ir tikai formas. Cilvēka ķermeņa forma attiecībā pret citām attēlā redzamajām figūrām. Un, tā kā cilvēka ķermenis sastāv no formu bezgalības (paskatieties tikai uz vienu roku ar tās pieciem atšķirīgiem pirkstiem), radošais lauks ir atbilstošs.

Binde ir pārliecināts, ka māksla nevar būt slikta. Ja vien tā patiesi ir māksla.

Par ko vēsta portrets

Ne mazāk Bindes kolekcijā un portret fotogrāfijās. Taču biežāk tie tomēr nav vienkārši portreti, bet gan vairāk psiholoģiski portreti (kā viņš pats tos dēvē). Nav svarīgi, ko jūs redzat fotogrāfijās; svarīga ir emocija, universāla sajūta, kas caur konkrēto cilvēku nodota konkrētajā darbā. Tāpēc, kad reiz izstādē viņš prezentēja foto attēlu ar nosaukumu “psiholoģiskais portrets”, daudzi nesaprata: “Sakiet, kas ir šī meitene fotogrāfijā?” Viņš neatbildēja, jo, kā mēs sapratām, tas nav svarīgi vispār.

Tāpat arī ne fakts, ka jau pirms tam tikāties ar Bindes daiļradi. Bet, ja esat dzimuši un auguši Latvijā, viens viņa darbs (gandrīz droši) jums kaut reizi bijis acu priekšā.

Gaisma

Gaisma. Iedvesmotājs, palīgs – fotogrāfa tuvs draugs, kopumā. Taču Gunāra dzīvē gaisma ieguva nozīmību, vēl pirms tajā parādījās fotogrāfija. Pievērsies elektriķa arodam, viņš strādāja par teātra gaismotāju vairākos teātros. Ļoti simboliski: sākotnējais gaismas meistars visu turpmāko mūžu veltījis fotogrāfijai – “gaismas rakstīšanai”.

Tiešām atvēlēja: fotografēja, pasniedza, pats konstruēja kameras.

Ieradusies mūza

Šķiet, “Sakiet, no kurienes jūs smeļaties iedvesmu?” ir viens no biežākajiem jautājumiem jebkuram radītājam. Bindem atbilde ir viennozīmīga: antīki sižeti, mīti un bībeles gudrības. Šī trijotne viņam arī palīdz tēlu veidošanā. Apzinoties šo faktu, iepazīšanās ar viņa darbiem pārvēršas par spēli “Šķiet, agrāk kaut ko līdzīgu jau gadījies redzēt”. Tomēr, saskaņā ar likumu, jebkuram radītājam nepieciešama arī mūza.

Tanja — Bindes sieva un sieviete, kas konkrētajā brīdī arī visbiežāk parādījās darbos — nenoliedzami ir viens no galvenajiem iedvesmas avotiem.

Levitācija

Pienācis laiks atklāt kārtis: bez fotogrāfijas Binde nodarbojas arī ar lietišķo maģiju un levitācijas māksla ir viņa jājamzirdziņš.Joki ta joki, bet kā vēl izskaidrot viņa 80 fotogrāfijās redzamo lidojošo cilvēku fenomenu?

Šī sērija ir viena no viņa slavenākajām (pelnīti). Un šeit Taņa ir galvenā modele. Nodot šos svētlaimīgos, cilvēkam raksturīgos sapņus par lidojumu un brīvību, izmantojot tikai cilvēka ķermeni un, kas nozīmīgi — skaisto Latvijas ainavu — lūk, tas šeit ir galvenais mērķis.

Kā tapa šīs fotogrāfijas, joprojām ne visiem ir skaidrs. Firmas noslēpums, un ir pilnīgi normāli: interese par brīnumu pazūd, kad uzzini, ka tas nemaz nav brīnums. Tāpēc, lai paliek brīnums. Lūk, mēs, piemēram, joprojām nespējam atlaist vaļā domu, ka vismaz vienu burvestību Binde nepārprotami pārvalda (Leviosa vai Leviosā?).

Krāsu pārvaldīšana

Ja arī mūsu varonis kādam pārdeva dvēseli, tad melnbaltajam. Pēc viņa teiktā, krāsu māksla ir glezniecība. Gleznotājs var valdīt pār krāsām, bet fotogrāfs ne. Kā piemēru viņš minēja van Goga saulespuķu lauku — ugunīgi dzeltenu lauku — un salīdzināja ar tā paša lauka fotogrāfiju. “Pamēģini to saulaino laukumu tā noņemt? Tā būs vienkārša, dzeltena, tāda, kāda tā ir. Kāda ir šīs krāsas jēga?”.

Šobrīd, izmantojot apstrādi, fotogrāfijas krāsu var mainīt pēc iegribām: būs tev gan uguns lauks, gan žilbinošs okeāna gludums. Bet būtība ir tāda, ka tas ir tikai post faktum. Savukārt, Gunārs krāsu negrib valdīt tikai daļēji.

Oda cilvēkam

Binde ne reizi vien atzinis, ka vairāk par jebko citu viņam interesē “attēlot” cilvēka domāšanu. Tas, kas ir iekšā, ir tas, uz ko vairumā koncentrējas viņa interese un uzmanība. Var teikt, ka savā daiļradē viņš nodarbojas ar cilvēka izpēti. Un arī sevis pētīšanu. Jo Bindem māksla ir kliedziens, kas sadzirdēts.