Imants Ziedonis. Latviešu tautas dvēsele

Imants dzimis 1933. gadā Ragaciemā, zvejnieku ģimenē. Vidusskolā viņam tika diagnosticēta tuberkuloze, ar kuru viņš ar dažādiem panākumiem cīnījās visu mūžu. Un šim faktam vienubrīd bija izšķiroša nozīme viņa liktenī.

Ziedonis sapņoja kļūt par agronomu, bet slimības dēļ viņu neaizveda uz Bulduru dārzkopības koledžu, kur viņš ļoti gribēja doties. Bet viņš tika uzņemts Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Šeit viņš atgriezās pie rakstīšanas. Jā, viņš atgriezās: Ziedonis sāka rakstīt dzeju pamatskolā, bet viņš neuzskatīja šo prasmi par izcilu, un sazin kādu iemeslu vadīti, skolotāji neticēja, ka zēns raksta pats. Rezultātā Imants uz kādu laiku “apklusa”. Bet augstskolas gados viņš bija iecienījis latviešu dzejnieku — Ojāra Vacieša un Vizmas Belševicas — daiļradi. Pēkšņi saprata, ka pats raksta kaut ko ļoti līdzīgu. Sajūta bija spēcīgāka par nenoteiktību, un viņš atkal sāka rakstīt, un 28 gadu vecumā kļuva par Rakstnieku savienības biedru.

Viņa kontā — desmitiem dzejoļu krājumu, bērnu (un ne tikai) pasakas, scenāriji un, protams, epifānijas (nebīsties šī noslēpumainā nosaukuma, mēs pie tā vēl atgriezīsimies).

Kad Imantam jautāja: “Kāpēc tu raksti dzeju?”, viņš atbildēja: “Dzejā es pilnveidoju sevi, savu personību. Un, ziniet, to var darīt jebkurš. Jūsos katrā mājo dzejnieks. Manu dzejoļu uzdevums ir jums par to atgādināt.” Papildus mūžīgajiem “mīlestībai, dabai un skaistumam” viņa darbu galvenās domas un tēmas ir cīņa pret iluzoriem ideāliem un ierobežojumiem, nacionālā un personīgā neatkarība un dzīves ceļš.

Cilvēks, kas iestādījis koku

“Mežs iemācīja man pamanīt jaunas, gandrīz nemanāmas kustības, daba deva sapratni par inteliģenci. Man šķiet, ka cilvēks nācis šajā pasaulē, lai koptu, pilnveidotos, rūpētos”. Iespējams, šis Ziedoņa citāts ir visprecīzākais priekšvārds vienai no viņam nozīmīgām aktivitātēm, papildus rakstīšanai. Tagad mēs to sauktu par ekoaktīvismu, bet toreiz tā bija “Dižkoku atbrīvošanas grupa”.

Gandrīz katru nedēļas nogali ziemā un vasarā Imants kopā ar domubiedru kompāniju devās dabā ar skaidri noteiktu mērķi: majestātisku koku meklēšanu un saglabāšanu. Bet pavasarī un vasarā viņi stādīja jaunus. Līdz ar to šobrīd dažas salīdzinoši jaunas Latvijas birzis un alejas ir viņu roku darbs.

Misija: bērni

Ziedonis lielākodaļudzīves veltīja bērniem. Pateicoties viņu centībai, 1976. gadā viņš kļuva par Andersena diploma īpašnieku — balvu, kas piešķirta labākajiem bērnu rakstniekiem.

Vai Imants ir bērnu rakstnieks? Noteikti! Gandrīz katrs Latvijā uzaudzis bērns ir iepazinies ar viņa “Krāsainajām pasakām”. Šajā grāmatā galvenie varoņi ir krāsas. Un katrai ir veltīta atsevišķa nodaļa. Šeit atrodami balts kurmis no Gaujas krastiem, Zilais cerību zirgs un Dzintara vīrs. Viņa pasaku varoņi ir neticami oriģināli (tikai viena “dzeltenā saule, kas izkrita dzeltenās pienenēs” paliek). Tāpēc, pat ja jūs jau esat pieaudzis, gatavojieties tirpiņām uz ādas. Zosāda un slapjas acis gan ir ierasta lieta, lasot Ziedoni. Viņš iztiek bez pompozitātes un tukšiem izgreznojumiem. Viņš ir vienkāršs, taču ne mazāk aizkustinošs.

Ziedonis vadīja nodarbības skolās un augstskolās, organizēja bērnu literārās tikšanās un diskusijas — ne tikai par literatūru, par dzīvi kopumā. Viņš bērniem veltījis vēl vienu grāmatu — “Sākamgrāmatu” jeb “Sākumu grāmatu”. Tas ir kaut kas līdzīgs mācību grāmatai, kurā papildus lasīšanas un rakstīšanas prasmju attīstīšanas uzdevumiem svarīgu vietu ieņem arī neskaidri jautājumi par pasauli un cilvēka vietu tajā. Ziedonis dziļi ticēja, ka, pirmkārt, bērniem jāmāca just.

2010. gadā tika dibināts fonds “Viegli”, kura galvenais uzdevums ir jauniešu kultūrizglītība. Viens no fonda projektiem saucas Ziedoņa klase. Šeit bērni interesantā formā — caur teātra iestudējumiem un spēlēm iepazīstas ar dzejnieka daiļradi.

Epifānijas

Te nu tās ir — noslēpumainās epifānija. Literatūrā tas ir reti sastopams žanrs — kaut kas starp dzeju un prozu. Epifānija tulkojumā no grieķu valodas ir atklāsme. Tas lieliski atspoguļo to būtību. Savās epifānijās Ziedonis runā par jūtām — un dara to tā, ka palikt vienaldzīgam ir gandrīz neiespējami.

Pirmā grāmata ar viņa epifānijām tika izdota 1971. gadā, un kopš tā laika šis darbs ir viens no tiem, pie kuriem gribas atgriezties pavisam citās noskaņās.

Ko lasīt vispirms?

Mēs iesakām atmest pieaugušā lepnumu un sākt ar “Krāsainajām pasakām”. Tā ir sava veida pāreja uz Ziedoņa pasauli.

Tālāk – dzeja. Slavenākās kolekcijas ir “Motocikls” (1965) un “Taureņu uzbrukums” (1988). Un, protams, epifānijas. Vienkārši paņemiet grāmatu, atveriet saturu un meklējiet nosaukumu, kas atbilst noskaņojumam.

Un vēl ieteicams klausīties viņa dzejoļus un epifānijas paša autora izpildījumā. Ne visi dzejnieki un rakstnieki ir talantīgi lasītāji, bet Imants ir viens no izņēmumiem.

Muzejs ir vasarnīca Murjāņu ciemā, netālu no Siguldas, kuru Imants ar sievu būvēja piecus gadus. No pirmā acu uzmetiena trakā ideja — trīsstūrveida māja ar niedru jumtu, jeb vigvams — vēlāk kļuva par iedvesmu daudziem viņa ideju faniem. Tieši šeit tika uzrakstīta lielākā daļa epifāniju.

2014. gadā šeit tika atvērts muzejs. Dzejnieka apstiprināts muzejs: “bez nervojošiem uzraugiem un priekšmetu neaizskaramības.” Patiešām, mūzu māja, kur var tērzēt, dzert tēju no māla krūzēm (un šeit to ir neticami daudz), iedvesmoties un radīt mākslu. “Tā teikt — cilvēki nāca pie manis ciemos. Bet šķiet, ka esmu izgājis un drīz atgriezīšos.” Populārā latviešu grupa “Prāta Vētra” šeit pat ierakstīja savu pirmo albumu. Ziedonis būtu gandarīts: muzejs pilda savu uzdevumu.

Muzeja oficiālā vietne

Ziedēs mūžīgi

Pirmkārt, pastmarka ar šādu nosaukumu Latvijas pastmarku kolekciju papildināja 2014. gadā, gadu pēc dzejnieka nāves. Otrkārt, tā tiešām ir. Ziedoņa radošums, viņa rīcība un īpašā attieksme pret dzīvi kļuvusi par iedvesmas avotu tik daudziem: pateicoties viņa “ziedēšanai”, citi uzplauka un uzplauks.2010. gadā Jaunā Rīgas teātra repertuārā parādījās luga “Ziedonis un Visums”, kurā Alvis Hermanis  centās parādīt šī neparastā cilvēka plašo personības amplitūdu.