memorialiemuzeji.lv
Viegli uzņemas pienākumu tas, kam viegli nākas to neizpildīt.
Jānis Rainis
Laika gaitā viņš ir izraisījis gan mīlestību, gan naidu, apbrīnu un riebumu, savukārt reti kurš spēj palikt neitrāls. Lielākajā daļā Latvijas pilsētu ir viņa vārdā nosaukta iela un viņa atdusas vieta ir mākslas darbs, kapsētā, kas nosaukta paša Raiņa vārdā. Gandrīz 100 gadus pēc viņa nāves žurnālisti un vēsturnieki joprojām cenšas atšķetināt mīklu par to, kas bija Jānis Pliekšāns un kāpēc viņš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem Latvijas vēsturē.
Intelektuālais huligāns
Visu ņem reāli tādu, kāds tas ir! Visu pārtaisi ideāli tādu, kādu tu gribi!
Jānis Rainis
Jau jaunības gados Rainis izrādīja perfekcionisma pazīmes. Viņam bija visaugstākie standarti pret sevi un līdz ar to arī apkārtējo pasauli. Pēc Jurisprudences studijām Sanktpēterburgas universitātē Rainis 3 gadus strādājis par jurista palīgu Viļņā (Lietuva) un Jelgavā (Latvija), bet vēlāk koncentrējies uz vietēja informatīvā izdevuma – “dienas lapa” redaktora lomu. Tomēr šie darbi neglāba viņu no realitātes, kurā viņš tolaik dzīvoja.
Būdams naivs un drosmīgs perfekcionists, Rainis nebaidījās iestāties par saviem uzskatiem, izrunāties un veidot apvienības ar mērķi palīdzēt Latviju pārvērst par moderni domājošu, demokrātisku un neatkarīgu Republiku. Diemžēl viņa gadījumā tas bija neilgi pirms 1900. gada, kad Latvija vēl bija cariskās Krievijas impērijas sastāvdaļa. Nepagāja ilgs laiks, līdz varas iestādes sāka pamanīt Raini kā draudu, līdz ar ko viņš tika arestēts, ieslodzīts un uz pieciem gadiem izsūtīts no valsts.
Tomēr tas, šķiet, neietekmēja viņa mērķtiecību. Patiesībā gluži pretēji. Šajā laikā Rainis sācis tulkot Gētes “Faustu” latviešu valodā, kas vēlāk tika pabeigts ar sievas – Aspazijas (Elza Rozenberga) – palīdzību. Jānis turpināja mūsdienu starptautiskās literatūras darbu tulkošanu, vienlaikus izdodot arī savu pirmo dzejas grāmatu – “Tālas noskaņas vakarā”. Pēc tam, kad sods bija izciests, 1903. gadā viņš atgriezās Latvijā. Tieši laikā, lai kļūtu par vienu no aktīvākajiem lielās revolūcijas dalībniekiem 1905. Gadā.
Šveices kalnos dzīvojošais latviešu dzejnieks
kas zina, ko grib, var darīt, ko grib.
Jānis Rainis
Dzīve pēc revolūcijas Rainim nekļuva diez ko vieglāka. Viņš izdeva savu otro dzejas grāmatu “Uguns un nakts”, kas veltīta 1905. gada notikumiem. Tas ātri uzkurināja pretrunīgas debates, tāpēc baidoties no kārtējā ieslodzījuma, Rainis kopā ar Aspaziju izlēma bēgt uz Šveici. Viņi tur uzturējās 15 gadus, Rainis sarakstīja vairākas lugas, dzejoļus un dziesmas. Visos no šiem darbiem cauri katram vārdam un burtam plūst liela mīlestība un ilgas pēc mājām.
Bet tieši pateicoties šim sāpīgajam periodam Rainis nostiprināja sevi kā nozīmīga literatūras figūra ārpus Latvijas un visā Eiropā. Pateicoties tādiem filozofiskiem darbiem kā “Zelta zirgs” (1909), “Indulis un Ārija” (1912) un “Pūt, Vējiņi!” (1914), Rainis sācis kļūt par to, ar ko viņu asociē mūsdienās – 20.. gadsimta vizionāru un vienu no tā laika inovatīvākajiem Eiropas rakstniekiem. Viņš pat tika nominēts Nobela prēmijai literatūrā, kuru gan diemžēl beigās nesaņēma.
facebook.com/LNarhivs
Lai arī prom no savām mājām un cilvēkiem, Rainis kopā ar Aspaziju turpināja nerimstošo cīņu par demokrātijas standartiem un labāku pasauli. Tik daudz, ka, atgriežoties jau neatkarīgā Latvijā, tūkstošiem vietējo pārpludināja ielas un sagaidīja abus atpakaļ ar ziediem kā nacionālos varoņus.
enciklopedija.lv
Mīlestība pret sievieti, kura pamodināja Raini
prāts ir vīrs un kungs, kuru valda sieva – jūta.
Jānis Rainis
Aspazija Rainim bija kā bitīte puķei. Lai viņš pilnībā uzziedētu, viņa bija ar mieru dot visu. Visu viņas laiku, enerģiju un dzīvi kopumā. Ir zināms, ka “Fausta” tulkošana patiesībā bija Aspazijas ideja. Kad viņu pirmo reizi ieslēdza cietumā, Rainis sāka zaudēt prātu. Leģenda vēsta, ka Aspazija nolēmusi darbu izmantot kā instrumentu trauslā dzejnieka glābšanai, pat piedraudot, ka pārtrauks viņam nest ēdienu, ja viņš dienā neuzrakstīs konkrētu vārdu daudzumu.
Lai gan mēs nevaram zināt, vai tā ir pilnīga taisnība, viena lieta ir zināma noteikti. Rainim Aspazija bija vajadzīga, lai sasniegtu savu pilno potenciālu. Laikā, ko abi pavadīja Šveicē, Aspazija upurēja sevi kā mākslinieci un daļēji arī kā sievieti, lai Rainis varētu piepildīt savus sapņus kļūt par vienu no literārās pasaules diženajiem. Viņš vēlējās būt Nobela prēmijas laureāts un pirmais Valsts prezidents. Ar Aspazijas palīdzību viņš nonāca visnotaļ tuvu šo ambiciozo sapņu sasniegšanai.
memorialiemuzeji.lv
Vairums šo neuzskatītu par laimīgu laulību. Lai gan tā ilga 32 gadus līdz pat Raiņa nāvei, lielākoties Aspazija piepildīja pazudušās mātes figūru dižā dzejnieka dzīvē. Viņam ļāva būt dziļi bērnišķīgam un naivam, kas bija lieliski viņa mākslai, bet drausmīgi attiecībām. Viņš vienmēr dzenās pakaļ jaunai, daudz jaunākai mūzai, kamēr Aspazija sapņoja par vīrieti, kurš pārmaiņus pēc beidzot parūpēsies par viņu. Neskatoties uz visu to, kā viņš rakstīja savā pēdējā grāmatā “Kastaņola” (1928): “Iniņa (Aspazija) paliek manas dzīves karaliene. Visas tālākās dzejas pilnas viņas. Viņas talantam slava.”
Raiņa divas dzīves
Tikai ienaidnieki dara augstprātīgu.
Jānis Rainis
Kā jau tas bieži gadās ar diženiem prātiem, tie mēdz būt sarežģītāki un tāpēc ap šādām figūrām veidojas dažādi pārpratumi un nesaskaņas. Rainim dziļi sāpēja tas, ka māte viņu bērnībā pameta, un viņš tam tā arī netika pāri. Viņš bija ārkārtīgi emocionāls un atklāts par savām jūtām, tāpēc dažas no viņa dienasgrāmatās, dzejoļos un grāmatās rakstītajām lietām liek jautāt, vai izcilais dzejnieks bija narcistisks, agresīvs sociopāts, kurš tikai alkst pēc slavas un varas. Ir pat klīdušas baumas par to, ka viņš bija pedofils.
Un nudien, viņam bija prasmes pārliecināt un iedvesmot cilvēkus darīt lieliskas lietas. Viņam patiesi patika pavadīt laiku kopā ar bērniem vairāk nekā vairumam cilvēku. Viņš bija ļoti atklāts par savām jūtām arī pret jaunāko māsu. Kā viņš gribētu viņu turēt rokās, bučot un visu laiku mīļot. Tāpat viņš Šveicē rakstīja par laika pavadīšanu kopā ar jaunām ganu meitenēm un zēniem, par dziļu emocionālu saikni ar šiem bērniem, sadošanos rokās, smiešanos un rotaļāšanos kopā.
Nav grūti saprast, kā kāds varētu šeit savilkt paralēles un iztēloties pieaugušu vīrieti, kas izmanto bērnu naivumu, bet patiesībā nekas no tā nav fakts. Vienīgais, kas ir pierādīts, ir tas, ka Rainis bija neuzticīgs sievai, īpaši vēlākajos gados. Viņš uzskatīja, ka gulēšana ar jaunākām sievietēm, kas apbrīno viņa mākslu, palīdzēs viņam palikt jaunam uz visiem laikiem. Bet tas tiešām nav nekāds pārsteigums, zinot, ka šī laulība lielākoties bija pilnīgi platoniska. Tas nav retums arī visā cilvēces vēsturē.
Tikpat noslēpumaina ir viņa politiskā karjera. Pēc tam, kad Jānis Čakste tika nosaukts par pirmo Valsts prezidentu, Rainis jutās nodots. Viņš tika iecelts par izglītības ministru, bet vilšanās atkal atrasties viena soļa attālumā no sava sapņa sasniegšanas bija pārāk liela. Līdz ar to, pēc dažu žurnālistu un vēsturnieku domām, Rainis tika ievilināts padomju plānos.
Nāve, kas joprojām mulsina vēsturniekus
Dzīve dod visu, bet par nāves maksu.
Jānis Rainis
Nekas īsti neliecināja, ka Raiņa dzīve tuvojas noslēgumam. Viņš šķita tikpat stiprs un vesels kā vienmēr. Stāvot savā ikoniskajā peldkostīmā, baudot jūru un sauli, kas pieskaras ādai. Tieši dienu pēc savas 64. dzimšanas dienas izcilais dzejnieks sabruka bez tālākām dzīves pazīmēm. Dažos ziņojumos teikts, ka tā ir sirds mazspēja, bet citos – recekļaini asinsvadi. Un padomju laikā viņa lieta tika slēpta no sabiedrības acīm, kas visu padara tikai aizdomīgāku.
memorialiemuzeji.lv
memorialiemuzeji.lv
Un tas tikai pierāda Raiņa diženumu. Viņa darbs un dzīve ir iedvesmojusi cilvēkus un joprojām to dara arī šodien, gandrīz gadsimtu pēc viņa nāves. Un ne jau tikai rakstnieki un dzejnieki, bet arī žurnālisti, politiķi, juristi un vēsturnieki. Viņa paša dzīve ir izcilākā grāmata, ko Rainis jebkad sarakstījis, un to nevar nenoliegt. Varbūt tā bija liela kļūda likt savu trauslo dvēseli politikas spēlē, bet tad atkal – bez viņa dumpīgā gara un inovatīvās domāšanas 1918. gadā Latvijai, iespējams, nekad nebūtu pieticis iedvesmas brīvības iegūšanai.
