Grabaru ģimene pārcēlās uz Latviju no Sanktpēterburgas pirms 5 gadiem. Tur viņi strādāja ar kafiju, bet Latvijā – kombuču. Savu zīmolu viņi nosauca par Rudy’s – par godu savam mīļotajam mājdzīvniekam – takša šķirnes sunim vārdā Rūdijs.
Pirms sākam runāt par kombuču, daži vārdi par kafiju. Vai jums Sanktpēterburgā bija kafejnīca?
EGORS:
Vienubrīd, jā. Pat pirms specializētās kafijas buma. Pirmo kafejnīcu ar grauzdētāju atvērām Sanktpēterburgā. Starp citu, tā joprojām bija mazākā no visām vietējām kafejnīcām. Pat iekļuva visos tūrisma ceļvežos. No atvēršanas līdz slēgšanai, bija pastāvīga rinda.
DARJA:
Jā jā. Toreiz strādāju par alus someljē vienā no Sanktpēterburgas bāriem. Turpat blakus, kā reiz atradās Jegora kafejnīca. Man bija jāierodas darbā pusstundu ātrāk, lai tikai paspētu izstāvēt rindu un paņemt no viņiem kafiju. Tur mēs, starp citu, iepazināmies.
Jā, šādas rindas noteikti liecina par kvalitāti.
EGORS:
Un tad notika Krima. Vadot savu biznesu, agrāk jūtams, ka notiek nopietnas pārmaiņas. Redzams, piemēram, kā mainās cena kafijai, šokolādei, pienam – un tajā brīdī sapratām: tuvojas ne tas labākais laiks. Tad arī sākām domāt, kur varētu virzīties tālāk.
Izvēle krita par labu Kuldīgai?
EGORS:
Ne uzreiz. Vispirms pārcēlāmies uz Ādažiem – tur projektēju un uzbūvēju alus darītavu. Sākām brūvēt alu, uzsākām biznesu, bet pēc kāda laika sapratu, ka mēs ar šī pasākuma vadītāju un investoru neesam vienisprātis, kā alus bizness vispār jābūvē. Tomēr šajā brīdī mēs ar Dašu jau bijām sākuši darināt kombuču.
Tas vēl ir jāizdomā – sēne mājās, Jēziņ.
EGORS:
Jā, sākumā mēs taisījām kombuču mājās, ģērbtuvē. Savu pirmo sēni izaudzējām desmit litru burkā. Sākām jaukt ar jāņogām, avenēm, vienvārdsakot – eksperimentējām. Sapratām, ka sanāk ļoti garšīgi. Mēs domājām, ka ir pienācis laiks ieliet mūsu kombuču burkās – tajās, no alvas. Taču izrādījās, ka tādas Latvijā nav iespējams dabūt.
DARJA:
Jā, Latvijā tolaik netika ražotas skārdenes. Bet mēs atradām veidu.
EGORS:
Sākām pirkt burkas un vāciņus no viena puiša Igaunijā. Tad satikām vīrieti no Lietuvas, kurš prot izgatavot īpašas ierīces vāku pagriešanai. Tā nu viss sāka griezties – no tā brīža sākām liet kombuču burkās.
Kā tas viss sākās, izrādās. Lieliski.
EGORS:
Jā, tieši tik vienkārši. Vēl strādāju alus darītavā, projektēju otro. Tai pat laikā, mājās, vakaros gatavojām kombuču.
DARJA:
Pēc tam pārcēlāmies uz četristabu dzīvokli – ar ģērbtuvi nebija gana. Dzīvojām trijatā: kombuča un mēs. Viena istaba bija mūsu guļamistaba, otrā bija mūsu kombučas darbnīca, bet trešā kalpoja kombučas noliktavas vajadzībām.
EGORS:
Tas bija smieklīgi, kā mēs izvēlējāmies dzīvokli. Mēs apskatījām iespējas un tamlīdzīgus variantus: “Ak, šis ir lieliski, mums abiem tieši laikā”, bet tad atcerējāmies: “Sasodīts, bet kur tad stāvēs kombuča?” Sakarā ar to, ka tajā laikā pie mums dzīvoja kombuča, nācās meklēt lielāku dzīvesvietu.
DARJA:
Jaunajā dzīvoklī izvietojām 5 mucas pa 100 litriem katrā. Sākām strādāt, pa naktīm marķējām bundžas. Tad arī aizgāja pirmie pasūtījumi.
Kā jūs sākāt reklamēt savu kombucha?
EGORS:
Sākumā mēs vienkārši devāmies uz vietējām vietām. Rīgā, piemēram, pirmo reizi atbraucām uz Herbāriju pie Rūdolfa – un joprojām esam draugi. Tā bija pirmā persona, ar kuru vienojāmies, mūsu pirmā vieta un vienkārši foršs bārs. Un tad nāca pavēles. Daša ar savām baltajām tiesībām piegādāja kombuču dažādās vietās.
DARJA:
Toties nokārtoju tiesības ar pirmo piegājienu.
EGORS:
Tajā pašā laikā, vienā no Ādažu alus darītavām, vienojāmies par neliela stūrīša īri. Tur bija arī konservēšanas mašīna (ierīce produkta iepakošanai skārdenēs – red.piez.). Tas bija svarīgi, jo pirms tam visu darījām ar rokām, bet pasūtījumu skaits tikai auga – un pašiem ar tiem tikt galā, kļuva vienkārši neiespējami.
DARJA:
Tikko kā bijām sākuši visu sakārtot, tā sākās Covid.
Jā, tas bija, maigi izsakoties, nepatīkami.
DARJA:
Jā, bet patiesībā Covid mums palīdzēja.
EGORS:
Vienubrīd, mūsu pasūtījumi vienkārši sāka pieaugt tādos apmēros, ka mēs vienkārši vairs netikām ar visu galā. Bija nepieciešams uzelpot, lai no jauna izstrādātu visu ražošanas procesu. Un, lūk, Covid. Viss tika aizslēgts. Pasūtījumu skaits bija apaļa nulle. No vienas puses, tas, protams, ir skumji. Bet no otras puses, bija laiks visu kārtīgi noorganizēt.
Nekad nevar zināt, kas tieši palīdzēs un kad.
EGORS:
Jā, tā ir taisnība. Godīgi sakot, sākumā mums ļoti palīdzēja draugi un paziņas. Man šķiet, ka bez viņu atbalsta ir ļoti grūti spert šādu soli – no kaut kā, ko dari rāpodams uz ceļiem, līdz lielam biznesam.
Vai, pirmo reizi uzsākot savu “ceļgalu biznesu”, gaidījāt panākumus?
EGORS:
Mums tad bija galvenais mērķis – kļūt pilnībā neatkarīgiem. Mēs neskatījāmies uz šo projektu caur prizmu, cik nopelnīsim vai cik populāri būsim. Atminos, kā mēs toreiz pārdevām vienu paleti, un es nodomāju – “wow”. Bet kopumā, kad dari savu darbu, tad ir pavisam cita motivācija – viss ir vienkārši mežonīgi interesanti . Pats sev priekšnieks – un visu jāprasa pašam no sevis.
DARJA:
Un atceros reizi, kad vienas nedēļas laikā, AirBaltic pārdevām 55 burkas kombuchas. Mēs domājām, tas nu gan ir kaut kas!
Kā nonācāt Kuldīgā?
DARJA:
Starp citu, uz Kuldīgu pārcēlāmies otrā pandēmijas viļņa laikā. Un tur uzreiz nokļuvām biznesa inkubatorā. Tagad šķiet, ka bez biznesa inkubatora būtu bijis ļoti sarežģīti attīstīties tālāk.
Jūs neaprobežojaties ar Latviju un citām Baltijas valstīm, vai ne? Kādām vēl valstīs tiek piegādāts Rudy’s?
EGORS:
Neskaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju, strādājam arī ar Somiju, Grieķiju, Portugāli, Austriju un Čehiju. Tikko arī veicām pirmo sūtījumu uz Norvēģiju. Vēl būs Anglija, Nīderlande, Vācija.
DARJA:
Jā. Nesen bijām arī uz izstādēm Dubaijā, Japānā.
Par kādu tirgu tu sapņo? Vai tāds eksistē?
EGORS:
Mums ir tāds domāšanas veids: “Rudy’s ir katrā mājā” . Mēs vēlamies, lai tāpat kā Ikea, visur būtu kombuča. Tomēr no lepnuma viedokļa es gribu doties uz Ameriku. Tur ir vienkārši milzīgs kombučas tirgus – liels, daudzveidīgs, foršs. Un konkurence stimulē attīstību.
DARJA:
Augt un attīstīties ir lieliski. Ceļot uz izstādēm, ražot jaunus produktus. Nesen arī uzsākām kafijas kombučas ražošanu ar Rocket Bean.
Kafijas kombuča?
EGORS:
Jā, tā ir tāda skāba kafija. Šeit par to pagaidām zināms maz – šķiet kaut kāds dīvains un nesaprotams produkts. Bet, piemēram, Dubaijā tas nesen ieņēma pirmo vietu – tur mēs ieguvām balvu – “Produkts 2022”. Pagatavoju šo kafijas kombuču kopā ar puišiem no Rocket Bean. Viņi par to arī ieņēma 1. vietu konkursā Milānā.
Vai jums kādreiz ir bijusi izdegšana ar šādu darba tempu? Tā, ka “viss, apnika, nogurām”?
EGORS:
Nē. Tāpēc, ka attīstībai nav robežu. Es zinu, kas ir izdegšana no kafejnīcas pieredzes. Tur viss ir diezgan ierasts: viens un tas pats darbs, dienu no dienas. Tikmēr šeit mēs pastāvīgi ejam uz izstādēm, tiekamies ar jauniem cilvēkiem. Pastāvīgi ieviešam jauninājumus un eksperimentējam. Radām jaunas garšas, laižam klajā jaunus produktus. Vienmēr interesanti, vienmēr gribas vairāk.
Bet nobeigumā vēl teikšu vienu lietu. Varbūt izklausīsies drusciņ dīvaini. Viss notiek tieši tad, kad to negaida. Tā, lūk.
