Ko skatīties Jaungada brīvdienās? Latviešu filmas jebkuram garastāvoklim

Kaut kas par svētkiem

Jaungada taksometrs (2018, 2019)

Latviešu romantiskā komēdija „Jaungada taksometrs“ ir stāsts par tikšanos, kaislībām un romantiskām jūtām, kas piedzīvotas Vecgada vakarā. Filma skatītājam sniedz ziemas svētku tuvošanās sajūtu un brīnumu maģiskajā naktī. 

Galvenais varonis, taksometra vadītājs Andrejs, vadā cilvēkus pa Rīgu. Viņa Volgas salonā sastopami daudzi tēli: kašķīgs pāris, noguris Ziemassvētku vecītis, trokšņaini sērotāji, satraukts līgavainis, grūtniece, utt.

Nepārtrauktā pasažieru plūsma kopā ar viņu vētraino dzīvi liek Andrejam aizdomāties par savu likteni. 

Ar pirmo daļu varoņu piedzīvojumi nebeidzas: gadu vēlāk iznāk romantiskās komēdija „Jaungada taksometrs 2“, kas tikai apliecina filmas panākumus un attīsta stāstu.

Nejaušais Ziemassvētku vecītis (2022)

Režisors Aigars Grauba uzņēma asprātīgu, muzikālu un dinamisku pasaku, kas skatītājiem atgādina, ka sapņi un cerības mēdz piepildīties. Pēc režisora domām, Latvijas kino nav daudz filmu, kas būtu piesātinātas ar svētku noskaņu, un Aigaram „Nejaušais Ziemassvētku vecītis“ bija mēģinājums bagātināt nacionālo kino ar filmu par maģiskajiem svētkiem visai ģimenei.

Filma stāsta Ziemassvētku stāstu, kurā nejauši satikušies svešinieki piedzīvo īstu brīnumu. Stāsta centrā ir mūsdienīga latviešu ģimene, kurā Ziemassvētku dienā ciemos ierodas Ziemassvētku vecītis ar kriminālu pagātni. Labs humors, neparasti sižeta pavērsieni un Jaungada atmosfēra uzlādē skatītāju ar labu noskaņojumu. 

Humors ar jēgu

Sema ceļojumi (2021)

Melno komēdiju „Sema ceļojumi“ var dēvēt par nežēlīgu un ironisku stāstu pieaugušajiem. 

Latviski nerunājošais Sems ir devies uz Latviju, lai atrastu savu tēvu, taču nejauši nokļūst cūkkopju ģimenē.

Sākumā, ciema iedzīvotāji svešinieku sagaida atturīgi, bet zemnieka meita Kirke iemīl Semu. Tomēr nākamajā rītā varonis pamostas vairs ne kā brīvs cilvēks, bet gan kā vergs, kas sēž uz ķēdes. 

Trakums uz ekrāna pārsteidz pat izsmalcinātus kino skatītājus. „Sema ceļojumi“ ir satriecoša filma-absurds, kas apskata latviešu kino no neparasta skatpunkta.

Mamma vēl smaida (2022)

Ceļojuma filma ar melnās komēdijas elementiem stāsta par ģimenes konfliktu pārvarēšanu ekstremālās situācijās. 

Stāsta centrā ir trīs māsas – Žanna, Aija un Vera -, kuras nolemj vienas pašas automašīnas bagāžniekā pārvest savu mirušo māti no Somijas uz Latviju.

Ceļojums mājās izrādās grūtāks, nekā viņas bija iedomājušās. Varones piedzīvo saspringtu un negaidītu pārsteigumu pilnu ceļojumu. Tomēr tieši tas viņas satuvinās, liks meklēt kompromisus, radoši pieiet problēmu risināšanai, sadzīvot kopā un pieņemt vienai otru. 

„Mamma vēl smaida“ – filma par ģimenes vērtībām un attiecību siltumu atgādina, ka nekad nav par vēlu pateikt saviem mīļajiem, ka mīlat viņus.

Homo Novus (2018)

„Homo Novus“ ir viena no sešām Latvijas simtgades programmas filmām. Filma piesaistīja plašu skatītāju loku, jo tajā harmoniski apvienoti piedzīvojumu, komēdijas un mīlestības elementi.

Filmas darbība norisinās 30. gadu bohēmiskajā Rīgā. Pilsēta ir mākslas “Mekka“, kurā ierodas jaunais mākslinieks Juris Upenājs.

Viņš meklē slavu un atzinību, apsēsts ar vēlmi atrast savu radošo ideālu mākslinieku vidū. Tomēr viņa aizraušanos ar šo pasauli ātri vien nomaina vilšanās. Galu galā ideālu nav iespējams sasniegt, pat ja tā meklējumos pavadītu visu mūžu. Tomēr tieši šis ideālisms visā filmā fascinē un piesaista, tas caurstrāvo katru ekrāna detaļu – gan aktieru sniegumu, gan dekorācijas, gan mūziku.

Gan pieaugušajiem, gan bērniem

Projām (2019)

Mūsdienu pasaulē kino ir kolektīvā māksla, taču „Projām“ pārkāpj šo noteikumu. Unikālā animācijas filma bez dialoga ir pilnībā radīta viena cilvēka – Ginta Zilbaloža – rokām. Mājas studijā režisoram bija nepieciešami vairāk nekā trīs gadi, lai radītu spilgtu un aizraujošu animācijas filmu par jauna zēna piedzīvojumiem. 

Galvenais varonis ar izpletni nolaižas uz salas, ko apdzīvo draudzīgi putni, bruņurupuči un kaķi, taču līdzās laipnajiem dzīvniekiem ir arī milzīgs ēnu briesmonis, kura pieskāriens acumirklī nogalina visu dzīvo.

Harmoniskā un plūstošā animācija ir caurstrāvota ar brīvības sajūtu. Tā izpaužas ne tikai zēna spējā doties, kur vien viņš vēlas, bet jūtama arī caur režisora Ginta Zilbaloža, „cilvēks-orķestris“, brīvību, kuru radošajā darbībā neierobežo citu viedokļi. Šī animācijas filma ir viņa personīgais paziņojums par improvizācijas un intuīcijas lomu filmu veidošanā.

Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (2019)

„Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi“ ir krāsaina animācijas filma, kas paredzēta ģimenes skatīšanai. 

Sižeta centrā ir zēns Jēkabs, īsts pilsētnieks, kurš tiek nosūtīts uz dzīvi koka mājā Rīgas vēsturiskā rajona nomalē, Maskačkā. Sākumā šis ceļojums zēnam kļūst par pārbaudījumu, bet vēlāk tas kļūst par aizraujošu piedzīvojumu sākumu. Viņa nepatika pret lauku dzīvi ātri vien izzūd, un to nomaina aizraušanās ar Maskavas forštati.

Kopā ar savu jauno draugu Mimmi un runājošo suņu baru, Jēkabs cenšas pasargāt Maskačku no nojaukšanas un apbūves ar moderniem debesskrāpjiem. Krāsainais filmas ceļvedis atrod līdzsvaru starp bērnu fantāzijām un reālās dzīves problēmām, kā arī ir izglītojoša rakstura, palīdzot skatītājam iepazīt Rīgas vēsturi.

Iegremdēšanās citā realitātē

Ko zina klusā Gerda (2020)

„Ko zina klusā Gerda“ ir filma, kas iegremdē skatītāju citā realitātē, izpludinot robežas starp sapni un realitāti. 

Filmas darbība risinās pansijā „Fittinghof“, kuras sienās saglabāta 30. gadu mājas atmosfēra. Šeit nav atļauts izmantot saziņas līdzekļus, kā arī pastāv beznosacījuma noteikums – ievērot klusumu. Tomēr šis noteikums jāievēro filmas varoņiem, bet ne režisoram Jevgeņijam Paškevičam, kurš radījis veselu filmas simfoniju, kas piepildīta nevis ar runu, bet gan ar skaņu daudzveidību.

Papildus muzikālajam pavadījumam filmu piepilda skaņu trokšņi: vējš un negaiss, triecieni un sitieni, pat iedzīvotāju izmisīgie kliedzieni.  „Ko zina klusā Gerda“ ir kā glezna ar dīvainību un konvenciju kopumu, kurā galveno lomu spēlē nevis stāstījums, bet gan simbolisms un bezgalīga trakulība. 

Upurga (2021)

Noslēpumains mitoloģisks trilleris demonstrē Latvijas noslēpumaino dabu. „Upurga“ ir ceļojums vai pat piedzīvojums dziļā nozīmē, noslēpumos un sevī pašā. 

Sižeta centrā ir gids, kurš kopā ar kādas reklāmas filmēšanas grupu dodas uz noslēpumainās Upurgas upes ieleju.

Dīvainos apstākļos pazūd visa grupa, tostarp gida māsa. Uz ekrāna risinās izmisuma pilni meklējumi mežā, cīņa ar mitoloģiskajiem spēkiem un varoņu iekšējiem dēmoniem.

Varoņu iekšējā pasaule izrādās tikpat kurla, drūma un necaurredzama kā mežs, kurā norisinās darbība. Ārējais atspoguļo iekšējo neprātu, hipnotizējot skatītāju, uzrunājot viņu, lai kopā ienirt baisajā, bet tik pievilcīgajā nerealitātē.

Gaisma tumsā

Tēvs Nakts (2018)

Dāvja Sīmaņa filma „Tēvs Nakts“ uz ekrāna ataino vienu no pašaizliedzīgākajām epizodēm valsts vēsturē – vienkāršu Latvijas iedzīvotāju veikto ebreju glābšanu no nacistiem. Filma stāsta par parasto, bet vēlāk leģendāro Rīgas ostas krāvēju Žani Lipki, kuru atveido Tautas skatuves mākslinieks Artūrs Skrastiņš. 

Jānis veic varoņdarbu – viņš no nacistiem patver un izglābj 56 cilvēkus.

 Sirdi plosošā filma ir atklāta un godīga savā traģēdijā, tajā nav vietas falšumam. „Tēvs Nakts“ skatītāju aizskar līdz sirds dziļumiem, liekot iejusties varoņu lomā un maldīties kopā ar viņiem, un maksimālais dabiskums un estētika katrā kadrā aizliedz atrauties no ekrāna. 

Māsas (2022)

„Māsas“ ir aizkustinoša filma par divām māsām no bērnunama, kuras vēlas tikt adoptētas amerikāņu ģimenē. 

Šī nav līdzjūtīga filma par bērniem ar salauztiem likteņiem, bet gan pārsteidzošs stāsts par bērnunama meitenēm, kas mēro savu ceļu pasaulē un meklē izeju no dzīves lamatām.

Kā uzsvēra režisore Linda Olte, filma viņai bija iespēja iedegt lāpu par tēmu, par kuru Latvijas sabiedrībā maz tiek runāts. Tāpēc, strādājot pie filmas, viņa kopā ar komandu apmeklēja bērnunamus, tikās ar bāreņiem, runāja ar sociālajiem darbiniekiem un mātēm, kurām nācās atstāt savus bērnus. No šīm sarunām viņa uzzināja daudzus mazus stāstus, kas tika iemiesoti svarīgā sociālajā komentārā. 

Nav nākotnes bez pagātnes

Dvēseļu putenis (2019)

Militārajai drāmai „Dvēseļu putenis“ izplatīšanas laikā kinoteātros izdevās savākt rekordlielu skatītāju skaitu. Filma skatītāju skaita ziņā Latvijā apsteidza tādus „blockbusters“ kā „Titāniks“ un „Avatars“. 

Filma ienirst Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības cīņu laikā. Režisors Dzintars Dreibergs uzsver, ka „Dvēseļu putenis“ kalpo kā atgādinājums, ka brīvība valstij nebija pašsaprotama, bet gan tika izcīnīta smagās kaujās. Neatkarības iegūšana Latvijai maksāja brangu cenu, un daudzi cīņā par to atdeva savas dzīvības. Šai vēsturiskajai filmai ir svarīga kulturāla nozīme gan kino, gan valsts vēsturē.

Jelgava 94 (2019)

„Jelgava 94“ – deviņdesmito gadu atmiņa, kas piepildīta ar sevis meklējumiem un aizraušanos ar smago rokmūziku. Jāņa Ābeles režisētā filma ir ne tik daudz par mūziku, cik par ikdienas dzīvi.  Filma liek aizdomāties par to, kā apkārtējā vide ietekmē konkrētas mūzikas estētikas veidošanos, kā gaisā valdošās idejas un bailes nosaka dumpīgo jauniešu gaumes izvēles.

Uz ekrāna redzams pieaugšanas stāsts, kas izpaužās caur tā laika pusaudža prizmu. 

„Jelgava 94“ būs interesanta ne tikai tiem, kuri personīgi piedzīvojuši 90. gadus, bet arī mūsdienu pusaudžiem, jo viņi varēs sajust saikni ar savu vecāku jaunību.