Līdz 2024. gada 19. maijam Zuzeum būs skatāma izstāde „Kur lai paslēpjās!“. Izstādē eksponēti vairāk nekā 350 padomju okupācijas laikā radīti latviešu mākslinieku darbi no Zuzānu kolekcijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un privātkolekcijām, kā arī Latvijas Valsts arhīva audiovizuālo dokumentu arhīva materiāliem.
Izstādes kuratore ir Sandra Krastiņa (gleznotāja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja dibinātāja un vadītāja (2001-2006), izdevniecības „Neputns“ žurnāla „Dizaina Studija“ galvenā redaktore (2006-2012), grāmatu redaktore, izstāžu kuratore), bet izstādes dizaina autori – Reinis Liepiņš un „Silver Architecture“, kuru darbības lauks aptver kultūrvēsturiskā mantojuma adaptāciju, dizainu, interjera dizainu un arhitektūru. Starp pēdējiem nozīmīgākajiem projektiem ir Hanzas Pērons Rīgā, Valmieras Drāmas teātra Kurtuve un Rīgas pils konventa / Latvijas Nacionālā vēstures muzeja restaurācija.
Kur lai paslēpjās! – nevis jautājums, bet gan realizācijas kliedziens padomju realitātes priekšā parādās mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma spontānajā uzrakstā.
Šis uzraksts ar gramatiski nekorektu latviešu valodas formu ir trāpīgs rādītājs eksistenciālajai izvēlei, ar ko cilvēkiem nācās sastapties. Savā ziņā šie darbi, kas tapuši padomju okupācijas laikā no 1945. līdz 1990. gadam, ir kā autentiski liecinieki par varai maksāto nodevu un pretošanās un nepakļaušanās garu, ko māksliniekiem izdevies ievīt savos darbos.
Tā soli pa solim, gadu no gada, no paaudzes paaudzē, caur mākslā iekodēto brīvās domas ideju – līdztekus vai par spīti komunistiskajiem saukļiem – bija iespējams caurdurt un gandrīz fiziski šķelt uzceltā dzelzs priekškara varenību, līdz Nacionālās atmodas laikā valstiskā neatkarība Latvijā kļuva redzama kā sasniedzams mērķis.
Izstādes stāsts veidots no diviem atskaites punktiem, pretnostatot varas ideju kopumu un mākslinieku centienus brīvas izteiksmes valodā. Padomju režīma pārstāvji mākslinieku radošos formālos atklājumus uzskatīja par atklātu nepakļaušanos; brīvdomīgais formas uzplaukums 20. gadsimta 60. gados tika nodēvēts par „formālismu“, un šī attīstība satrauca politisko eliti. Tāpēc ideoloģiskā kontrole tā arī nekad neatslābināja savu ietekmi uz vizuālo mākslu, savukārt dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina segmentu cenzūra neatlaidīgi uzraudzīja visu.
Lai izsekotu gandrīz piecdesmit gadu mākslas mantojumam, izstādē izcelti dažādu mākslas nozaru artefakti: glezniecība, grafika, tēlniecība, grafiskais dizains, plakāti, fotogrāfija, oriģinālais un rūpnieciskais dizains.
Izstādē ir skatāma daudzveidīga mākslas darbu kolekcija, ko veidojuši pazīstami mākslinieki, tostarp Zenta Logina, Aleksandra Beļcova, Leonards Laganovskis, Māris Ārgalis, Leonīds Āriņš, Auseklis Baušķenieks, Biruta Baumane, Boriss Bērziņš, Ilmārs Blumbergs, Andris Breže, Juris Dimiters, Andris Grinbergs, Frančeska Kirke, Ģirts Muižnieks, Ivars Poikāns, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Georgs Šenbergs un daudzi citi. Izstādes dažādie stili un mākslinieciskās izpausmes sniedz bagātīgu radošuma gobelēnu, parādot katra mākslinieka personīgo skatījumu un talantu.
Šodien, dzīvojot neatkarīgā valstī situācijā, kad Latvijā vēl nav uzcelts laikmetīgās mākslas muzejs un nav vietas, kas piedāvātu hronoloģisku pagājušā gadsimta otrās puses vizuālās mākslas priekšnesumu, padomju perioda mākslas nozīmes un lomas apzināšanās mūsu mūsdienu realitātē nav pašsaprotama.
Viens no šīs izstādes tapšanas impulsiem bija izcelt mākslu kā neierobežotas informācijas un darbības rīku, kā sava veida iekšdedzes dzinēju nacionālās identitātes noturības spēkam.
