Nacionālais muzejs jeb ENM ir Igaunijas lielākais kultūras objekts. Ēka aizņem 34 tūkstošus kvadrātmetru, fonds ietver 140 tūkstošus eksponātu, tostarp simtiem tautastērpu, sadzīves priekšmetu un lietišķās mākslas darbu.
Neskatoties uz nozīmīgumu, muzejs atrodas nevis Tallinā, bet 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas, Tartu — Igaunijas otrajā lielākajā pilsētā. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka ēka izskatās pat pārāk neitrāla nacionālajam muzejam: vienkārša un minimālistiska kompozīcija, mūsdienīgi materiāli, delikāta sasaukšanās ar ainavu — monolīts apjoms “lidinās” pār kaskādes dīķiem, kas šeit saglabājušies kopš 20. gadsimta sākuma.
Taču tieši mierīgā atmosfēra, kas izpaužas gan arhitektūrā, gan ekspozīcijā, ļauj pastāstīt par igauņu nacionālo raksturu, neseno drūmo valsts pagātni un tās pašreizējo skatu nākotnē.
Darbs ar pagātni
Tāpat kā citās Baltijas reģiona valstīs, arī Igaunijā 19. gadsimtā iestājās nacionālās atdzimšanas laikmets. Šajā periodā pirmo reizi izdeva varoņeposu “Kalevipoegs”, kas, līdzīgi kā “Kalevala” Somijā, ievērojami ietekmēja igauņu tautas pašapziņu un literatūru. Arhitektūrā, glezniecībā un citās mākslās arvien biežāk iezīmējās nacionālie motīvi. 1909. gadā Tartu pilsētā, ko pirmām kārtām pazīst ar savu universitāti, tika izveidots nacionālais muzejs, kas veltīts igauņu folklorista Jakoba Hurta mantojumam.
Pēc Pirmā Pasaules kara muzejs ieguva pirmās pastāvīgās telpas Raadu muižas teritorijā, kur dzīvoja baltvācieši Lipgarti. Šodien no muižas palikušas tikai drupas — tās atrodas līdzās modernajai muzeja ēkai. 1940. gadā muižu un 100 hektārus zemes ap to piešķīra padomju armijai, kas šeit atvēra kara lidlauku. 1944. gadā muižu sabombardēja Tartu operācijas gaitā. Pēc padomju okupācijas sākuma zili melnbalto karogu, tāpat kā citus nacionālos simbolus, aizliedza, bet par muzeja atdzimšanu nevarēja būt ne runas.
Līdz 1990. gadam Tartu palika slēgta militārā pilsēta. Visu šo laiku muzeja kolekcijas glabājās baznīcās un citās tukšās telpās. 80. gadu beigās aicinājums atjaunot muzeju kļuva par daļu no jaunās kampaņas par Igaunijas brīvību un neatkarību no Padomju Savienības. Pēc neatkarības atgūšanas, daudzu gadu debatēm un iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā valstī beidzot izsludināja konkursu par 70 miljonus eiro vērto ēku.
Konkursā uzvarēja Parīzes studijas DGT arhitekti. Tās nosaukums darināts no veidotāju – itāļa-izraēlieša Dena Dorella, franko-libānietes Līnas Gotmē un japāņa Cujosi Tanē uzvārdu pirmajiem burtiem. Pirms DGT dibināšanas viņi strādāja Deivida Adžaijē un Normana Fostera Londonas birojos. Pie konkursa pieteikuma viņi strādāja brīvajā laikā, ziedojot miegu un atpūtu.
Rezultātu paziņošanas brīdī partnere Līna Gotmē atgriezās Parīzē no brauciena. Viņa atcerējās: “Es stāvēju Pompidū centra priekšā… utopisks projekts, kas bija tapis jaunu arhitektu [Renzo Pjano un Ričarda Rodžersa] satriecoša stāsta rezultātā. Viņi to bija iemiesojuši. Tajā brīdī man piezvanīja un paziņoja, ka mūsu projekts ir uzvarējis.”
Ēka — žests
Autoru jaunie gadi nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc radās Pompidū muzejs un Igaunijas Nacionālais muzejs. Tāpat kā Parīzes ēkā, arhitekti izstrādājuši patiesi pārdrošu risinājumu. Tā vietā, lai izmantotu konkursa iecirkni Tartu centrā, DGT piedāvāja muzeju atgriezt lidlaukā, kas tobrīd vairs nedarbojās, — faktiski uzbūvēt jaunu nacionālo simbolu uz traģiskās pagātnes “drupām”. Arhitekti uzskatīja, ka tādējādi muzejam būs būtiska loma rajona atdzimšanā, “uzlādējot” to ar jaunu enerģiju un jēgu.
Katrā nākamajā posmā projektam radās šķēršļi. Daļa Igaunijas iedzīvotāju uzstāja par būvniecību Tartu centrā vai Tallinā, kā arī iebilda pret ārvalstu arhitektu piedalīšanos. Eiropas Savienība atteicās piešķirt grantus būvniecībai, jo ierēdņus neapmierināja bijušā lidlauka attālums. 2008. gada ekonomiskā krīze būtiski ietekmēja būvniecības tempus.
Neskatoties uz visu, projekts iemiesots tieši tādā veidā, kādā iecerējuši arhitekti. Realizācijas “brīnumu” viņi piedēvē bijušajai direktorei Kristai Aru — “šīs sievietes spēkam” — kā arī pašas ticībai un neatlaidībai: “Mēs bijām gatavi uz visu, lai tas notiktu.”
Pieejamības problēmu DGT cerēja pārvarēt uz pašas lokācijas nozīmīguma rēķina. Kopumā šīs cerības tika attaisnotas: pirmajos divos mēnešos pēc muzeja atklāšanas 2016. gadā ekspozīciju apmeklēja 60 tūkstoši cilvēku. Drīzumā projekts saņēma FX Award Grand Prix – prestižo balvu franču arhitektūrā.
ENM galvenā ēkai ir 355 metrus garš taisnstūrveida tilpums. Virs stikla sienām nokarājas slīps jumts ar lielu atloku, pa kuru var pastaigāties. Ēkas “uzlidojošais” siluets un masīvums ir vienlaikus atsauce uz skrejceļu un tā turpinājums, kā arī starta laukuma metafora bezgalīgām iespējām, kas ved debesīs.
Galvenā ieeja atrodas ēkas galā un ir padziļināta ēkas augstākajā daļā, kas sasniedz 14 metru augstumu un ietriecas zemē kā ledus lauska. Ieejot ēkā, apmeklētājs ierauga zāles ejas, ko stikla sienas nodala citu no citas un no ārtelpas — tādējādi ceļš cauri ēkas pirmajam stāvam uztverams kā ceļojums pa nepārtrauktu ainavu. Pilnībā stiklotās sānu ārsienu fasādes klāj līdz abstrakcijai savilkts Igaunijas nacionālā zieda rudzupuķes motīvs. Pēc Gotmē teiktā, šis raksts atgādina arī sniegpārslas un “delikāti sagrauj ēkas monumentalitāti”. Rezultāts — kontrastējošs nacionālā un starptautiskā, folkloras un mūsdienu apvienojums.
Tādējādi pati Nacionālā muzeja ēka par Igauniju pastāsta vairāk nekā jebkurš no šeit pārstāvētajiem objektiem. “Ja Krievija kaut ko līdzīgu radītu tagad [2016. gadā, atklāšanas brīdī], tas izskatītos pēc vēl vienas agresīvas cildināšanas formas; ja Lielbritānija, tad kā īgna patriotisma epizode ar zilām pasēm pēc breksita; ja Vācija, tad tas izraisītu jautājumus, kas vienam muzejam ir pārāk mokoši,” rakstīja britu arhitektūras kritiķis Rovens Mūrs. Igaunija ar tās 1,3 miljoniem iedzīvotāju un diviem neatkarības periodiem, kas kopumā ilgst nedaudz vairāk par 50 gadiem, ir pavisam kas cits.
Ekspozīcijas
Biļešu kasē piedāvā izvēlēties kādu no septiņām valodām (igauņu, angļu, krievu, somu, latviešu, vācu, franču) — tas nepieciešams, lai ar viedbiļetes čipa palīdzību tulkotu parakstu tekstus ekrānos pie eksponātiem. Iespējams apskatīties video par to, kā tas darbojas.
Šādā veidā iekārtotas divas galvenās ekspozīcijas — pastāvīgā izstāde “Encounters” (“Satikšanās”), kas veltīta igauņu ikdienai; un “Echo of the Urals” (“Urālu atbalss”) – par somugru tautu valodu un sadzīvi.
“Satikšanās” zāles ir ļoti dažādas satura un formas ziņā — ir lielas tematiskās ekspozīcijas, kas veltītas kādam fenomenam, un nomaļākas, aptumšotas telpas kino filmām un interaktīvajām instalācijām — tajās var, piemēram, atskaņot padomju laika radio. Spēles formāts šajā gadījumā ne tikai izklaidē apmeklētāju, bet palīdz iegrimt kultūras ainavā un pārdomāt tās nozīmīgumu. Pēc arhitektes Gotmē teiktā, šis fiziskais saturā “rakšanas” akts simbolizē DGT pieeju dizaina problēmas izpratnei: “Vai tas būtu muzejs, interjers vai dekorācijas, tas ir rakšanas process: vēstures notikumos, [personīgajos] stāstos, [pagātnes] pēdās …”
Muzeja mērķis ir ne tik daudz iemūžināt vēstures notikumus, bet arī atsevišķu vienkāršo cilvēku dzīves, tāpēc šeit atradusies vieta ne tikai Igaunijas galvenajiem sasniegumiem un simboliem, bet arī ikdienas priekšmetiem: džinsiem un plastmasas maisiņiem (vēlīnā padomju laika galvenajai “modei”), mēbelēm, traukiem, piederumiem un produktu iepakojumiem. Katrā priekšmetu izstādes stendā iespējams izlasīt par cilvēkiem, kuriem piederējuši šie priekšmeti.
Tāpat muzejā vienmēr notiek vairākas pagaidu izstādes. Pašlaik tās ir “Who Claims the Night?” par Igaunijas nakts dzīvi no viduslaikiem līdz mūsdienām; tā notiek līdz 2025. gada 24. februārim. Lielajā pagaidu ekspozīciju zālē 2. novembrī tiks atklāta pasaulslavenā japāņu komponista un mākslinieka Redzi Ikedas personālizstāde. Līdz 8. septembrim darbojās ekspozīcija “Surrealism 100. Prague, Tartu and Other Stories…” — tā bija daļa no lielās Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas.
Papildus ENM izstāžu telpas atrodas Raadi muižas teritorijā blakus pamatēkai, kā arī Viljandimas apriņķa filiālē — Heimtali muzejā. Nākotnē programmai sola pievienot pārvietojamas un virtuālas ekspozīcijas. Tāpat muzejā var veidot izstādes cilvēki un pilsoniskās alianses, kas nenodarbojas ar muzeju vai kuratoru darbību. Katru gadu muzejs izsludina konkursu par labāko “amatieru ekspozīciju”, 2025. gadā tā būs veltīta grāmatām.
Bez izstāžu zālēm pamatēkā atrodas darbnīcas, mācību centrs, bibliotēka ar arhīviem un noliktavu telpām. Apmeklētājiem ir pieejams restorāns un liels igauņu suvenīru veikals.
Ko svarīgi zināt pirms apmeklējuma
- Šis ir patiesi liels muzejs, kuru nav iespējams apskatīt ātri. Iesakām tā apmeklējumam atvēlēt vismaz pusi dienas!
- Standarta biļete maksā €15. Tas nodrošina iespēju vienas dienas laikā neierobežoti apmeklēt visas muzeja izstādes
- No Tartu centra šurp visvieglāk nokļūt ar 7. autobusu, jākāpj ārā ERM pieturā. No dzelzceļa stacijas kursē 25. autobuss, kas piestāj blakus ēkai šeit.
Igaunijas Nacionālais muzejs
60532 Tartu, Igaunija
Izstādes, restorāns un muzeja veikals atvērts no otrdienas līdz svētdienai, no plkst. 10.00 līdz 18.00.