Marks Rotko. Emociju valodā

Jūs droši vien zināt šī cilvēka vārdu. Visticamāk zināt, ka viņš ir slavens mākslinieks. Bet varbūt jūs nezinājāt, ka Rotko lielāko daļu savas radošās dzīves gleznojis noslēpumainā krāsu lauka glezniecības stilā, un ka bieži savas gleznas dēvēja pēc numuriem. Kā arī, ka viņš ir dzimis Latvijā.

Tvaikonis “Ķēniņš”, kas veda no Libavas (tagad Liepāja) uz Ņujorku un Portlendu. Tā Markuss kļuva par amerikāni. Viņš pabeidza skolu gadu agrāk, saņēma stipendiju Jeilas universitātē, nomācījās tur nepilnus divus gadus un aizbrauca meklēt sevi Ņujorkā.

Kā gan tas nākas, ka Markuss Rotkovičs, kurš domāja par inženiera karjeru, kļuva par Marku Rotko — vienu no 20. gadsimta vislabāk apmaksātajiem māksliniekiem?

Ņujorkā Markuss (kuru sauksim par Marku, lai gan pilnībā savu ebreju vārdu viņš mainīja 1940. gadā) apmeklēja gleznošanas kursa nodarbību, uz kuru viņu uzaicināja draugs. Markam visparastākā zīmēšana bija tā ikdiena. Viņam bija divdesmit gadu, un viņš aizrāvās mākslā.

Marks mēģināja gleznot, un – jā, tā mēdz gadīties – tas sāka padoties. Viņš apmeklēja meistarklases dažādu meistaru studijās un daudz darbojās pats. Tā viņš, piemēram, kļuva par kubieša Maksa Vēbera skolnieku. Tieši no šī mākslinieka Rotko pārņems ideju par emocionālu un reliģisku pašizpausmi caur mākslu. Frāze “māksla nav attēlojums, bet atklāsme” kļuva par epigrāfu visai viņa daiļradei.

Parādiet gleznas!

Mainās laiki, mainās mākslinieks, mainās viņa glezniecība. Pie Rotko var izcelt trīs daiļrades periodus, kuros tapušas ap 836 gleznu.

Figuratīvisms

Laikam populārākā agrīnā Rotko darbu sērija (radīta 30. gadu beigās) ir ainas no Ņujorkas metro. Figūrām šajās gleznās nav savu seju, jūtama vispārēja spriedze un nepiedalīšanās, bet krāsas precīzi ataino vietas atmosfēru un varoņu stāvokli; tāda, lūk, ir mūžīgā pazemes cilvēku daļa. Tā Rotko, kādu viņu pazīst vairums, te šķiet, ka vēl nav. Taču ieskatoties gleznā “Ieeja metro” redzamajos stabos, var jau sajust nelielu ieskatu mākslinieka firmas rokrakstā, kas parādīsies vēlāk. Atcerieties šos stabus.

Sirreālisms

Sirreālisms jeb “tas, ko nav pilnībā iespējams aptvert ar galvu” Rotko dzīvē ienāca brīdī, kad Amerikā sāka parādīties arvien vairāk Eiropas mākslinieku, kas bēga no otrā pasaules kara. Līdzi sev viņi toreiz atveda arī modi, kas balstīta uz Freida un Junga neapzinātā — sirreālisma kredo. Rotko neko tādu nevarēja palaist garām.

Rotko sirreālisms ir jūtu attēlošana ar krāsām. Viņš uzskatīja: “Neviens Komentārs nespēj izskaidrot glezniecību. Visiem skaidrojumiem jānāk no pabeigtas pieredzes par piedzīvojumu starp gleznu un tās vērotāju. Mākslas novērtēšana patiešām ir intelekta brāķis.”

Krāsu formas

Otrais pasaules karš spēcīgi ietekmēja mākslinieku uzskatus par mākslu. Rotko saprata, ka vairs nespēj attēlot sev apkārt esošo priekšmetisko pasauli. Pasaule, kurā cilvēks ir bezspēcīgs kara fakta un tam sekojošās iznīcības, baiļu, sāpju, pašu ļaunuma priekšā.

Krāsu lauka glezniecība

Jūsu priekšā ir dārgākā pārdotā Rotko glezna — “oranžā, sarkanā, dzeltenā”. 2012, Christie ‘s izsole, 86.9 miljoni dolāru.

Lieli audekli, visbiežāk bez rāmjiem, kuros attēlotas savstarpēji mijiedarbojošās krāsas — tāpat arī ir krāsu lauka glezniecība. Saviem krāsu laukiem viņš ļoti reti deva nosaukumus: tie ir vai nu numuri, vai faktiski darbā attēlotās krāsas. Protams, viņš to darīja apzināti, jo gleznas nosaukums jau dod zināmu mājienu, ka skatītājam tajā vajadzētu ko saskatīt. Rotko izvairījās no šādiem mājieniem. Viņš vēlējās, lai pirms viņa darbiem katrs izmēģinātu kaut ko savu. Tā viņš sāka iedziļināties tēmā par krāsas ietekmi uz cilvēka psihi un dvēseli.

Glezniecība kā reliģiska pieredze

Bet paša Rotko dvēsele bija ārkārtīgi trausla un viegli ievainojama. Tieši tāpēc lielākā daļa viņa darbu stāsta arī par bailēm, trauksmi un sāpēm. Sajūtas, par kurām tradicionāli runā retāk, tomēr jūt biežāk.

“Tas, ka tik daudzi cilvēki raud pie maniem darbiem, liecina par to, ka spēju ar viņiem komunicēt emociju valodā. Cilvēkiem, kas stāv iepretim maniem darbiem, ir tāda pati reliģiskā pieredze kā man, tos veidojot.”

Un Rotko ticēja, ka viņa gleznas nevar likt kur pagadās: klusināts apgaismojums, saistības trūkums ar citu mākslinieku darbiem – tās ir tikai dažas no viņa obligātajām prasībām. Protams, nebūt ne visas galerijas ir gatavas šādas prasības ievērot. Taču ir vismaz viena vieta, kas veidota pielāgojas visām mākslinieka vēlmēm — Rotko kapela un kapela Hjūstonas pilsētā, Teksasā. Tā atklāta 1971. gadā, gadu pirms mākslinieka nāves, un turpina strādāt joprojām.

Tas ir absolūti unikāls projekts, kura pasūtījumu Rotko saņēma no mūka un mākslinieka Mari Alana-Kuterjē. Būdams baznīcas mākslas reformators, viņš uzskatīja, ka “baznīcā ģeniāls ateists ir labāks par netalantīgu ticīgo, jo jebkura īsta māksla jebkurā gadījumā ir reliģiska”.

Kapelā ir 14 tumšas, gandrīz monohromas Rotko gleznas (simbols četrpadsmit Jēzus krusta ceļa pieturām). Atmosfēru papildina Mortona Feldmaņa radītā īpašā mise. Atrašanās šajā telpā ir īpaša pieredze. Meditācija, grēksūdze — katrs jutīs savu. Galvenais, ka šī vieta ir atvērta jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no ticības.

Nepametot Latviju

Šķiet, vienīgais veids kā saprast un sajust Rotko, ir ieraudzīt oriģinālus savām acīm. Iepriecināsim visus, kam radusies šī nepārvaramā vēlme: nedaudz mazāk par trīs stundām no Rīgas — un jūs būsiet viņa darbu priekšā. Lieta tāda, ka 2013. gadā Daugavpilī, Rotko dzimtenē, Daugavpils cietokšņa bijušā artilērijas arsenāla ēkā tika atklāts mākslinieka vārdā dēvēts mākslas centrs.

Te atrodamas stilīgas un mūsdienīgas instalācijas, kas stāsta par viņa dzīvi, reprodukcijām, regulāriem pasākumiem un citu meistaru izstādēm, bet galvenais, ka atrodami seši meistara oriģināldarbi. Viss kā pieklājas: tās ir atsevišķā zālē no pamatekspozīcijas — lai nekas netraucētu iepazīties un ienirt. Un vēl te ir viena pavisam citādāka zāle — klusuma telpa.

Daugavpils Marka Rotko centrs

Klusums ir izsmeļošs

Rotko nodzīvoja emocionāli smagu dzīvi. Viņa sejā reti varēja redzēt smaidu. Taču viņa gleznas šķietami parādījās šajā pasaulē ar vienu svarīgu uzdevumu: atļaut cilvēkiem dzīvot dvēseliskos pārdzīvojumos. Viņš ļāva – nē, deva mērķi – pie saviem darbiem skumt, nesaprast, raudāt. Un, ja mākslas galvenais mērķis ir katarse, tad Rotko darbi šo mērķi precīzi sasniedz. Attēlojot savu iekšējo pasauli, viņš attēloja visu pasaules cilvēku jūtas.

Un atcerieties: Rotko nav jāsaprot – tikai jāsajūt.