Mistiski vecpilsētas stāsti un leģendas

Galvaskausi un spoki. Apbedījumi un mistiski stāsti

Vecrīga burtiski stāv uz kauliem. Līdz pat 18. gadsimtam pie katras šeit esošās baznīcas bijušas arī aktīvi izmantotas kapsētas. Talantīgu arheologu grupai izdevies izpētīt kapsētu ap Doma katedrāli, kas dibināta 1211. gadā. Pēc galvaskausiem tiek lēsts, ka tur atdusas aptuveni pieci tūkstoši cilvēki.

Mūsdienās zinātniekiem ir zināmas vismaz vienpadsmit viduslaiku kapsētas Vecrīgas teritorijā. Kapi pārcelti aiz Rīgas mūriem 1770. gadu sākumā pēc Katrīnas II pieprasījuma. Krievijas impērijas teritorijā izplatījās kārtējais mēra vilnis, tāpēc ķeizariene aizliedza apbedījumus baznīcu tuvumā.

Līdz ar to nav jābrīnās, ja šeit gadās pamanīt kādu spoku vai divus, klejojam apkārt. Ļaudis stāsta, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēkā Palasta ielā 4 mitinās kāds spoku vīrs ar iesauku Sarkanais kardināls – bez galvas, bet sarkanā samta apmetnī. Tikmēr Zviedru vārtos-Torņa ielā ik pa laikam var redzēt meiteni garā baltā kleitā. Leģenda vēsta, ka jauniete iemīlējusies kādā laikabiedrā, kurš tobrīd dzīvoja ārpus pilsētas mūriem. Mīlestības pārņemta, viņa ignorēja mēra laikā izsludināto karantīnu, slepus atvēra vārtus, lai aizlavītos uz randiņu. Tomēr šis pārkāpums tika pamanīts, tāpēc nelaimīgā meitene tika iemūrēta pilsētas sienā par sodu.Savukārt Rīgas pils otrajā stāvā, kas celta 14. gadsimtā, atrodas “Dorotejas istaba”. Ilgu laiku vienīgais portrets tajā bija burvīgās atraitnes ar tādu pašu vārdu – Kurzemes Dorotejas – attēls. Tagad šeit ir izstādīti citi portreti, kuros redzami Kurzemes hercogi. Tiek pieņemts, ka Dorotejai tas nepatīk, ko viņa arī nekautrējas izrādīt, ik vakaru izkustinot pārējās gleznas. Klīst baumas, ka katru rītu pils darbiniekiem tās jāpielabo, lai gleznas karātos taisni. Pili, kas atrodas Pils laukumā 3, iespējams apskatīt tikai no ārpuses, taču ir pieejama virtuālā ekskursija. Diemžēl virtuālās gleznas Dorotejas istabā karājas mazliet pārlieku taisni.

Rīdzenes upe. Pāri palicis tikai vārds.

Ir daudz versiju par to, kā Rīga ieguvusi savu nosaukumu. Viena no tām ir tāda, ka tas cēlies no Rīgas upes jeb Rīdzenes, kas reiz plūda cauri Vecrīgas teritorijai. Tālāk Daugavā starp Akmens un Dzelzceļa tiltiem. Savulaik tās deltā, kur atradās Rīgas osta, bija liels ezers. Dodoties pa Rīdzenes upi, kuģi varēja doties līdz pat vietai, ko šodien pazīstam kā Zirgu ielu.

Upe sāka pakāpeniski izzust 17. gadsimta sākumā, kad daļu tās ūdeņu novirzīja jaunos aizsardzības grāvjos. Tā kļuva sekla arī tāpēc, ka vietējie mierpilsoņi tajā meta visu, ko vien varēja. Nedaudz vēlāk Rīdzene tika mērķtiecīgi aizdambēta, jo XVIII gadsimta sākumā tā bija šaura, gandrīz nekustīga un smirdoša. Traucējot vietējo iedzīvotāju labklājībai un veselībai. Pēdējie upes posmi tika likvidēti XIX gadsimta vidū.

Tās ūdeņus var iztēloties, ejot pa 13. janvāra ielas sešu joslu posmu – tā plūdusi aptuveni šeit un bijusi vismaz tikpat plata, cik iela. Tikpat viegli atpazīstams ir vēl viens bijušās upes gultnes posms – tā ir Rīdzenes iela, ieskaitot tirdzniecības centra Galerija Centrs stikloto struktūru (iztēlojies to zem ūdens). Tad Rīdzene devās arī gar tagadējo Līvu laukumu. Lai godinātu šo upi, tur ierīkotas kuplu puķu dobes un attēli uz bruģakmeņiem. Tieši šajā laukumā aizgājušā gadsimta arheologi atrada nogrimuša kuģa atliekas, kas apstiprināja aktīvas navigācijas izmantošanu kuģniecībā. Rīdzenes upes gultnē atrodas arī Pulvertornis un Izglītības un zinātnes ministrijas ēka Vaļņu ielā. Tās krasts turpinās arī aiz vecpilsētas robežām, nogriežoties uz Bastejkalnu. Zināms, ka upes gultne ved līdz vietai, kur tagad atrodas pareizticīgo katedrāle. XIX gadsimta celtnieki toreiz pārsniedza aplēses, jo bija nepieciešams papildus nostiprināt pamatus. Tā rezultātā vieta izrādījās nestabila, pazemes ūdens plūsmas dēļ.

Līdz pat šai dienai Vecrīgā ir vietas, kur mājas pastāvīgi sagāžas un pagrabi applūst. Vēl viens atgādinājums par kādreizējās Rīdzenes upes eksistenci.

Kaķa māja. Drosme, kas iegājusi vēsturē

Netālu no Lībiešu laukuma Meistaru ielā 10 stāv nams. Šīs ēkas torņus, ko 1909. gadā uzcēla kāds bagāts Rīgas tirgotājs, vainago divi melni kaķi ar izspūrušām astēm. Klīst baumas, ka uzņēmējs, kurš uzcēla šo ēku, netika pieņemts Lielajā tirgotāju ģildē. Viņš esot ņēmis to pie sirds un uz sava jaunā nama kaķus vērsis ar astēm pret netālu stāvošo Lielās ģildes ēku.

Izcēlās skandāls un pat tika ierosināta tiesas prāva. Rezultātā kaķis, kas bija tuvāk ģildei, bija jāgriež pretējā virzienā. Vadoties pēc citas versijas, tas pats tirgotājs kaut kādu iemeslu dēļ bijis dusmīgs uz Rīgas domi, kuras ēka arī atradās kaķa astes virzienā.

Baznīcas gaiļi. Talismans un akciju pareģojums

Ievērojamāko Vecrīgas baznīcu torņi, krustu vietā vainagoti ar zelta gailīšiem. Ja jums nav žēl sava sprandas, aplūkojiet Rīgas Doma katedrāles, Svētā Jēkaba katedrāles, Svētā Pētera un Svētā Jāņa baznīcas virsotnes. Leģenda vēsta, ka gaiļi sargā pilsētu no ļauniem spēkiem – velni baidās no gaiļu dziedāšanas, tāpēc izvairās šeit tuvoties.

Cita leģenda vēsta, ka kādreiz Rīgas Doma gaiļi no vienas puses laistījās zeltā, bet no otras – melnā krāsā. Ja vējš bija labvēlīgs kuģiem iebraukt Daugavas deltā, gailis pagrieza zeltīto pusi pret pilsētu, vēstot par labu laiku, lai tirgotos. Ja tas pagrieza melno pusi, pilsētnieki zināja, ka laiks doties mājup, tirdzniecības kuģus tuvākajā laikā nav vērts gaidīt.

Karaliskais pakavs. Pakavs, Karl.

Kaļķu ielas 20 nama fasādi trešajā stāvā rotā pakavs. Saskaņā ar vienu no versijām tā nokritusi no Zviedrijas karaļa Kārļa XII zirga, kad viņš braucis caur Rīgu. Cita leģenda vēsta, ka tā ir no Pētera I zirga. Leģenda vēsta, ka tad, kad pakavs nokritis, Pēteris meklējis blakus esošajā māj kādu kalēju. Un, kamēr zirgu pārkala, Pēteris turpinājis virpināt pakavu savās rokās. Kad bija pienācis laiks doties prom, viņš to pārmetis pāri plecam, tādējādi tam pielīpot pie svaigi krāsotās fasādes. Saskaņā ar citu versiju, pakavs ielidoja vienā no mājas logiem.

Ēkā tagad atrodas elegants restorāns Relais le Chevalier, un tā vadība acīmredzami mīl šo leģendu. Viņi apgalvo, ka nav svarīgi, kurš monarhs atbildīgs pie šī pakava atrašanās uz fasādes. Viņi neko nav aiztikuši, tas pakavs tur karājas jau trīs gadsimtus.

Tomēr, ja aplūkojam Google Maps 2014. Gadā uzņemtās fotogrāfijas, kad ēka bija tukša, ir skaidri redzams, ka tolaik pakavs uz ēkas fasādes nebija. Droši vien to remontdarbu laikā uzglabāja seifā.

Pazemes Rīga. Milzu kurmji un neizveidotais metro.

Viena no aizraujošākajām leģendām par vecpilsētu vēsta, ka iedzīvotāji gadsimtiem ilgi zem tās būvējuši pagrabu un pazemes eju tīklu. 

Viduslaikos rīdzinieki esot audzējuši milzīgus kurmjus, kas bijuši līdz pat cūkas lieluma. Zvēri spēja izrakt pietiekami liela izmēra tuneļus, lai tajos iekļūtu cilvēki. Tomēr laikam ejot, īpašnieki sāka tikt vajāti, jo tuneļu tīkls apdraudēja ēku stabilitāti.

Runā, ka Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā (1930. gados) daži no pagrabiem un ejām tika izmantoti, lai tajos paslēptu nenoteiktas bagātības. Padomju laikos, iecere Rīgā izbūvēt metro tika likvidēta, lai saglabātu slepeno pazemes tīklu. Leģenda vēsta, ka viena no pazemes pilsētas izejām atrodas kaut kur Bastejkalnā. Vēlam veiksmi to atrast!