Mūsdienu kino Latvijā: režisori un viņu filmas

Viesturs Kairišs

Sākotnēji, Viesturs Kairišs pierādīja sevi kā operas un teātra režisors. Taču jau 2000. gados sāka pievērsties nopietni pievērsties kino. Starp viņa veidotajām filmām atrodamas gan dokumentālās, gan spēlfilmas.

Par savu pirmo pilnmetrāžas filmu – “Pa ceļam aizejot” (2001) – Viesturs nacionālajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” saņēma balvu par labāko spēlfilmu.

Tādu pat apbalvojumu viņš izpelnījās arī šī gada februāra beigās par filmu “Janvāris” – filmu, kas pamanījusies kļūt veiksmīga un nozīmīga ne tikai Latvijas kino, bet arī globālā mērogā. “Janvāris” aktualizē Latvijas neatkarības, identitātes un suverenitātes jautājumu.

Šīm tēmām var sekot kā pavedienam viscaur režisora darbiem. Savās filmās viņš pievēršas ne tikai personīgām, bet arī kolektīvām problēmām, kas nozīmīgas Latviešiem vairākās paaudzēs. Kā padomju režīma liecinieks un neatkarības cīņu dalībnieks Rīgas barikāžu laikā, Viesturs savās filmās izmanto valodu, kas saprotama ikvienam latvietim. Šo stāstu varoņi piedzīvo eksistenciālu krīzi, meklējot atbildes uz pinķerīgiem dzīves jautājumiem.

Valsts pagātne viņam vienmēr bijusi aktuāla. Galu galā, nedrīkst aizmirst par brīvības dārgo cenu.

Ināra Kolmane

Arī Inārai Kolmanei svarīgs nacionālais konteksts un valsts pagātne, ko viņa izceļ savā daiļradē. Visīstākās un emocionālākās filmas tiek uzņemtas, kad stāsti ir izdzīvoti no sirds. To Ināra cenšas pasniegt caur savu mākslu. Uz doto brīdi, kinoteātros var apskatīt viņas jaunāko filmu “Mātes piens”, kurai kinokritiķi jau paspējuši prognozēt 2023. gada labākās Latvijas filmas statusu. Filma par Latvijas sieviešu grūtajiem likteņiem padomju okupācijas gados un spēku izvēlēties mīlestību, pat tad, kad šķiet, ka dzīvē tai nav vietas.

Līdzīga problēma vērojama arī režisores iepriekšējā filmā Bille (2018), kur galveno lomu atveidoja tā pati, tikai jaunāka – Rūta Kronberga (skatītāji viņu var redzēt arī Padomju pienā). Filmas darbība norisinās sarežģītajos 30. gados Latvijā. Galvenajai varonei, Billei jāsamierinās ar mīlestības trūkumu, nesaprašanos ģimenē un nabadzību. Tomēr, neskatoties uz visām dzīves grūtībām, viņa atrod savu ceļu. Šie sapņainās meitenes piedzīvojumi ir patiess stāsts no slavenās rakstnieces un dzejnieces Vizmas Belševicas bērnības , kuras autobiogrāfiskais romāns likts filmas pamatā. “Lielajā Kristapā” 2018. gadā “Bille” saņēma gada kinofilmas titulu.

Dāvis Sīmanis jaunākais.

Ināra Kolmane nebija vienīgā, kas 2018. gadā izpelnījās kinokritiķu atzinību: Dāvis Sīmanis saņēma vairākas balvas – par labāko filmo, kā arī kā labākais režisors par emocionālo holokausta drāmu – “Tēvs Nakts” . Filma pat tika izvēlēta kā pieteikums no Latvijas Oskara balvai.

Režisors ir tapis novērtēts arī tālāk par savas valsts robežām. Viņa dokumentālās un spēlfilmas tikušas atzītas starptautiskos festivālos: Melburnā, Kairā, Amsterdamā, Kopenhāgenā.

Ar doktora grādu mākslā, Dāvis ir ne tikai praktiķis, bet arī teorētiķis – viņš Helsinku Universitātē pasniedzis kino režiju un kino teoriju, kā arī šobrīd dalās ar savām zināšanām un apmāca jaunu filmu veidotāju paaudzi Rīgā.

Dāvi vienmēr saistījusi vēsture. Viņa kino koncentrējas uz sarežģītām pagātnes epizodēm. Viņa stāsti galvenokārt atspoguļo 20. gadsimta pirmo pusi, jo režisoram ir svarīgi izpētīt misticismu laikmetā, kad globāla mēroga katastrofa uzglūnēja no katra stūra. Par šo periodu, aizraujošā un sirreālistiskā veidā, viņš stāsta filmā Gads pirms kara (2021), kur dalās savā redzējumā par Ļeņinu, Trocki un Freidu. Viņa dokumentālajā filmā Escaping Riga (2014) skatītājam tiek piedāvāti Sergeja Eizenšteina un filozofa Jesajas Berlina tēli. Dāvis savas fantāzijas auž ne tikai ap vēsturiskiem notikumiem, bet arī ap vēsturiskām personībām. Uz doto brīdi režisors strādā pie filmas “Marijas klusums” par vācu mēmā kino aktrises Marijas Leiko likteni Maskavā, 20. gadsimta 30. gados – staļinisko represiju laikā.

Aigars Grauba

Aigars ir vēl viens latviešu režisors, kurš palīdz atšķetināt vēstures noslēpumus. Viņa filmogrāfija ir pilna ar eposiem un vērienīgām filmām, kas mūsdienu latviešu kino veidotāju vidū ir reti sastopama. Graubas režisora karjera aizsākās 90. gados. Savu attieksmi pret padomju periodu Latvijā viņš pauda filmā “Baiga vasara” (2000). Taču vērienīgāka vēsturiskā drāma par Latvijas neatkarības cīņu – “Rīgas Sargi”, kas pievērsa režisoram plašāku uzmanību, iznāca nedaudz vēlāk – 2007. gadā. Kara filmas darbība risinās 1919. gadā, kad drosmīga Latvijas kareivju grupa aizstāvēja savu tikko pasludināto suverēnas valsts statusu pret daudz iespaidīgāk aprīkoto Bermonta karaspēku.

Vēl viens nozīmīgs darbs ir Nameja Gredzens (2018), filma, kas ļauj skatītājam paviesoties daudz senākā vēsturē, 13. gadsimtā. Šajā filmā Latviešu režisors stāsta leģendu par jaunu karali, kuram nākas aizstāvēt savu karaļvalsti pret Latvijas teritorijā iebrūkošajiem krustnešiem. Pateicoties vēsturiski nozīmīgajam sižetam, aizraujošām ainām un iespaidīgajām cīņām, viņam izdevies izveidot Holivudas cienīgu grāvēju.

Signe Baumane

Signe Baumane ir pieaugušo animācijas filmu autore, kuras darbi aizrauj skatītāju sirdis. Vairākas balvas nacionāla un starptautiskā līmeņa festivālos ir tikai pierādījums tam. Baumanes animācijas filmas ir pilnas ar metaforām un satriecošiem, sirreāliem vizuāliem attēliem. Mākslinieces jaunākais darbs “Mans Laulību projekts” (2022) Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā saņēma balvu galvenajā kategorijā.

Signes animāciju var saukt par feministisku, jo tā pēta svarīgus jautājumus, ar kuriem tā vai citādi ir saskārusies teju katra sieviete: depresija, apspiestība, vardarbība. Viņas animācijas filmu varoņi bieži saskaras ar seksuālas dabas problēmām vai meklē dzīves jēgu. Lai gan pasaulē pastāv stereotips, ka animācijas filmas ir mērķētas uz bērniem, Baumanes māksla šo mītu grauj pilnībā. Par stilā un izvirzītajās tēmās līdzīgu var saukt 2023. gadā Oskara balvai nominēto Sāras Gunarsdotiras režisēto amerikāņu animāciju “My Year of Dicks”.

Kopā ar Signi, daudzsološu latviešu animatoru vidū ir arī Māra Liniņa . Šīs režisores filmu klāsts ir visai pieticīgs, bet viņas animācijas darbs “Čuči, Čuči” balstīts uz populārākās latviešu šūpuļdziesmas “Aijā, žūžu, lāča bērni” motīviem, aizkustināja skatītājus līdz sirds dziļumiem. Marijai šajā īsfilmā bija svarīgi atsaukties uz valsts kultūras mantojumu, uzsverot latviešu valodas nozīmi, kā arī atklājot tās skaistumu. “Čuči, Čuči” atgriež Latvijas skatītājus bērnībā, raisot priecīgas un nostaļģijas pilnas atmiņas.

Pauls Ķesteris

Un vēl pāris vārdi par īsfilmām. Masu auditorija reti vērtē tos kā augstvērtīgus. Bieži vien īsfilma ir paredzēta tikai filmu festivāliem vai šauram kino entuziastu lokam. Tomēr ir par šī žanra nozīmi ir vērts runāt. Kaut tāpēc vien, ka daudzi mūsdienīgi un populāri latviešu režisori (arī iepriekš minētie) savu radošo ceļu sākuši tieši šajā žanrā.

Šodien viens no vadošajiem Latvijas īsfilmu režisoriem ir Pauls Ķesteris. Šī gada februārī “Lielajā Kristapā” viņš saņēma balvu par labāko īsfilmu “Pirmie soļi”, kur tikai 15 minūtēs filmas varoņiem – pieaugušajam brālim un māsai – izdodas vēlreiz izdzīvot svarīgas bērnības atmiņas. Arī īsfilmas spēj atklāt varoņu spilgtās sajūtas un izraisīt emociju vētru skatītāju vidū.