Mūsdienu latviešu dokumentālais kino: ko skatīties, ja jums patīk dokumentālās filmas

Latvijas dokumentālo filmu vēsture

Dokumentālā kino vēsture Latvijā sāka veidoties padomju gados, un tajā pašā laikā sāka veidoties šī žanra tradīcijas un iezīmes, kas joprojām novērojamas nacionālajā kino. Pēckara periodā padomju dokumentālās filmas bija dogmatiskas un propagandistiskas, veidotas, lai apmierinātu pastāvošās varas vajadzības. Taču jau 60. gados notika pavērsiens, kad arēnā ienāca jauni latviešu režisori, galvenokārt VGIK absolventi, kuri pasauli redzēja jaunā veidolā. Viņi kaislīgi vēlējās parādīt šo jauno redzējumu filmās, paplašināt skatītāja izpratni par pasauli un caur filmu pastāstīt to, ko nevar izteikt vārdos.

Ko vēlējās ambiciozie filmu veidotāji? Viņu ideja bija pietuvoties dzīves realitātei, izmantojot savā darbā poētiskus izteiksmes līdzekļus, metaforas, gleznainu vizuālo sēriju, vienlaikus minimizējot balss aizkadra tekstu un pievēršot īpašu uzmanību detaļām, kas par notiekošo pastāstīs daiļāk, nekā diktora nolasītas frāzes. Līdz ar šiem centieniem, uz Rīgas kinostudijas bāzes sāka veidoties Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola, kas vēlāk arī kļuva atpazīstama visā pasaulē.

Poētiskā dokumentālā kino klasika

Pirmā filma, kas iezīmēja valsts bagātīgā dokumentālā perioda sākumu, bija Ivara Kraulīša “Baltie zvani“ (1961) par ikdienu sešdesmito gadu Rīgā. Šī filma ar mazu meitenīti baltā kleitā galvenajā lomā, iekļuva Latvijas kultūras kanonā.Kopā ar “Zvaniem” par kultūras dokumentālo šedevru tika atzīta Herca Franka filma “Vecāks par 10 minūtēm” (1978) par trīs gadus jauna zēna pieredzi, skatoties leļļu izrādi. Neiespējami arī nepieminēt populārāko latviešu dokumentālo filmu “Vai viegli būt jaunam?” (1986) Juris Podnieks par jauniešiem, kuri izmisīgi meklē sevi un savu vietu pasaulē. Kultūras kanonā iekļauta arī Ivara Selecka kolorītā filma “Šķērsiela” (1988) par 800 metrus garās ielas iemītniekiem starp Imantas un Iļģuciema apkaimēm Rīgā.

Tomēr par klasiku kļuvušas ne tikai latviešu dzīvei un dzīvesveidam veltītas dokumentālās filmas. Viens no vērienīgākajiem un ikoniskākajiem Rīgas dokumentālās skolas projektiem ir Ulda Brauna mēmā filma “235.000.000” (1967). 235 miljoni – tik daudz iedzīvotāju bija PSRS toreiz. Un Latvijas režisoram kopā ar citu slavenu kinovīru Hercu Franku četru gadu laikā izdevies uzņemt pēc savas vizuālās rindas un montāžas pārsteidzošu ainu par padomju dzīvi dažādās republikās, vienlaikus nepārvēršot to konveijera stila valsts pasūtījuma produktā.

Ar ko padomju gados radītā latviešu dokumentālā kino klasika ir tik oriģināla? Kā tā iekaro pasauli mūsdienās? Rīgas dokumentālā kino skola spējusi ar brīvu skatu paskatīties uz īstenību un pēc tam citādi parādīt ideoloģiskajos rāmjos iespiesto pasauli. Tā laika jaunajai režisoru paaudzei izdevies radīt pasaulīgus šedevrus, izvairoties no propagandas prasībām un saglabājot līdzsvaru starp valdības rīkojumiem, un poētisko dzīves iemiesojumu uz ekrāna. Šīs metaforiskuma un mākslinieciskās tēlainības iezīmes redzamas mūsdienu Latvijas dokumentālistikā.

Mūsdienu dokumentālais kino

Viens no pierādījumiem tam, ka dokumentālās filmas valstī tiek vērtētas augstu un cienītas līdz pat mūsdienām, ir 2018. gada programma “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. 8 no 16 filmām šajā sarakstā ir dokumentālas. Un divas no tām ir cieši saistītas ar Latvijas dokumentālā kino vēsturi: Ivara Selecka “Turpinājums” un Kristīnes Briedes “Laika tilti”. Dokumentālā kino veterāna Ivara Selecka filmu pat izvirzīja no Latvijas Oskara balvai nominācijā Labākā ārvalstu filma 2018. gadā. “Laika tilti” stāsta par Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – dokumentālā kino vēsturisko kinematogrāfisko tradīciju.

Skaitļi runā paši par sevi: Latvijā ik gadu tiek radītas aptuveni 30 – 40 dokumentālās pilnmetrāžas un īsfilmas. Lielu popularitāti iemantojis dokumentālo spēlfilmu subžanrs — spilgts piemērs tam — režisoru Laura un Raita Ābeles “Baltu ciltis” (2018) par XIII gs. Baltijas ciltīm vai Kristīnes Želves “Merijas ceļojums” (2018) par mākslas vērtību atgriešanos Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Latvijas dokumentālo filmu dalība starptautiskos festivālos pierāda dokumentālo filmu radīšanas vērtību ne vien vietējā, bet arī globālā mērogā. Latvijā notiek arī Baltic Sea Docs un Artdocfest dokumentālo filmu festivāli. No 1977. līdz 2007. gadam valstī tika aizvadīti slavenie Rīgas un Jūrmalas dokumentālo filmu simpoziji. Tagad ArtdocFest/Rīga ir uzņēmusies platformas lomu, kurā jūs varat apspriest svarīgus jautājumus un atklāt jaunus dokumentālo filmu veidošanas aspektus.

Rekomendējam

“Viss būs labi” (2023)

Latviešu režisors Staņislavs Tokalovs mēģina atbildēt uz jautājumu par to, kā izskatās krievvalodīgo kopiena Latvijā, vai šai diasporai ir identitāte un kā tā var veidoties tālāk. Par pamatu dokumentālists ņēma stāstu par trīs paaudžu sievietēm savā ģimenē: vecmāmiņu, māti un māsu. “Viss būs labi” reizēm ar humoru, reizēm ar rūgtumu parāda, vai emigrantu ģimenei, kas Latvijā ieradās 1955. gadā, pēc 30 valsts neatkarības gadiem izdevies atrast savu vietu šai zemē.

“Klātbūtne” (2020)

Režisori Liene Linde un Armands Začs stāsta par grūtu un intīmu periodu — dzīvības dzimšanu. Filmas ideja radās režisoram, kad viņš pats ģimenē saskārās ar šo notikumu, tāpēc viņš gribēja godīgi un nelokāmi uz ekrāna pastāstīt par to, kas ir grūtniecība sievietes dzīvē. Vai bērniņa gaidības vienmēr ir pārlaimīgs notikums, vai arī tie ir stereotipi, ko uzspiež sabiedrība un veicina plašsaziņas līdzekļi? Kā mainās konkrētās sievietes pasaule, kāda ir viņas pieredze un kādas nepilnības var slēpties šajā grūtajā ceļā. Klātbūtne ir filma par cilvēcību, patiesību un empātiju.

“Pelikāns tuksnesī” (2014)

Dzēlīgā dokumentālā filma, kas uzņemta režisora Viestura Kairiša dzimtenē, vēsta par valsts nacionālo savdabību – Latgali, mazu miera, rāmuma un savdabības saliņu. Meditatīvā un pat savā ziņā maģiskā filma parāda Latgales iedzīvotāju nesteidzīgo ikdienu, vecticībnieku nabadzību un tradīcijas, kā arī iznīcinātās ebreju sinagogas. Kairišs raksta savu mītu par mūsdienu “izzūdošo Atlantīdu”, kur dabas varenība dominē pār cilvēku.

“Rīga. Desmit gadus pēc” (2001)

Arta Biseniece radījusi jaunās paaudzes Latvijas iedzīvotāju portretu, kuri dzimuši un auguši padomju laikā, bet pēc desmit neatkarības gadiem jau kļuvuši par pavisam citiem cilvēkiem. Jaunā paaudze aizmirsa par to dzīvi tā, it kā tās nekad nebūtu bijis. Kādi ir viņu sapņi, mērķi un vēlmes tagad? Artas filma nav tikai par pārmaiņām jauniešu prātos, bet gan arī par pārmaiņām Rīgā un Latvijā, visās tās ekonomiskajās, politiskajās un kultūras sfērās. Galvenie varoņi ir savas paaudzes pārstāvji, kuru dzīves un likteņi katrs savā veidā rada Latvijas mūsdienu iedzīvotāja kolektīvo portretu neatkarīgā valstī.