Nozīmīgākais latviešu ainavu gleznotājs. Kā Purvītis radīja nacionālo identitāti

Bērnība, pusaudža gadi, jaunība

Vilhelms Purvītis (1872-1945), iespējams, ir slavenākais latviešu ainavu gleznotājs.

Pirmos 16 dzīves gadus viņš pavadīja zemnieku saimniecībā “Jauži”, apbrīnojot skaistās ainava, kas viņu ieskāva. Mūsdienās, mākslinieka bērnības mājas tapušas par vēstures pieminekli, kuru iespējams apmeklēt (un smelties iedvesmu). 18 gadu vecumā Purvītis iestājās Petrogradas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā (tolaik Latvija vēl bija Krievijas impērijas sastāvā). Vien trīs gadu laikā viņš nokārtoja visas akadēmijas pamatklases un saņēma tiesības iestāties mākslas meistarklasē. Cilvēkam, kura klasē viņš nokļuva, bija liela loma visā Purvīša radošajā dzīvē .

Šis vīrs, īsts meistars, bija Arhips Kuindži , pazīstams ar savām “starojošajām gleznām” (eksperti joprojām strīdas par to, kā Kuindži savos darbos spējis panākt šādas krāsu gammas). Purvītis savu skolotāju vēlāk raksturojis šādi: “Cilvēks, kurš saglabā drosmi, kad zūd cerība.” Daudzus gadus vēlāk, uz viņa Rīgas dzīvokļa darba virsmas būs redzams arī pirmā meistara portrets.

Pēc septiņu gadu studijām Purvītis beidzot nopelna mākslinieka titulu. Savu tēzi viņš romantiski dēvē par “Pēdējiem stariem” (gleznu varam tikai iztēloties, jo laika gaitā saglabājies vien nosaukums). Un pēc skolas beigšanas Kuindži saviem studentiem sarīko īstu dāvanu – viņi dodas uz Eiropu. Parīze, Vīne, Roma, Liona, Berlīne – visas šīs lolotās pilsētas un to mākslas galerijas mirdz kādreizējo studentu acu priekšā. Nepaies ilgs laiks, kad Vilhelms Purvītis tur atgriezīsies vēlreiz – tikai vairs ne tikai kā novērotājs.

Studenta solījums

Tikko iestājies Petrogradas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, Purvītis kopā ar citiem Latvijas pamatiedzīvotājiem izveidoja studentu loku. Šīs grupas galvenā doma skanēja šādi: “Vispirms kļūsim par labiem māksliniekiem, tad atgriezīsimies Latvijā, lai attīstītu Latvijas mākslu.”

Un tieši tā arī notika ar Purvīti: 20 gadus pēc šī drosmīgā audzēkņa solījuma viņš kļuva par Rīgas Mākslas skolas direktoru. Vien dažu gadu laikā tā prestižs un finansējums vairākkārt pieauga.

Un pēc Pirmā pasaules kara – gadu pēc Latvijas pirmās neatkarības iegūšanas – mākslinieks vēlreiz apliecināja savu nodošanos mākslai un valstij. 1919. gadā pēc Purvīša iniciatīvas tika nodibināta Latvijas Mākslas akadēmija (joprojām prestižākā mākslas akadēmija Latvijā).

Latviešu impresionisma tēvs

Vilhelms Purvītis savas radošās dzīves laikā ir daudzkārt mainījies: viņa daiļrade iedalās “agrīnajā Purvītī” un “vēlīnajā Purvītī”. Reālisms, impresionisms, fovisms, ekspresionisms – mākslinieks izaicināja sevi visos virzienos.

“Agrīnā Purvīša” laikā ir manāma Kuindži spēcīgā ietekme: piemēram, viņa inovācijas krāsā un gaismā (Kuindži gleznas burtiski mirdzēja), kā arī atkāpšanās no precīza objektu attēlojuma.

Vēl kāds izcils gleznotājs, kas ietekmējis Purvīša agrīnos darbus, ir Īzaks Levitāns. Iedvesmojoties no meistara darbiem, Purvītis gadu gaitā radīja savu formulu slavenajai Levitovska “noskaņu ainavai” (ainavai, kurā mākslinieks iekļauj savas personīgās idejas un sajūtas).

Nedaudz vēlāk Purvīti tik ļoti iedvesmoja impresionisms, ka viņu sāka dēvēt par “latviešu impresionisma tēvu”. Visspilgtākais piemērs ir glezna “Pavasaris (ziedēšanas laiks)”.

Tomēr vispārzināms, ka “vēlīnais Purvītis” radīja pats savu – unikālu stilu – reālisma, impresionisma un ziemeļu modernitātes kombinācijā.

Sniega fizioloģija

Purvīti mēdz dēvēt arī par “sniega un ūdens dzejnieku” vai “sniega fiziologu”. Kāpēc sniegs?

Purvīša darbi nav par fotogrāfisku precizitāti. Drīzāk tie fiksē pastāvīgās objekta stāvokļa izmaiņas. Šāda pārvērtība ir skaidri redzama sniegā. Purvītis to “medīja” pat bargākajās ziemas dienās. Šādas “mākslinieciskas medības” dažkārt sniedzās ārpus Latvijas robežām – savos “sniega fizioloģijas” pētījumos mākslinieks apceļoja arī Ziemeļvalstis.

Tagad skaidrs, kāpēc tik daudzi Purvīša darbi ataino vēlās ziemas un agrā pavasara periodu. Šis ir laiks, kad sniega pārvērtības notiek tieši mūsu acu priekšā.

Purvīša ainavas tiek uzskatītas par Latvijas vizuālās mākslas vizītkarti. Dzīvespriecīgi, viegli, ļoti apjomīgi, un galvenais – tik pazīstami, ka, vērojot šos darbus, ikviens tiek pārcelts sajūtu un atmiņu telpā, ārpus sausās uztveres telpas. Daudzi saka, ka Purvīša ainavas devušas milzīgu ieguldījumu daudzslāņainajā latviskā identitātē.

Kur var apskatīt Purvīša darbus?

Pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, no vairāk kā 2000 mākslinieka radītajām gleznām saglabājušās aptuveni 200. Kā viņa slavenākie darbi, tiek uzskatīti “Pavasara ūdeņi”, “Ziema” un “Pavasaris”. Tās (kā arī citas mākslinieka gleznas) apskatāmas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lielākā daļa no šiem darbiem tiek izstādītas pastāvīgi.

Savukārt 2008. gadā parādījās Vilhelma Purvīša balva, ko reizi divos gados piešķir kādam izcilam Latvijas māksliniekam “par ieguldījumu valsts vizuālās mākslas attīstībā”.