Pastaiga ar slaveniem rīdziniekiem — Vērmaņdārzs

Vietas vēsture galvenokārt saistāma ar cilvēkiem, kas veidojuši tās kultūras struktūru. Vērmaņdārzs tika dibināts 1813. gadā un kopš tā laika ir pieredzējis daudz. Uz šejieni brauca izcilas personības un mierpilsoņi, tika uzcelti un demontēti pieminekļi, būvēti un nopostīti paviljoni, iestādīti un nocirsti koki. Pat tā nosaukums ir pieredzējis izmaiņas: no 1950. līdz 1990. gadam dārzu oficiāli sauca par Kirova parku. Viena lieta paliek nemainīga — iedzīvotāju mīlestība un nepiespiestā gaisotne, ko dārzs ir saglabājis vairāk nekā divus gadsimtus.

Vērmaņdārzs atgādina lielu komunālo dzīvokli. Kāda mums nezināma iemesla dēļ, cilvēks piecu metru augstumā sien šūpuļtīklu pie sena ozola zariem, tikmēr trīs cilvēki rūpīgi uzrauga viņa darbu no apakšas. Blakus šai kompānijai pāris draugi izlēmuši pavakariņot zālienā: par spīti jūsu izsalkumam, viņi somām izvelk pasaulē garšīgākās sviestmaizes un ēd tās ar neslēptu apetīti. Šī aina izskatās tik auglīga, ka pat kaija to nespēj ilgāk izturēt un lidojumā nozog pusapēstās vakariņas vienam no cilvēkiem.

Fonā no turpat netālu esošās skatuves atskan trokšņi: šodien neviens neuzstājas, bet atpūtnieki paši ir mūziķi. Kāds spēlē ģitāru, cits flautu, tikmēr īpaši eksemplāri spēlē arfu. Nav iespējams spert soli, neiejaucoties kāda radošajā darbībā. Jūs tikai gribējāt sēdēt uz soliņa, bet tad bērni izlika papīra lapas, krāsas, zīmuļus un rūpīgi veido skices ar jums. Jūs skatāties uz nākamo soliņu un tas ir aizņemts ar bērnu rotaļlietām, kuras ikviens var paņemt līdzi bez maksas. Pēc dažām sekundēm tam tuvojas bērns, rūpīgi izpēta sortimentu, tomēr galu galā dodas prom bešā — viņam tādas jau ir. Un visi atpūtnieki, šķiet, apvienojas vienā izrādē, tikmēr jūs neapzināti kļūstat par kopējās darbības līdzdalībnieku.

Karaļa gājiens

Starp iemīlējušamies pāriem, puišiem ar motorolleriem, ielu muzikantiem, mātēm un tēviem ar ratiņiem, kā arī daudziem citiem tēliem, iespējams redzēt reti sastopamus stāvus, kas noliecas virs soliem pie skatuves. Tie ir Vērmaņa šahisti, kas kļuvuši par vienu no šī dārza simboliem. Tieši šeit Mihails Tāls, topošais astotais pasaules čempions šahā, sāka savu karjeru 1940. gadu otrajā pusē.

Iedomājieties bada pārņemtos pēckara gadus, bumbu skarto Rīgu un nabadzīgo dzīvesveidu. Māte iedod jaunajam Mišam dažas kapeikas priekš saldējuma, bet viņš tās zaudē pieredzējušiem spēlētājiem Vērmaņdārzā

Tiek uzskatīts, ka ar šahu viņu iepazīstināja tēvs evakuācijas laikā, kad viņš kopā ar ģimeni vairākus gadus pavadīja pašreizējās Permas teritorijas Jurlas ciemā, Krievijā. Pēc kara beigām un līdz ar atgriešanos Latvijā, viņu vēl vairāk aizrāva šahs. Viņš pavadīja daudz laika Vērmaņdārzā, pakāpeniski pilnveidojot savas prasmes.

Šim dižā sportista agrīnās dzīves periodam ir veltīts piemineklis, kas 2001. gadā uzcelts uz viena no parka celiņiem, netālu no skatuves un ziedu tirdziņa. Iespējams, šobrīd pie skatuves sēž nākotnes pasaules leģenda.

Mākslinieks mētelī

Un tagad atgriezīsimies vienu desmitgadi atpakaļ — 1930. gados. Jūs pastaigājaties pa dārzu un pēkšņi ievērojat spilgti ģērbušos jaunu vīrieti. Viņa melnā cepure ar nestandarta platmali uzreiz piesaista uzmanību. Zobos kūpošs cigārs, ap kaklu koši sarkana šalle. Garš mētelis ar platiem pleciem gandrīz velkas gar zemi, bet viņa rokās ir bambusa spieķis un dzelteni cimdi. Tēlu papildina svītrainas bikses un spodrināti apavi. Viņš pastaigājas lēni, valdonīgi, ar raksturīgu platu soli.

Pat mūsdienās šāds tēls spētu pārsteigt daudzus, taču gandrīz pirms gadsimta viņa izskats iespaidoja gandrīz visus. Iepazīstieties — tas ir Rīgas mākslinieks Kārlis Padegs, kurš kļuvis slavens ar savām asprātīgajām gleznām. Viņa darbi laikabiedrus mulsināja vairāk nekā paša autora neparastais izskats. Viena no slavenākajām gleznām “Madonna ar ložmetēju”, kas tapusi 1932. gadā, joprojām izraisa asu kritiku daudzu skatītāju vidū. Asiņainā ložmetēja lente, kas karājas no ieroča Madonnas rokās, ir pilna ar patronām, kas nozīmē, ka šaušana nerimsies vēl ļoti ilgi.

1998. gadā uz dārza rietumu robežas parādījās piemineklis māksliniekam. Šeit viņš attēlots izteiksmīgā žaketē ar lielu apkakli un savu ierasto uzmanību piesaistošo cepuri.

Brīvajā laikā no ķīmijas

Ir 19. gadsimta otrā puse. Vērmaņdārzs tikko kā ieguvis mums pazīstamās aprises un robežas. No nesen uzceltajām mājām šeit nāk cilvēki, lai atpūstos un klausītos mūziku. Starp viņiem, kuplo parka koku ēnā nesteidzīgi soļo jauns pētnieks – ķīmiķis Vilhelms Ostvalds. Viņš dodas uz nesen uzcelto mākslīgo minerālūdens paviljonu, kas tagad pazīstams kā kultūras un izklaides centrs “Vernisāža”.

Jau trīs gadu desmitus Rīgas minerālūdens ir pazīstams daudzās Eiropas valstīs un ir galvenais dārza “apskates objekts”. Vilhelms paņem sev tasīti un apsēžas uz soliņa vienā no alejām. Dažus gadus vēlāk viņu gaida studijas Tartu Universitātē, izcila zinātnieka karjera un Nobela prēmija. Tikmēr viņš bezrūpīgi bauda mierīgu vasaras dienu, malkojot vēsu ūdeni.

2001. gadā viņam par godu tiks uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas veidots piemineklis. Zinātnieks sēž ērtā, pītā krēslā un skatās uz kokiem, un… ķīmisko vielu mēģenēm.

Dainu vācējs

1890. gadu sākumā folklorists un rakstnieks Krišjānis Barons no Krievijas atgriežas dzimtenē — Latvijā. No Maskavas viņš uz Rīgu pārved savas dzīves nozīmīgāko veikumu — dainu skapi. Tajā atrodas latviešu tautasdziesmu kartotēka, kurā ir ap 150 000 darbu. Pētnieks vēlas publicēt vismaz daļu no uzkrātā materiāla, lai cilvēki varētu iepazīties ar nacionālo folkloru.

Smagais darbs, sistematizējot un pētot dziesmas, prasīja neticamu piepūli. Pastaigas pa Rīgas parkiem palīdzēja viņam izrauties no darba. Tāpat kā daudzi laikabiedri, Krišjānis Barons iemīlēja Vērmaņdārzu un bieži pastaigājās šeit brīvajā laikā.

1985. gadā vienā no galvenajām alejām tapa neliels akmens piemineklis, kura augšdaļā attēlots stilizēts Krišjāņa Barona portrets. Tā mākslinieciskais risinājums saistāms ar seno elku vertikālajiem tēliem.

Dārzs ikvienam

Kas zina vai dārzs kādreiz būtu parādījies šajā vietā, ja ne mecenātes Annas Ģertrūdes Vērmanes lielais ziedojums. Tieši viņa 1810. gados finansēja pilsētas pirmā publiskā dārza izveidi

Tolaik tas bija daudz mazāks nekā šobrīd, taču tajā varēja atpūsties visu kārtu cilvēki — tiem laikiem tas bija retums. Vēlāk dārzam dots nosaukums viņas vārdā, taču pašai Annai Vērmanei tikpat kā neizdevās redzēt, kā tas aug un zied. Viņa nomira desmit gadus pēc dārza oficiālās atklāšanas, un kādu laiku vēlāk, 1829. gadā viņai par godu atklāts piemineklis. Oriģināls tika zaudēts, taču 2000. gadā tā kopija parādījās vecākajā daļā — pie paviljona “Vernisāža”.