moma.org
Aleksandrs Laime
Katrā stāstā, pat visneticamākajā, ir vismaz neliela daļiņa patiesības
Tā uzskatīja Aleksandrs Laime —, iespējams, slavenākais latviešu izcelsmes ceļotājs Dienvidamerikā. Viņš ir dzimis Rīgā 1911. gadā. Bērnību pavadījis Grīziņkalnā, lai gan domas jau klejoja pa piedzīvojumu romānu lappusēm, kurus viņš lasīja ar aizrautību. Būdams vēl pavisam jauns, Aleksandrs kopā ar draugu, bruņojušies ar pašdarinātiem stopiem un bultām, izlaivoja Rīgas kanālu — kas viņiem nozīmēja gandrīz to pašu, ko apbraukt apkārt visai pasaulei. 13 gadu vecumā viņš iekārtojās par matrozi kuģī, kas kursēja no Sarkandaugavas līdz Carnikavai, bet vēlāk jau Amazones džungļos. Aleksandrs tika dēvēts arī par “dimantu karali” un guva panākumus tūrisma biznesā “Canama Tours”.
1949. gadā Laime kļuva par pirmo cilvēku, kurš izmērījis augstumu un aprakstījis augstāko ūdenskritumu pasaulē — Anhela ūdenskritumu Venecuēlā. Viņš kājām izstaigāja gandrīz visu Latīņameriku, ieskaitot tās grūti sasniedzamos reģionus, un pirmais izveidoja aprakstus par daudzajiem tropu mežiem, kalnu rajoniem un plato. Viņš atklāja un deva vārdus vairākām upēm, kas atrodas rekordlielā augstumā, — viņš tām deva savas dzimtenes upju vārdus: Daugava, Venta un Ogre. Savukārt upi, kas ietek pašā Anhela ūdenskritumā, viņš nosauca par Gauju.
Aleksandra stāsts iedvesmojis latviešu rakstnieci Luīzi Pastori uzrakstīt piedzīvojumu romānu “Laimes bērni”, kura darbība risinās Orhideju salā Velna kalna pakājē. Šis “izdomātais stāsts par patiesiem notikumiem”, kā to dēvē pati autore, noteikti būs pa prātam jauniem — un ne tikai jauniem — piedzīvojumu meklētājiem.
Džeikobs Deiviss
“Nekas strādnieka apģērbā neizskatās tik nevīžīgi kā saplēstas un nokarājušās kabatas,” — tā 1873. gadā rakstīja laikraksts Pacific Rural Press. Uzmanība tika pievērsta tā laika strādnieku darba biksēm, kurām tiešām bija lielas problēmas ar kabatām. Līdz brīdim, kad Džeikobs Deiviss un Levi Strauss patentēja vienkāršu, bet ģeniālu risinājumu — vara kniedes. Tā sākās stāsts par jauna veida darba biksēm — džinsiem. Šodien Strausa vārds ir pazīstams ikvienam, turpretī Deivisa — paša idejas izgudrotāja — vārds zināms tikai retajam. Tikmēr tieši viņš bija idejas autors. Un viņš ir dzimis Latvijā.
“Esmu dzimis starp 1831. un 1832. gadu mazā pilsētiņā pie Dvinas upes, tā atradās netālu no Rīgas pilsētas Krievijā [toreiz Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā],” — tā savā imigrācijas anketā, ierodoties Ņujorkā, rakstīs Jākobs. Vēlāk viņa ebreju uzvārds Jufess pārtaps Deivisā, bet vārds Jākobs — Džeikobā, un viņš kļūs par veiksmīgu amerikāņu uzņēmēju. 1869. gadā Džeikobs atvēra drēbnieku darbnīcu Rīno, Nevadas štatā, kur no audekla šuva darba bikses un teltis.
Tieši šeit viņš izdomāja stiprināt kabatas ar vara kniedēm, — lai paildzinātu apģērba kalpošanas laiku. Vienkārša detaļa — svarīga funkcija. Tomēr viņam nebija līdzekļu, lai patstāvīgi patentētu izgudrojumu, un viņš vērsās pie sava auduma piegādātāja — Levi Strausa — ar piedāvājumu to darīt kopā. Patents tika iegūts 1873. gadā, un jau pirmajā gadā tika pārdoti aptuveni 21 000 jaunu bikšu un jaku pāri.
Mūsdienās Deivisa dizaina vara kniedes tiek izmantotas visā pasaulē — gan klasiskajos džinsos, gan to neskaitāmajās variācijās.
Aleksandrs Liepa
Perfekta forma, pārbaudīta garša, atpazīstams iepakojuma dizains — “Pringles” čipsi krasi izceļas uz konkurentu fona, un vairākkārt ir kļuvuši par populārākajiem pasaulē. Aiz šīs novatoriskās idejas stāv trīs vīri: amerikāņi Fredriks Bors un Džīns Volfs, kā arī latvietis Aleksandrs Liepa, kurš emigrēja uz ASV.
1950. gados inženieris Fredriks Bors, kurš strādāja kompānijā “Procter & Gamble”, nolēma pārskatīt klasiskos kartupeļu čipsus — treknus, trauslus, slikti iepakotus. Viņš izstrādāja īpašu formu — hiperbolisko paraboloīdu (tieši tā Pringles izskatās arī mūsdienās), kā arī cilindrisko iepakojumu, kas tos pasargāja no bojājumiem. Tehniski viss bija nevainojami, bet garša gan bija tālu no vēlamā.
Uzdevumu pilnveidot recepti uzņēmās Aleksandrs Liepa — tobrīd viņš jau bija emigrējis uz ASV un arī strādāja “Procter & Gamble”. Tieši Liepa pilnveidoja čipsu garšu līdz ideālam un ieguva patentu oriģinālajai “Pringles” receptei.
Valters Caps
“Mūsu kamera ir ne tikai skaistiem spiegiem, bet arī parastiem cilvēkiem, kuri vēlas neparastu fotoaparātu, kas ievietojas plaukstās”
Kas ir mazāks par cigāru un sver mazāk par šķiltavām? Miniatūrā Minox kamera, ko 1930. gados izgudroja latvietis Valters Caps.
Pēc skolas beigšanas Capu ģimene emigrēja uz kaimiņvalsti Igauniju. Tur Valters sācis strādāt Tallinas fotoateljē un tieši tur viņam radusies ideja par miniatūras kameras izveidošanu, kas ietilptu aizvērtā plaukstā. Jau 1936. gadā tika izveidots revolucionārās kameras prototips, Valters pirmos tajā uzņemto fotogrāfiju paraugus nosūtīja uz leģendāro VEF fabriku Latvijā, un, pēc vairākām tehniskām izmaiņām, tika uzsākta kameras ražošana.
“Minox” kļuva par pasaulē mazāko un vieglāko platleņka fotokameru, bet filmēšanu varēja veikt no 20 centimetru attāluma, vienlaikus nezaudējot skaidrību un kontrastu. Pateicoties šīm īpašībām un mazajam izmēram, kamera kļuva par slepeno dienestu darbinieku iecienītu izvēli visā pasaulē (kamera pat palīdzēja Džeimsam Bondam “Viņas Majestātes slepenajā dienestā”.)
Visvaldis Dzenis
Vēl viens mazāk zināms produkts, kas tiešā veidā saistīts ar Latviju — mocarella. Tā pati klasiskā mocarella, bez kuras šobrīd grūti iedomāties picu — no Neapoles līdz Margaritai — vai klasiskos vasaras salātus. Leģendārā siera vēsture sniedzas gadsimtiem senā pagātnē (tiek uzskatīts, ka tas gatavots jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā), un ražošana vienmēr bijusi roku darbs. Tomēr 20. gadsimts un ar to saistītais patēriņa pieaugums ieviesa savas korekcijas — bija jāizdomā ierīce, ar kuras palīdzību maigā apaļā siera ražošana kļūs ātrāka un efektīvāka. Visvaldis Dzenis kļuva par cilvēku, kas izdomāja šādu ierīci.
Dzenis dzimis 1921. netālu no Daugavpils, ieguvis labu izglītību Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, pēc tam sākās Otrais pasaules karš. Pēc likteņa gribas viņš nonāca Vācijā, bet kopš 1943. gada strādāja piena ražošanas jomā Rāvensburgā. 1948. gadā viņš kļuva par sertificētu siera meistaru, bet pēc diviem gadiem emigrēja uz Ameriku. Tur viņš iekārtojās par konstruktoru siera rūpnīcā, un tieši tur viņš izgudroja revolucionāru aparātu, kas pirmo reizi nomainīja mocarellas manuālo ražotni pret automatizētu un ļāva saražot vidēji 3000 kilogramu maigā siera dienā; apjomi, kuri līdz tam nebija iedomājami.
Nedaudz vēlāk Dzenis nodibināja savu uzņēmumu Dzenis Laboratories, Inc., kas nodarbojās ar augstas veiktspējas siera ražošanas mašīnu izgatavošanu un kļuva par klientu iecienītu izvēli Amerikas Savienotajās Valstīs, Eiropā un Austrālijā.
Vilhelms Ostvalds
Zinātne pieder visai cilvēcei
Vilhelms Ostvalds dzimis Rīgā 1853. gadā. Bērnībā viņu interesēja viss, ko vien var iedomāties — sākot no mūzikas līdz pirotehnikai —, bet no visām savām daudzajām interesēm viņš galu galā izvēlējās studēt ķīmiju, iestājoties un absolvējot Tērbatas universitāti. Pēc tam viņš nokļuva Leipcigā un nodibināja tur pirmo fizikas-ķīmijas institūtu pasaulē.
Viņa galvenie nopelni (humanitārie – esiet pacietīgi): elektrolītiskās disociācijas teorijas attīstība, elektrolīta disociācijas pakāpes saistība ar tā koncentrāciju (šobrīd pazīstams kā Ostvalda atšķaidīšanas likums) un elementāra krāsu indikatoru teorija. Un tas viss desmit gadu darba laikā. 1909. gadā Ostvalds tika nominēts Nobela prēmijai.
Neskaitot ķīmiju, Ostvalds ir pazīstams arī kā filozofs. Viņam pieder materiālismam un ideālismam alternatīva filozofijas teorija, kas pazīstama kā “enerģētika”, kuru viņš attiecināja uz dažādām zinātnes jomām, ieskaitot ķīmiju, fiziku, bioloģiju un psiholoģiju.
Pēdējos dzīves gadus Ostvalds veltījis krāsu zinātnei (un pat paspēja uzrakstīt tāda paša nosaukuma darbu par šo tēmu), nodarbojies ar gleznošanu un rīkojis savu darbu izstādes.
Georgs Augusts Šveinfurts
Georga Augusta Šveinfurta stāsts — stāsts par slimīgu zēnu, kurš kļuva par slavenāko latviešu izcelsmes Āfrikas pētnieku.
Kad Georgam bija desmit gadu, viņu nosūtīja uz privātu internātu Lindenruh muižā pie Rīgas (tagad tā ir Mārupe). Internātā jauniešus mācīja kāds afrikāņu misionāra dēls, kurš saviem Baltijas skolēniem bieži stāstīja aizraujošus stāstus par Āfrikas kontinentu, īpaši fokusējoties uz tā augu pasauli. Tā Georgam dzima sapnis par ceļojumiem.
Pamazām viņš sāka praktizēties: sākumā — devās garās pastaigas, tad — sekoja pirmās ekspedīcijas pa Kurzemi, bet vēlāk — neskaitāmas ekspedīcijas uz Āfriku. Mūsdienās Georgs vislabāk pazīstams kā Nīlas augšējā baseina pētnieks. Viņš arī sarakstīja divu sējumu darbu “Āfrikas sirds”, kurā viņš dalās iespaidos par savām ekspedīcijām Āfrikas kontinenta dziļumos, un apraksta unikālus dabas aspektus un vietējo cilšu dzīvi.
Kristians Panders
Kristians Panders ir pazīstams visā pasaulē kā embrioloģijas tēvs, izcils dabas pētnieks un paleontologs. Viņš ir dzimis Rīgā 1794. gadā, beidzis Rīgas ģimnāziju, bet pēc tam aizbraucis studēt uz Tērbatas (tagad Tartu) universitāti. Pēc tam devās studēt uz Berlīni, Getingenu un Vircburgu, kur ieguva doktora grādu medicīnā.
Daudzi studiju un pētījumu gadi un — voila— Panders veica nozīmīgu atklājumu embrioloģijas jomā, aprakstot vistas blastodermas struktūru (tas ir tāds šūnu slānis, kas veidojas uz apaugļota olas dzeltenuma virsmas tās agrīnā attīstības stadijā); atklājums, kas kļuva par svarīgāko soli embrioloģijas tālākajā attīstībā.
Pats Panders karjeru šajā jomā neturpināja, lai gan no zinātnes nav aizgājis — nodarbojās ar pētījumiem bioloģijas, paleontoloģijas un ģeoloģijas jomās, lielāko daļu laika veltot dažādās pasaules malās atrasto fosiliju un skeletu izpētei. Pētījumi šajā jomā viņu noveda pie secinājuma, ka visa dzīvā pasaule ir ilgstošas nepārtrauktas evolūcijas rezultāts. Tā Kristians kļuva par vienu no izcilākajiem evolucionistiem pirms Darvinas.
