Raimonds Pauls mūziku sāka apgūt, kad viņam bija tikai nedaudz vairāk trīs gadiem. Pirmais pedagogs teica viņa tēvam Voldemāram: “No šī cilvēka nekad neiznāks mūziķis — pavisam īsi pirksti.” Paldies Voldemāram, ka neklausījās. Patlaban “zēna ar īsiem pirkstiem” kontā ir astoņas instrumentālās kompozīcijas, trīs baleti, desmit mūzikli, muzikālie pavadījumi 58 filmām un 56 teātra izrādēm un tika daudz dziesmu, ka nevar saskaitīt, kas sarakstītas līdzautorībā ar citiem izciliem cilvēkiem.
Raimonds Pauls & Imants Ziedonis
Imants Ziedonis nereti izteicies, ka Raimonds Pauls ir viens no retajiem, kurš spējis pa īstam “sadzirdēt” viņa dzeju un atdzīvināt to melodijā.
Raimonds Pauls spēj sadzirdēt ne tikai dzeju — komponists atzina, ka bieži vien darba laikā iedomājas arī balsi, kas šo dziesmu izpildīs. Un šīs fantāzijas ir nekļūdīgas: viņa mūziku dziedājušas un dzied vienas no izteiksmīgākajām un atpazīstamākajām balsīm — Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Alla Pugačova, Ance Krauze, Laima Vaikule, Daumants Kalniņš un daudzi citi.
Dziesmiņa par prieku
Un ja nu kādreiz nozākāts Un triekts un lamāts tieku
Es apsēžos un uzrakstu
Vienu dziesmiņu par prieku
Par prieku sev es uzrakstu
Par savu paša prieku
Un no šīs savas dziesmiņas
Pats priecīgāks es tieku.
<…>
Jo nevajaga nemaz daudz
Kādreiz pavisam nieku
Lai uzrakstītu sev par prieku
Dziesmiņu par prieku.
“Dziesmiņa par prieku” tiek uzskatīta par Raimonda Paula slavenāko skaņdarbu, kura pamatā ir Imanta Ziedoņa dzeja. Īpaši izjusta ir versija, kuru izpilda pats Maestro. Viņa izpildījumā šī dziesma par gaismu un cerību skan vēl dziļāk, jo kādreiz pats Raimonds šo gaismu gandrīz zaudēja: diezgan jaunā vecumā nopietni aizrāvās ar alkoholu un ilgstoši cīnījās ar šo atkarību, — un spēja to uzvarēt. Šodien viņš iedvesmo šai uzvarai arī citus. Maestro alkoholu nelieto jau daudzu, daudzu gadus. Kā pats saka: “Nedzert — nozīmē nedzert.”
Raimonds Pauls & Guntars Račs
“Rakstot tekstu, manī jau mīt kaut kāda melodija, kaut kāds priekšstats par to, piemēram, vai tas ir valsis, vai tas ir ātrs vai lēns. Un tad es to atdodu Raimondam Paulam, kurš to visu paņem un apgāž ar kājām gaisā! Tas, ko es uzskatīju par tango, ir valsis, bet valsis ir rokenrols. Mans ritmiskais kods nekad nesakrita ar viņa domu gājienu. Tas nozīmē, ka viņš ir tik izcils, ka vienkārši dara to, ko vēlas.”
Guntara Rača un Raimonda Paula duets ir viens no spilgtākajiem veiksmīgas sadarbības piemēriem mūsdienu Latvijas estrādē. Kopš 2000. gadu sākuma abi kopīgi sarakstīja vairāk nekā simts dziesmu, no kurām daudzas kļuvušas leģendāras. Viena no tām ir 2015. gadā grupai “bet bet” sarakstītā mīlestības oda “Vasara nebeigsies nekad”.
Vasara nebeigsies nakad
Vasara nebeigsies nekad
Saule vienmēr tev to sacīs
Kamēr es mīlēšu tevi
Pasaule ziedēs man acīs.
Saulrieti nebeigsies nekad
Arī ne janvāra salā
Kamēr vien degs mūsu sirdis
Kamēr vēl ceļi nav galā.
Mēs nezinām, kam Maestro velta šo dziesmu, kad to atskaņo koncertos, bet visticamāk — savai sievai Svetlanai (kura, pateicoties Raimondam, visiem kļuvusi par Lanu), ar kuru abi kopā nodzīvoja gandrīz 61 gadu.
Latvietis Pauls un odesiete Svetlana iepazinās Odesā — Pauls tur ieradās savā pirmajā lielajā viesizrādē; uz koncertu pēc draugu ieteikuma bija ieradusies arī Lana. Vēlāk viņa to vakaru atcerējās šādi:
“Iegāju zālē ar nokavēšanos un sākumā tumšajā telpā dzirdēju tikai mūziku. Un ziniet, es sākumā iemīlējos šajās skaņās un tikai pēc tam — Raimondā. Uzreiz sapratu, ka tā sarunāties ar instrumentu var tikai cilvēks ar īpašu dvēseli.”
Pēc koncerta abi satikās aizkulisēs — tur arī aizsākās viņu 64 gadus ilgais romāns.
Lana devās mūžībā 2023. gada 4. augustā. Tajā pašā dienā “Dzintaru koncertzālē” bija paredzēts maestro koncerts. Koncerts — smagākais koncerts viņa mūžā — notika. Raimonds to veltīja Lanai.
Raimonds sieviņu nereti dēvēja par savu amortizatoru, kas spēj nomierināt viņa ugunīgo temperamentu.
Ko par laimi sauc
Man jau nekā nevajag, tiešām nekā daudz.
Tikai mazu brīnumu, ko par laimi sauc.
Nevajag man dimantus, tikai Tevi vien.
Mazu vēja brāzmiņu, kas caur matiem skrien.
Tici man, es nevēlos zelta kalnus sev.
Tikai vienu brīdi būt tuvu, tuvu Tev.
Lai jau paliek neatvērts Burgundijas vīns.
Nebūs šodien vajadzīgs baltais limuzīns.
Pietiks man ar vienu vēju un ar diviem mākoņiem.
Dzersim piparmētru tēju, dziedāsim par taureņiem
Pietiks man ar vienu vēju, nevajag man nekā daudz.
Tikai vienu mazu lietu, lietu, ko par laimi sauc.
Raimonds Pauls & Māra Zālīte
Izcilā latviešu dzejniece Māra Zālīte un Raimonds Pauls iepazinās 1990. gadu vidū, strādājot pie mūzikla “Meža gulbji”. Zālīte sarakstīja libretu, Pauls radīja mūziku. Mūziklam bija grandiozi panākumi — tāpat kā viņu radošajai savienībai.
Reiz dzejniece Paulu raksturoja kā “dabas stihiju”, kā neatņemamu Latvijas ainavas daļu. Nezinām, vai pats Pauls sevi uzskata par Latvijas ainavas daļu, taču pats šo ainavu viņš mīl vairāk par jebkurām citām ainavām pasaulē; viens no viņa iecienītākajiem skatiem un iemīļotākā vieta uz zemes ir Baltezera ainava. Te jau daudzus gadus atrodas viņa vasarnīca ar nelielu saimniecību — viņa zemnieku paradīze. Dzimis zemnieku ģimenē (toreiz) piepilsētā — Iļģuciemā — viņš uzsūca sevī šo spēcīgo zemnieku garu un saglabāja to visu mūžu.
“Sakārto vispirms to vietu, kur tu dzīvo”
Raimonda Paula kā zemnieka gars — ir viņa neticamais darba spars. “Kad tu izej uz skatuves, tev jāatdod viss, kas ir tevī.” Un tā viņš arī vienmēr dara.
Viņa darba spējas sniedzas tālu ārpus skatuves. Pat pēc tam, kad Pauls ieguva arī starptautisku slavu, viņš saglabāja to pašu zemniecisko vienkāršību: viņš nekad nav izvairījies no fiziska darba. Līdz pat pēdējam laikam lielāko daļu saimniecisko darbu — sākot ar zāles pļaušanu un beidzot ar sīkiem remonta darbiem — viņš veica pats.
Kamēr svecītes deg
Kamēr svecītes deg
Kamēr liesmiņas plīvo
Kamēr mēs visi šeit
Visu tu vari gūt
Kamēr svecītes deg
Kamēr vien esi dzīvs
Viss tu vēl vari būt
Vēlies tikai vēlies!
To var ikviens
To var ikdien, ikdien
Kamēr nezin neviens, klusi, lai nedzird neviens
Stipri tā kā neviens nevar neviens, neviens,
Neviens aizkavēt to
Vēlies, vēlies, kaut ko vēlies…
Raimonds Pauls & Jānis Pēters
Raimonds Pauls ne reizi vien atzinis, ka tuvu draugu viņam nav. Bet Jānis Peters ir rets izņēmums.
Viņi iepazinās 60. gadu beigās, un jau 1971. gadā sākās viņu kopīgās radošās gaitas, kas ilga līdz pat dzejnieka nāvei 2025. gadā.
Maestro teica, ka Peters ir viens no gaišākajiem cilvēkiem, kādu viņš dzīvē sastapis. Iespējams, tieši tāpēc viņu duets izrādījās tik organisks: Paula melodisko, mazliet sentimentālo mūziku Peters piepildīja ar skaidriem, gaismas caurstrāvotiem vārdiem, kas acumirklī rezonēja ar klausītājiem.
Peters reiz dalījās atmiņās:
“Reiz tā sēdējām kopā… un es Paulam pateicu, ka viņa mūzika ir pārāk sentimentāla. Viņš noklausījās, neko neteica, bet pēc kāda laika atnāca pie manis un strupi noteica: “Nu, ja tu esi tik gudrs, raksti pats!” Tā arī sākās mūsu sadarbība.”
Šajā stāstiņā — redzams Paula raksturs: tiešs un godīgs. Un ne pārāk runīgs. Bet tas ir tikai dzīvē — mūzikā viņš ir bijis un paliek ļoti atvērts. “Viņš var klusēt-klusēt, neko nedarīt un tad pieiet pie klavierēm — un izteikt visu mūzikā,” reiz teica cita viņa tuva draudzene Alla Pugačova. Cerams, ka Maestro mūzika vēl daudz mums pastāstīs.
Te viss ir tavs
Te viss ir tavs –
Gan nakts, gan rīts, gan saules lēkts.
<…>
Paskaties mēnesī, zvaigžņotā debesī tu,
Pasaules skaistāko dzīvības svečturi tur.
Te viss ir tavs – pasaule,
Gan nakts, gan rīts, gan saules lēkts,
Saules lēkts.
Zied gaiss un tu dziedi ar to,
Zūd laiks un es dzīvībā glābjos
Kur viss ir sen apsolīts tev –
Gan nakts, gan rīts, gan saules lēkts,
Gan nakts, gan rīts, gan saules lēkts.
