Pasaule noveco: pēc World Health Organization (WHO) un citu starptautisko organizāciju datiem, uz planētas dzīvo aptuveni 10-12 % cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam šis rādītājs varētu palielināties gandrīz uz pusi — līdz 22%. “Jaunākais” kontinents ir — Āfrika, kur vidējais vecums ir 18,6-19,3 gadi, bet “vecākais” ir — Eiropa, kur vidējais vecums ir 44,7 gadi.
Tāpēc pilsētvides projektēšana, ņemot vērā cilvēkus ar kustību traucējumiem, ir ne tikai sociālā taisnīguma, bet arī veselā saprāta jautājums. Ja pilsēta veidota tikai un vienīgi, ņemot vērā parastu, veselu cilvēku — tā jau pēc noklusējuma ir diskriminācija. Pētījumi liecina, ka iekļaujošas pilsētvides ieviešana uzlabo pieejamību daudzām citām grupām: jaunajiem vecākiem ar bērnu ratiņiem, maziem bērniem, veciem cilvēkiem.
Neskatoties uz problēmas pašreizējo aktualitāti, pilsētu pielāgošana ierobežotai mobilitātei ir salīdzinoši nesena parādība.
Kā pilsētās izveidojās vide bez barjerām
Pēc Otrā pasaules kara Eiropā un ASV bija milzīgs skaits veterānu ar mugurkaula traumām un amputētiem locekļiem. Tieši šis vilnis pirmo reizi rosināja domāt par arhitektūras barjerām. 1963. gadā amerikāņu arhitekts Selvins Goldsmits (Selwyn Goldsmith) publicēja grāmatu Designing for the Disabled — pirmo sistemātisko darbu par iekļaujošu telpu projektēšanu, kas kļuva par “bībeli praktizējošiem arhitektiem”. 1973. gadā ASV pieņēma Rehabilitation Act — vienu no pirmajiem pieejamās vides likumiem. Eiropā šo ideju sāka apspriest Skandināvijā un Lielbritānijā, bet standartus sabiedriskajām ēkām ieviesa 1970. gadu beigās.
design-milk.com
Pakāpeniski pieejamā vide paplašinājusies no atsevišķām ēkām līdz telpām starp tām un pilsētu kopumā: ielām, ietvēm, transportam. XX gadsimta beigās iekļautība kļuva par vienu no svarīgākajiem līdztiesības marķieriem pilsētā, bet 2006. gadā ANO pieņēma Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas ieviesa apņemšanos adaptēt nevis atsevišķas ēkas, bet visu vidi — no transporta līdz komunikācijām. Dokumentu parakstījušas gandrīz visas Eiropas valstis.
Veiksmīgi piemēri
2010. gadā parādījās prēmijas, reitingi un starptautiskas konferences, kas veltītas pieejamām pilsētām — Access City Award Eiropas Komisijas paspārnē, European Disability Forum u.c. Tas pieejamo vidi padarīja redzamu un medijiem aktuālu tēmu, kā arī palīdzēja izcelt veiksmīgus piemērus.
Piemēram, 2024. gadā Access City Award ieguva Spānijas pilsēta Sankristobala de la Laguna. Žūrija norādīja, ka bezbarjeru vide iekārtota lielākajā daļā sabiedrisko ēku, bet cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir piekļuve transportam un, kas ir svarīgi, pilsētas centram: tas parāda, ka pat vēsturiskos kvartālos ar šaurajām ieliņām un izteiktu reljefu var padarīt komfortablu visiem.
Turklāt de la Lalagūnā pastāvīgi uzlabo atpūtas vietu pieejamību: Bahamaras un Punta del Hidalgo piekrastes rajonos pie dabiskajiem baseiniem ir ierīkoti stāvlaukumi, rampas, ērti celiņi, tualetes, dušas telpas un ģērbtuves. Lēzenas rampas baseinos, amfībijas krēsli un glābēju dienests garantē komfortablu uzturēšanos cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Ne mazāk ievērojams piemērs ir Česteras pilsēta Lielbritānijā — 2017. gada prēmijas laureāts. Pilsēta kļuva slavena ar saviem senajiem mūriem un fahverku namiņiem ar tirgotavām pirmajos stāvos. Lai ikviens varētu pastaigāties pa centru un iepazīties ar pilsētas vēsturi, autobusu parks tika papildināts ar 129 bezbarjeru autobusiem, bet uz ielām ierīkoja 11 rampas, speciālas tualetes cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti. Turklāt visiem taksometriem pilsētā ir pienākums nodrošināt pietiekamu vietu ratiņkrēslam. Tām jābūt aprīkotām ar indukcijas cilpām un kontrastējošas krāsas margām.
Zviedrijas mazpilsēta Jēnčepinga, kas kādreiz bija pazīstama ar sērkociņu ražošanu, tagad ir slavena ar kaut ko citu. Tā ir viena no pieejamākajām pilsētām Eiropā cilvēkiem ar invaliditāti — Access City Award 2021 laureāte. Cieši sadarbojoties ar organizācijām, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti, pilsētas varas iestādes īstenojušas veselu virkni iniciatīvu, lai padarītu ēkas, produktus un vidi pieejamu pēc iespējas plašākam cilvēku skaitam.
Uzlabojumi pilsētā ietver taktilās kartes un norādes, audiodeskripcijas, taktilo segumu, viegli saskatāmus objektus, pieejamas ietves un piekļuvi ratiņkrēsliem. Pašlaik garajam pieejamības kritēriju sarakstam atbilst praktiski visas sabiedriskās ēkas, infrastruktūra, veikali un apskates objekti — sākot no koncertzāles līdz vienam no trim Sērkociņu muzejiem pasaulē.
Piemēri Latvijā
Jūrmala 2017. gadā kļuva arī par Access City Award laureāti: tai tika piešķirta trešā vieta, minot jūras pieejamību, ērtas ģērbtuves un īpašas apmācību programmas gados vecākiem cilvēkiem.
Tomēr kopumā Latvijā trūkst vides pieejamības ekspertu, bet arhitektiem bieži vien trūkst zināšanu par visiem ēkas pieejamības aspektiem — uz to 2023. gadā norādīja invalīdu biedrība “Apeirons”. Rīgas Tehniskajā universitātē ir pārliecināti, ka iekļaujošās sabiedrības galvenais princips ir universālais dizains un topošie arhitekti to pēta jau no pirmā mācību gada.
Problemātiskie gadījumi
Lai gan Zviedrija — ir viens no pionieriem transporta adaptācijas likumdošanā (kopš 1979. gada), — pētījums liecina, ka pat tur vēl nesen bija novērojamas nopietnas problēmas. 2015. gadā aptuveni 74% autobusu visā valstī tika pielāgoti cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti, taču diapazons ir milzīgs: dažos apgabalos šis rādītājs bija tikai 19%. Tā dēļ mazāk mobili cilvēki varēja veikt ievērojami mazāk braucienu — pētījumā minēts, ka cilvēki ar invaliditāti veic vidēji 0.9 braucienus diena, bet cilvēki bez ierobežojumiem aptuveni 1.6 braucienus dienā.
Vēl viens darbs par pilsētas mobilitātes tēmu ir “Cultural accessible pedestrian ways. The case of Faro historic centre”, kas demonstrē, ka Faro pilsētas vēsturiskais centrs neatbilst nacionālajām pieejamības prasībām: tur trūkst uzbrauktuves, ietves ir šauras un sastopami dažādi šķēršļi, kas var būtiski sarežģīt pārvietošanos cilvēkam ratiņkrēslā.
Viena no problemātiskākajām pilsētām ir Venēcija. Saglabāt pilsētas vēsturisko kontekstu un vienlaikus nodrošināt pieejamību ir ārkārtīgi sarežģīti. Senie tilti ar kāpnēm, šaurās ieliņas, bruģis — tas viss pārvēršas par nepārvaramu barjeru iedzīvotājiem un tūristiem ar ierobežotu mobilitāti. Lai gan tūrisma aģentūras un informācijas centri sniedz informāciju par maršrutiem, kas pielāgoti cilvēkiem ar ierobežotu mobilitāti, vide viņiem ir nepieejama, — lai sasniegtu vienu vai otru apskates objektu, viņi ir spiesti vai nu veikt lielu līkumu, vai vispār atteikties no apmeklējuma.
Secinājumi: ko var un ko vajadzētu darīt
- Lai izveidotu pieejamu vidi cilvēkiem ar kustību traucējumiem, projektam ir jāpievēršas kompleksi, proti, jādomā par to kā par lielu sistēmu, nevis kā atsevišķām rampām un margām. Reizēm pilsētas varas iestādes vai ēku īpašnieki rīkojas pretēji: fokusējas uz atsevišķu punktu (piemēram, uz ieeju bez pakāpieniem vai palīgmargām), bet neņem vērā ceļu starp mājām, ielu, transportu un pašu ēku.
- Pilsētu vēsturiskie centri — tā ir īpaši jutīga tēma: mantojuma saglabāšana bieži vien tiek uzskatīta par svarīgāku nekā adaptācija, kā rezultātā tiek panākti kompromisi vai vispār tiek ignorētas cilvēku ar invaliditāti vajadzības.
- Esošās vides auditam jābūt caurspīdīgam un balstītam ne tikai uz formāliem noteikumiem, bet arī uz to, cik cilvēku to patiešām lieto. Ideālā gadījumā jau projekta stadijā ir jāpiesaista tieši cilvēki ar invaliditāti — tā, lai iekļaujoša būtu ne tikai telpa, bet arī tās izveides process.
