Iemesls doties uz Bolderāju
Šobrīd Daugavgrīva un Bolderāja — ir vieni no visgrūtāk sasniedzamajiem Rīgas rajoniem. Lai gan uz šejieni regulāri kursē pilsētas autobusi, daudzi braucienu uz šo galvaspilsētas daļu uztver kā ceļojumu uz citu pilsētu. Un patiesi, jo no Rīgas galvenajiem dzīvojamajiem masīviem Bolderāju atdala lauki un meži.
Neskatoties uz šo vietu autonomiju, uz šejieni noteikti ir vērts doties vairāku iemeslu dēļ: Rīgas līča skaistā smilšainā pludmale, Buļļupes gleznainie krasti, priežu mežs, karjers ar stāviem krastiem, bet galvenais — daudzveidīgais arhitektūras mantojums: militārie un rūpnieciskie objekti, ostu infrastruktūra, dažādu konfesiju baznīcas, vēsturiskā koka apbūve, 1930. gadu skola artdeko stilā, padomju laika tipveida arhitektūra ar nestandarta dekoratīvām detaļām.
Tā kā Daugavgrīva un Bolderāja atrodas pie Daugavas ietekas, tad tieši šeit sākas galvenais ūdens ceļš uz Rīgu. Daudzus gadsimtus šai vietai bija stratēģiska militāra nozīme. Tāpēc arī tieši Daugavgrīvā tika uzbūvēts viens no lielākajiem cietokšņiem, kura teritorija joprojām daļēji tiek izmantota militārās aizsardzības vajadzībām.
Cietokšņa arhitektūra
Daugavgrīvas cietoksnis, ja uz to paskatās no augšas, pēc formas atgādina sešstaru zvaigzni vai sniegpārsliņu. Šāds aizsardzības nocietinājumu tips izveidojās 15. gadsimta beigās Itālijā, pēc tam izplatījās visā Eiropā un arī pasaulē. Šādu cietokšņu rašanās saistīta ar artilērijas attīstību — zemie bastioni (daudzšķautņu izvirzījumi cietokšņa malās) ir daudz noturīgāki pret apšaudēm nekā akmens vai ķieģeļu torņi. Līdzīgas formas cietoksnis Latvijā apskatāms arī Daugavpilī.
Tagadējā veidolā kā aizsardzības nocietinājums ar sešiem bastioniem cietoksnis Daugavgrīvā izveidojās zviedru laikā — 17. gadsimta pēdējā trešdaļā. Tā celtniecība notika līdz pat 1700. –1721. gadam Ziemeļu kara sākumam, pēc kura Bolderāja un Rīga nonāca Krievijas impērijas pārvaldībā.
Pēc Krievijas imperatora Pētera I pavēles cietoksnis tika modernizēts, taču tā militārā nozīme pamazām samazinājās dēļ pārmaiņām dabas norisēs — Daugavas straume nes sev līdzi daudz dūņu un smilšu, kas daļēji nosēžas upes grīvā. Rezultātā Daugavgrīvas cietoksnis nu bija tikai dažus simtus metru no krasta. Tas bija viens no iemesliem 1765. gadā būvēt jaunu fortu ar nosaukumu “Komēta”, kas atradās tieši Rīgas jūras līča krastā. 1783. –1788. gadā tika uzbūvēts dambis, kas sasaistīja divas aizsardzības būves.
Iespējams, visvērienīgākā rekonstrukcija notika Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Ap cietoksni tika izveidoti jauni aizsargnocietinājumi, kas aizsargā ieeju Daugavas grīvā un līdz ar to arī Rīgā. Vēl sešām artilērijas baterijām tika uzstādīti tālās darbības Kane tipa lielgabali. Taču, neraugoties uz centieniem modernizēt cietoksni, 1917. gadā tas nonāca Vācijas karaspēka rokās, iepriekš uzspridzinot pirms vairākiem gadiem izveidotos izcilos militāros objektus.
Arī galvenā augstceltne — baznīca, kas tika celta 1772. -1778., — smagi cieta no karadarbības. Neatkarīgās Latvijas laikā tā daļēji tika nojaukta, bet mūsdienās ir saglabājusies daļa zvanu torņa. Pēc Padomju Savienības karaspēka ienākšanas cietoksnī bijušo zvanu torni pārbūvēja par ūdenstorni. Šādā veidā pārveidota tā ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Interesants fakts: pirms šīs baznīcas cietoksnī bija vēl cita, kas pastāvēja jau zviedru laikā. 1680. gadā tajā par mācītāju tika iesvētīts Ernsts Gliks, kurš pazīstams ar to, ka pirmais (ne bez savu audzēkņu palīdzības) iztulkoja Bībeli latviešu valodā. Interesants fakts ir arī tas, ka viņa audzēkne bija Marta Skavronska — Krievijas imperatora Pētera I topošā sieva — Katrīna I.
Kas gan te notika?
Krimas kara laikā 1853. –1856. g. Krievijas impērija, baidoties no Francijas, Lielbritānijas un Osmaņu impērijas vadītās sabiedroto koalīcijas uzbrukuma, atjaunoja daudzus cietokšņus. Ņemot vērā šos nākotnes draudus, 1852. gadā Daugavgrīvas cietoksnī tika ierīkota telegrāfa līnija, — kas tolaik bija tehnisks jauninājums.
Tāpat kā daudzas citas Krievijas impērijas aizsardzības nocietinājumi, arī starpkaru periodā cietoksnis tika izmantots kā cietums, turklāt tajā tika izvietotas tieši ievērojamas personas. Piemēram, 1742. gadā šeit ar savu ģimeni tika ievietots Krievijas ķeizarienes Elizabetes Petrovnas gāztais Ivans VI.
Daugavgrīvā pabija arī pēdējais Krievijas imperators Nikolajs II, kurš cietoksni apmeklēja 1910. gadā sava brauciena laikā uz Rīgu. Pēc viņa vizītes tika pieņemts lēmums par tās modernizāciju, bet jau pēc Pirmā pasaules kara sākuma — gatavošanos pastiprinātai aizsardzībai.
Kās cietoksni sagaida nākotnē?
Padomju laikā cietoksnis piederēja militāristiem — būtībā saglabāja savu sākotnējo funkciju. 1993. gadā tas tika nodota Latvijas armijai. 1995. gada 6. novembrī ieguva arhitektūras pieminekļa statusu, bet diemžēl objekts netika sekmīgi iekonservēts vai restaurēts. Par samudžinātajiem procesiem, par cietokšņa saglabāšanu var sīkāk palasīt LSM rakstā, bet patiesībā problēmas būtība ir mecenāta un attiecīgi arī naudas trūkums. Šobrīd cietoksnis pieder Ekonomikas ministrijai un tiek plānota tā pārdošana.
Kādu laiku jau tiek runāts par jūras muzeja izveidi, kas Daugavgrīvā piesaistītu tūristus, taču tam ir nepieciešami miljoni, uz kuriem tuvākajos gados var necerēt.
Ir centieni padarīt Bolderāju pieejamāku ar sabiedrisko transportu. Nu jau vairākus gadus pastāv plāni šeit ierīkot dīzeļvilcienu un pēc tam arī elektrovilcienu. Taču šo plānu realizācijai nemitīgi kaut kas traucē un termiņi tiek pārcelti. Iepriekš tika plānots, ka vilciens sāks kursēt jau no 2026. gada sākuma, taču saskaņā ar jaunāko informāciju, plāni atkal mainās – būs jāpagaida līdz šī gada beigām vai nākamā gada sākumu. Nu tad gaidīsim.
