Arhitektūra līdz 1917. gadam
Daugavpils unikālā ģeogrāfiskā atrašanās vieta noteica tās reliģisko daudzveidību. No 1791. līdz 1917. gadam pilsēta un Latgale kopumā bija daļa no tā dēvētās Krievijas impērijas ebreju apmetņu zonas — teritorija, ārpus kuras ebrejiem bija aizliegta pastāvīga dzīvošana (izņemot vairākas iedzīvotāju kategorijas). Piemēram, XIX gadsimta sākumā ebreju īpatsvars Daugavpilī bija ap 57% no iedzīvotāju skaita. 1921. gadā — aptuveni 40%. Vācu okupācijas rezultātā gandrīz visi ebreji tika nogalināti.
Līdz mūsdienām ir saglabājusies 1850. gadā celtā sinagogas ēka “Kadišs”. Finansiālu ieguldījumu modeļu nama atjaunošanā devusi Daugavpils ievērojamā mākslinieka Marka Rotko ģimene. Līdz nacistiskās Vācijas atnākšanai pilsētā darbojās aptuveni 45 sinagogas.
Tā kā Daugavpils atrodas Latgalē, atšķirībā no Latvijas ziemeļiem un rietumiem, tajā ir liels katoļu iedzīvotāju skaits, — kas atspoguļo poļu un lietuviešu ietekmi. Iesakām apskatīt divus katoļu dievnamus: Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas atrodas Baznīcas kalniņā un celta 1905. gadā neobaroka stilistikā, un Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes baznīcu, kas atgādina samazinātu Svētā Pētera katedrāli Vatikānā.
Baznīcas kalniņā atrodas arī: Mārtiņa Lutera neogotikas stilā celtais luterāņu dievnams (1893), Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (1905) neokrievu stilā, kā arī Daugavpils 1. vecticībnieku draudzes lūgšanu nams (1928) — Latgalē joprojām dzīvo daudzi vecticībnieki.
Pilsētas cetra mūsdienu izskats lielā mērā veidojies XIX-XX gs. mijā, kad modē bija jūgendstila arhitektūra.
chayka.lv
Izteiksmīgs šī stila piemērs ir apskatāms Saules ielā 55. Ēka ar dzīvojamajām telpām otrajā stāvā un sabiedriskajām pirmajā ir atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Fasādi bagātīgi rotā maskaroni, atlantu figūras, ērgļa skulptūra un lauvas galva, ģipša vainagi un citi dekoratīvi elementi.
Runājot par pilsētu, nevar nepieminēt Daugavpils cietoksni, kura celtniecība tika uzsākta 1810. gadā — Krievijas imperatora Aleksandra I reakcija uz Napoleona I kareivīgo politiku. Savas vairāk nekā 200 gadu ilgās vēstures laikā cietoksnis ir vairākkārt pārbūvēts, pievienojot tam jaunas celtnes dažādu funkciju veikšanai.
Piemēram, ilgāku laika posmu no 1948. līdz 1993. gadam šeit atradās Jana Fabriciusa Daugavpils augstākā kara aviācijas inženierskola. Pēcpadomju gados tika radīti daudzi cietokšņa teritorijas rekonstrukcijas projekti. Tomēr tikai 2013. gadā bijušajā artilērijas arsenālā tika atvērts Marka Rotko muzejs, kas veltīts slavenajam abstraktās mākslas māksliniekam un Dvinskas (toreiz Daugavpils) iedzimtajam.
Viens no lielākajiem arhitektūras mantojuma zaudējumiem ir Pēterburgas-Varšavas stacija, kas celta 1874.-1878. gadā. Tā līdz 1944. gadam atradās tagadējās Zeltkalna ielas 1 rajonā. Taču ēkas iznīcināšana sākās jau pirms vācu karaspēka iebrukuma pilsētā Otrā pasaules kara laikā. Tā tika postīta jau Pirmā pasaules kara laikā, bet jau 1930. gadu beigās būvi daļēji nojauca dēļ dzelzceļa satiksmes samazināšanās šajā maršrutā.
1918.–1940. gadi
1920.-1930. gados Latvijas arhitektūrā vērojama nacionālā stila meklēšana. Par pamatu tiek ņemts tolaik populārais art-deko stils, kura formas sajaukušās ar tradicionālo ornamentu un pat tautas arhitektūras elementiem.
Izcils piemērs šādai arhitektūrai — “Vienības nams”, kas celts 1937. gadā pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta.
Tā ir daudzfunkcionāla būve, kurā atradās teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskās iestādes. Šobrīd šeit atrodas arī šmakovkas — Latgales tautas alkoholiskā dzēriena — tūrisma informācijas centrs un muzejs.
Atturīgā un reizē majestātiskā ēkas arhitektūra labi redzama tās fasāžu ģeometrijā un dekorā. Taču ir vērts aplūkot arī interjerus — īpaši Daugavpils teātra skatītāju zāli, kas ir Vienības nama sastāvā. Izteiksmīgās griestu, balkonu, skatuves liektās līnijas paliek atmiņā jau no pirmā acu skatiena un sniedz skaidru ieskatu 1930. gadu Latvijas un pasaules arhitektūrā.
1945.–1990. gadi
Pēckara gados Latviju okupēja Padomju Savienība. Un, ja Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīs kopš 1940. gada otrās puses tika uzņemts kurss uz modernisma arhitektūru, tad PSRS līdz pat 1955. gadam vadošais stils bija neoklasicisms vai, kā to bieži dēvēja, Staļina ampīrs.
1955. gadā, tieši tajā brīdī, kad Ņikita Hruščovs, īstenojot savu kampaņu Staļina personības kulta atspēkošanai, uzsāka “karu pret pārmērībām” arhitektūrā, Daugavpilī tagadējā Viestura ielā 53 tika atvērts kinoteātris “Daugava”. Tas atradās jaunuzceltajā ēkā, kas atbilst klasiskajiem priekšstatiem par skaistumu: stingra simetrija, parādes portika, ko rotāja kolonnas ar korintiešu kapiteļiem. Tagad šajā ēkā atrodas klubs.
Laika posmu no 1960. līdz 1980. gadiem raksturo galvenokārt modernisma arhitektūra, kas tiecas pēc standartizācijas un internacionalizācijas. Tieši šajā laikā Daugavpilī tiek celti jauni dzīvojamie kvartāli ar dažādu sēriju tipveida mājām. Tās ir neatņemama pilsētas vizuālā tēla sastāvdaļa un var tikt uzskatītas par vēsturisko mantojumu. Šajās ēkās joprojām dzīvo ievērojams skaits iedzīvotāju.
Viena no tālaika lielākajām celtnēm — viesnīca “Latvija” (tagad “Latgola”), kas tapusi 1975. –1985. gadā. Tas ir modernisma arhitektūrai tipisks projekts, formas ziņā lakonisks un pēc satura racionalizēts. Viesnīcas pašreizējais veidols atšķiras no sākotnējā — 20 gadus senas renovācijas rezultāts.
Mūsdienu arhitektūra
Vēlākajos padomju gados un pirmajā pēcpadomju desmitgadē populārākais arhitektūras virziens bija reģionālisms. Tas izpaudās lokālās mākslinieciskās specifikas — savdabīga, mūsdienīga Latvijas stila — meklējumos. Projektētāji aktīvi izmantoja tautas ornamentus, tradicionālās arhitektūras elementus, kā arī pārdomāja dažādu vēsturisko laikmetu mantojumu: no viduslaikiem līdz Ulmaņlaiku periodam (1930. gadi) un vēlākam laikam.
Intriģējošs seno arhitektūras tradīciju sintēzes piemērs, kas pārinterpretēts nedaudz rotaļīgā postmodernisma stilā, atrodas Krāslavas ielā 46. Šeit ir slīpi trīsstūrveida jumti, kas klāti ar dakstiņiem, erkeri, dažādu formu logi, nišas, aktīvi tiek izmantots klasiskais arhitektūras materiāls — sarkanie ķieģeļi. Ēka celta 1990. gadu sākumā. Ilgu laiku tajā atradās Krievijas konsulāts, līdz 2022. gadā to slēdza dēļ Krievijas militārā iebrukuma Ukrainā.
Tajā pašā laikā netālu no Stropu ezera Mēness ielā top māju kvartāls — rindu mājas. Latvijā, atšķirībā no daudzām citām bijušajām Padomju Savienības republikām, līdzīgu mājokļu celtniecība bija izplatīta jau 1970.-1980. gados, taču pēcpadomju laikā ieguva vēl lielāku popularitāti, jo asociējās ar Rietumu dzīvesveidu. Plašāk par norisēm Latvijas arhitektūrā 1990.-2000. gados stāstījām rakstā par kapitālistisko romantismu.
2000. gados uz aktīvās ekonomiskās izaugsmes fona mainās arī arhitektūras tendences. No reģionālisma un kontekstuālisma arhitekti pāriet uz to, ko mēdz dēvēt par high tech. Šis stils mazāk interesējas par lokālām tradīcijām, bet lielā mērā pievēršas internacionālajai modei.
Spilgts Daugavpils high tech piemērs — tirdzniecības centrs “Ditton” (bijušais “Ditton nams”), kas celts 2002. gadā. Tā tēls ir spilgts, uzmanību piesaistošs, bet vājš apvienojumā ar apkārtējo vēsturisko apbūvi. To veicina izmantotie materiāli: fasādes paneļi metāla krāsā, vienlaidus lokveida stiklojums ielu stūrī, ko akcentē dekoratīva “diadēma” uz metāla balstiem.
2000. gados bieži rekonstruēja PSRS laikā celtās ēkas. Tas notika ne tikai Daugavpilī, bet arī citās Latvijas pilsētās. Šādas renovācijas paraugpiemērs ir viesnīca “Latvija” (tagad “Latgola”), kas sākotnēji būvēta modernisma stilistikā 1975. –1985. gadā. 2000. gados to pārbūvēja, atjaunojot ēkas interjeru un fasādes. Ēkas jumtu rotāja tolaik stilistiski raksturīgais gigantiskais loks, bet apakšējiem stāviem piebūvēja tirdzniecības centru — lai lietderīgā platība velti nepaliktu dīkstāvē.
Ievērojama Daugavpils arhitektūras daļa, kas celta laikā no 1990. līdz 2000. gadiem, tapusi pēc uzņēmuma “Arhis” projektētāju rasējumiem.
2000. gadu tirgus izaugsmes periodu pārtrauca Starptautiskā ekonomiskā krīze, kas ietekmēja arī arhitektūru. Vizuāli izteiksmīgo, bet bieži izšķērdīgo un vietām pat pārgalvīgo eksperimentu vietā nāca lielais lakonisms, ko iedvesmoja pirmskara un pēckara modernisms.
Par 2010. gadu arhitektūras raksturīgu piemēru var uzskatīt Daugavpils Dizaina un mākslas skolas jauno korpusu ar nosaukumu “Saules skola”. 2017. –2021. gadā projektētajai un celtajai ēkai ir sava veida pilsētas parādes fasādes loma, kas redzama visiem, iebraucot pilsētas centrālajā daļā pa Vienības tiltu.
Lielu uzmanību 2010. gados sāka pievērst urbānismam. Pēdējā desmitgadē pilsētā tika labiekārtotas daudzas ielas un zaļās zonas. Starp tām īpaši izceļas Stropu ezera krastmala, kuru noteikti iesakām apmeklēt, ja viesojaties Daugavpilī.
Lasiet arī Neighborhood gidu par pilsētas kultūras vietām, kafejnīcām un restorāniem.
