Dzelzceļa stacijas Baltijā: jauna dzīve, jaunas funkcijas

Zasulauka (vēsturiskais nosaukums — Zasenhofa) un Mārcienas stacijas tika atklātas XX gadsimta sākumā. Pirmā atrodas Rīgā netālu no Kalnciema ielas un nosaukta tāda paša nosaukuma pilsētas rajona vārdā. Otra — ciematā ar tādu pašu nosaukumu pāris stundu brauciena attālumā no Rīgas.

Zasulauka stacijas ēka tika uzcelta 1912. gadā. Tā nomainīja koka staciju rajona vētrainajā industrializācijas laikā. Pirms gadsimta te bija ap 40 uzņēmumu, arī “Tapešu fabrika” — par to joprojām atgādina kādas tuvākās ielas nosaukums. Staciju izmantoja izejvielu iekraušanai un izkraušanai, tāpēc ar laiku tā pārvērtās par lielu dzelzceļa mezglu.

Papildus uzgaidāmajām zālēm un peronam 1300 kvadrātmetru lielajā ēkā atradās dzīvokļi stacijas darbiniekiem, kā arī tās priekšniekam, — kuram bija jādežurē visu diennakti, jo viņš bija atbildīgs ne tikai par vilcienu kustību, bet arī par teritorijas labiekārtošanu, puķu dobēm un daudz ko citu, skaidro “Latvijas dzelzceļa” pārstāvis, industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs.

Pēc tam telpas iznomāja: šeit atradās kafejnīcas, pārtikas veikals un dažādi servisi, kurus izmantoja pasažieri. Pēc tam stacija tika slēgta — stacijai nevajadzēja tik lielu ēku. Tagad to piedāvā pārtaisīt, piemēram, par viesnīcu.

Mārcienā staciju uzcēla 1903. gadā vietējā augstmaņa vajadzībām, stāsta vēsturnieks Indulis Zvirgzdiņš. Tās parādīšanās saistīta arī ar to, ka pilsētā bijis ūdenstornis, kas nepieciešams lokomotīvju apkalpošanai. XX gadsimtā staciju izmantoja aktīvi, tajā strādāja aptuveni 10 cilvēki. Taču 1990. gados pasažieru plūsma samazinājās, un 1996. gadā staciju slēdza. 

Daļu ēkas izmantoja dzīvokļiem, bet pēdējos gados tā stāv tukša. “Latvijas dzelzceļš” jau vairākus gadus cenšas to pārdot. Neskatoties uz zemo cenu – aptuveni 4600 EUR – sarežģījumus rada ierobežojumi.

Neskatoties uz iespējamajiem sarežģījumiem, Baltijas valstīs jau ir veiksmīgi veco un slēgto staciju rekonstrukcijas piemēri.

7 piemēri staciju renovācijai Baltijā

Dzelzceļa ēras pirmsākumos stacija bija vairāk nekā transporta mezgls. Tās piepildījās ar restorāniem, viesnīcām, koncertu un balles zālēm, tirdzniecības galerijām, bet nedaudz vēlāk, pēc Lumjēru ēras sākuma, — ar kinoteātriem. Dažas stacijas šo greznību saglabājušas: piemēram, Parīzes Lionas stacijā kopš 1900. gada darbojas restorāns Le Train Bleu.

Mūsdienās renovācijas laikā bieži vien priekšplānā izvirzās izklaides un tirdzniecības funkcijas. Turpinājumā — piemēri projektiem, kas pēdējos gados ir atvērti gan aktīvās, gan neaktīvās dzelzceļa stacijās Baltijā.

Stacija Dubulti  ir celta 1977. gadā un, pēc arhitekta Igora Javeina ieceres, radīja asociācijas ar jūras viļņiem. 2015. gadā to pilnībā restaurēja un atklāja pilnvērtīgu laikmetīgās mākslas galeriju. Vienlaikus stacija turpina apkalpot pasažierus.

Līdz 15. septembrim stacijā norit Paula Rieta un Kristapa Ancāna izstāde “Ļoti mazi svētki”. Ieeja brīva.

Marcinkonis, Lietuva

Vēl vienu mākslas galeriju stacijā izveidojusi lietuviešu māksliniece Laura Garbštene, neatkarīgā mākslas projekta “Verpėjos” dibinātāja. Tā mērķis ir laikmetīgās mākslas popularizēšana Varēnas reģionā. Šeit apskatāmas gan atzītu, gan iesācēju mākslinieku ekspozīcijas, kas veidotas speciāli stacijas telpai.

Izstādes var apmeklēt vasaras sezonā sestdienās un svētdienās no plkst.12.00 līdz 17.00.

Viļņa, Lietuva 

Modernā Viļņas stacijas ēka ir celta 1950. gadā un izceļas ar lielu funkciju daudzveidību. Uzgaidāmo zāli izīrē pasākumiem (piemēram, tur vairākas dienas notika gastronomiskās nedēļas vakariņas).

Uz perona atrodas bārs “Peronas” ar sēdekļiem no vecajām elektriskajiem vilcieniem un leģendāro trīs metrus augsto Tonija Soprāno statuju, ko veidojis lietuviešu mākslinieks un tēlnieks Donatas Jankausks. Blakus bāram otrajā stāvā atrodas koncertklubs “Mello”.

Dzelzceļa staciju Švenčonēļi pilsētiņā uzcēla jau XIX gadsimtā, un rekonstrukcijas laikā izdevās saglabāt dažus autentiskus fragmentus — to veica Lietuvas arhitektu birojs “Šilta Šiaurė”. Stacijā zem linoleja tika atrasta simtgadīga koka grīda, bet pie sienām — mozaīkas un vēsturiskie ķieģeļi. Visus galdniecības darbus, ieskaitot palodžu un grīdas remontu, kā arī jaunu durvju un starpsienu izgatavošanu, paveica vietējie galdnieki.

Tagad ēkā ir atmosfērisks kovorkings un sabiedriskais centrs “Miško uostas”, bet blakus esošajā ēkā, kas atrodas stacijas tuvumā, ir “Airbnb” apartamenti. Apartamentus pārvalda Marija Savickiene, “Šilta Šiaurė” līdzdibinātāja.

Rīga, Latvija 

Ne gluži stacija, bet bijušās rūpnīcas “Russo-Balt” kravas termināla ēka, kas ražoja dzelzceļa vagonus. Tagad tā ir pārvērsta par “Hanzas Perons” koncertlaukumu pēc biroja “Sudraba Arhitektüra” projekta. Cita starpā tajā ir apmeties Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kamēr norit “Lielās ģildes” ēkas restaurācija. Par rūpniecisko pagātni atgādina mirdzošs restorānvagons foajē.

Ērgļi, Latvija

Stacija bija iecerēta kā dzelzceļa galastacija maršrutā Rīga-Ērgļi. 2009. gadā līnija tika slēgta. Pašreizējais ēkas īpašnieks ir Māris Olte, kurš staciju iegādājās 2016. gadā. Mūsdienās ēka ir rūpīgi restaurēta — atjaunotas arī spilgtās logu vitrāžas — un tajā atrodas aktīvā tūrisma centrs un restorāns “Ērgļu stacija”. 

Hāpsalu, Igaunija 

Atklāšanas brīdī šai stacijai bija garākā segtā platforma visā Ziemeļeiropā — 216 metri. To būvēja pēc arhitekta Karla Ferheima un inženiera V. Vestfālena projekta kā galastaciju, kas savienoja Hāpsalu ar Tallinu. Paviljoni uz platformas ir divi: viens parastajiem pasažieriem, otrs cara ģimenei. Pasažieru vilcieni maršrutu izmantoja līdz 1997. gada septembrim, bet kravas vilcieni līdz 2004. gadam.

Šobrīd lielākā daļa sliežu ceļu ir demontēti, ik pa laikam stacijas paviljonā tiek rīkoti koncerti, modes skates un izsmalcinātas vakariņas. Turpat atrodas Dzelzceļa un sakaru muzejs.