Dzelzsbetona “vēdeklis”. Imantas ceļvedis. 1. daļa

Starp simtiem standarta ēku, kas celtas 20. gadsimta 60.–80. gados, ir atrodami arī interesanti modernisma un postmodernisma arhitektūras piemēri, kā arī 1886. gadā celta muižas ēka. Esam izveidojuši detalizētu Imantas ceļvedi aizraujošām pastaigām ne tai tūristiskākajā Rīgas rajonā.

Kas interesants rajona arhitektūrā

Imantā sadzīvo daudzdzīvokļu ēkas, kas celtas 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē un padomju okupācijas beigu posmā, un privātas saimniecības. Tipiskas piecstāvu mājas pagalmā nereti var atrast nelielu māju ar omulīgu dārziņu. Kā radusies tik kontrastaina apkaime? Imantā aktīva būvniecība notika jau pirms 20. gadsimta 70. un 80. gadiem. Piemēram, 20. gados un 30. gadu sākumā Kooperatīva ielas rajonā uzcēla dzīvokļu kooperatīva “Imanta” divstāvu mājas. Šīs apbūves liecības ir saglabājušās vēl šodien.

Kā toreiz, tā tagad Imanta ir viegli sasniedzama no Rīgas centra un tuvējiem rajoniem, braucot ar vilcienu. Imantas staciju, ko agrāk sauca par “Solitude”, uzcēla 1894. gadā. Koka stacijas ēka saglabājās vēl līdz 2012. gadam, kad to nojauca sliktā stāvokļa dēļ. Šābrīža nosaukumu stacija ieguva 1928. gadā. Netālu esošā Zolitūdes stacija parādījās tikai 1989. gadā.

Starp dzīvojamām mājām atrodas standarta un nestandarta sabiedriskās ēkas – skolas, bērnudārzi, veikali, klientu apkalpošanas centri un citas. Dažs labs projekts ar laiku ieguva īpašu apzīmējumu tautas mutē. Piemēram, veikala ēku, kas šobrīd atrodas Kleistu ielā 9, iesauca par mauzoleju, jo tas vizuāli atgādina Ļeņina kapavietu Maskavā.

Vienu no rūpnīcas “Radiotehnika” ēkām, ko nojauca 2017.–2018. gadā, mīļi sauca par “Čeburašku” tās attālās līdzības dēļ ar populārās multfilmas lielausaino varoni. Apskatiet fotogrāfiju un salīdziniet.

Imantas apbūves plāns paredzēja mājokļus aptuveni 60 000 iedzīvotāju. Šobrīd Imantā dzīvo apmēram 42 000 cilvēku.

Arhitektūra līdz 1940. gadam

Anniņmuižas parks ir Imantas ģeogrāfiskais centrs, un dzīvojamie kvartāli ir izkārtoti vēdekļa formā tam apkārt. Pašreizējā muižas ēka tika uzcelta 1886. gadā tobrīd modernajā neorenesanses stilā – 19. gadsimta beigu būvniecībai bija raksturīga senāku laiku arhitektūras elementu pārņemšana.

Viens no interesantākajiem ēkas dekoratīvajiem elementiem ir ģerbonis virs parādes durvīm, kuru tur divi rūķi. Ģerbonis visdrīzāk ir atsauce uz muižas īpašnieka Teodora Jensena senču amatu – viņi bijuši mūrnieki. Muižas namu, kas saglabājies līdz mūsdienām, pēc Jensena pavēles uzcēla 1885.–1886. gadā. Toreiz muižu sauca par Valdhofu (Waldhof).

Tāpat kā daudzas citas muižas, arī Anniņmuiža cieta 1905. gada revolūcijā. Tika nodedzināti staļļi un dažas citas ēkas, galveno dzīvojamo ēku izpostīja daļēji. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem muižas teritorija pieder Latvijas Universitātei. Sākotnēji tur atradās Ģeogrāfijas fakultāte, tad – Pedagoģijas fakultāte. 80. gados ap muižas ēku uzcēla jaunas sarkanu ķieģeļu ēkas universitātes vajadzībām.

Vairāk par Imantas arhitektūru lasiet nākamajā rakstā – tajā uzzināsiet vairāk par ēkām, kas celtas no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām.