Dzelzsbetona “vēdeklis”. Imantas ceļvedis. 2. daļa

Starp simtiem standarta ēku, kas celtas 20. gadsimta 60.–80. gados, ir atrodami arī interesanti modernisma un postmodernisma arhitektūras piemēri, kā arī 1886. gadā celta muižas ēka. Esam izveidojuši detalizētu Imantas ceļvedi aizraujošām pastaigām ne tai tūristiskākajā Rīgas rajonā.

Pirmo daļu par Imantas arhitektūru publicējām jau iepriekš.

Padomju laika apbūve

Kopš 20. gadsimta 60. gadu beigām Imantas vaibsti ir dramatiski mainījušies. Toreiz sākās dzīvojamo kvartālu apbūve ar sērijveida projektu mājām. Tāpat kā citos Rīgas rajonos, pilsētplānotāji plānoja apkaimes, kurās vēlāk varētu apmesties uz dzīvi vairāki desmiti tūkstošu cilvēku. Pirmās apbūvētās apkaimes bija Imanta-1 un Imanta-2, kas daļēji aizņēma kādreizējā kooperatīva “Imanta” teritoriju, kas bija izveidojusies 20. gados. Mūsdienās šo apkaimju nosacītās robežas ir Kurzemes prospekts, Jūrmalas gatve, Anniņmuižas bulvāris un Kleistu iela.

Blakus sērijveida projektu dzīvojamām mājām uzcēla dažādas sabiedriskās ēkas. Slokas ielā 161 arhitekti nolēma apvienot iepirkšanās centru ar bibliotēku. Ēkas fasāde ir veidota atturīgā modernisma stilā, turpretī pagalmā esošā bibliotēka ir eklektiskāka, un tās trīsstūra formas jumti ir atsauce uz senām arhitektūras tradīcijām.

20. gadsimta 70. gadu beigās Latvijas arhitektūrā kļuva arvien manāmāka postmodernisma ietekme, kas tolaik guva lielu popularitāti daudzās kapitālistiskās Eiropas galvaspilsētās. Pakāpeniskajā pārejā no modernisma striktā utilitārisma uz ierobežota dekoratīvo elementu daudzuma normalizāciju varēja nojaust arhitektu pagurumu no ierobežojumiem, pie kuriem nenovēršami noveda stingrā būvniecības standartizācija.

Biklā postmodernisma dekorativitāte 70. un 80. gadu mijā bieži izpaudās kā projektu brutalizācija. Arhitekti mēģināja harmoniski iekļaut dekoratīvos elementus ēku skaidri ģeometriskajā struktūrā, reizēm padarot dažus elementus vizuāli smagnējākus. Tas ir redzams Rīgas mākslas un mediju tehnikuma ēkā, ko pēc arhitekta Viktora Rimšas projekta uzbūvēja 1979. gadā. Vairāku ēku fasādes aptver joslas ar apjomīgiem trapeces formas elementiem. Šo elementu izmantojumu izskaidro galvenokārt vēlēšanās radīt unikālu izskatu ar ierobežotiem dekoratīvajiem līdzekļiem.

Oriģināla ģeometriska plastika atspoguļojas Latvijas Universitātes Pedagoģiskās fakultātes, kopmītņu un Psiholoģiskās palīdzības centra ēku kompleksa arhitektūrā. Komplekso struktūru, kas sastāv no savstarpēji savienotām daudzstāvu ēkām, bagātina daudzveidīgas arhitektoniskās formas – arkas, terases veidā izkārtoti stāvi, gaismas akas un daudzi citi elementi. Tā ir viena no izteiksmīgākajām, taču nolaistākajām 20. gadsimta 80. gadu ēkām Rīgā.

Daudzstāvu dzīvojamo māju kompleksa arhitektūra Anniņmuižas bulvārī uzskatāmi parāda stilistiskās izmaiņas vēlīnajā padomju arhitektūrā. Askētiskās, kastēm līdzīgās formas nomaina kompleksa fasādes ģeometrija ar daudziem telpiskiem elementiem. Pirmo ēku, kura tagad atrodas Kleistu ielā 2, uzcēla 1991. gadā. Tās autores bija Zane Kalinka un Vita Rauhvargere. Ēku kompleksu paplašināja tālāk gar bulvāri, līdz tas kļuva par vienu no lielākajiem visā pilsētā. Projektēšana tika uzsākta 1984. gadā, bet būvniecību pabeidza tikai 1996. gadā, kad Latvija vairs nebija PSRS sastāvā. Ēku unikālo raksturu izceļ slīpās jumtu detaļas augšējos stāvos – latviešu arhitektu iecienīta atsauce uz senajiem Vecrīgas jumtiem.

Dažu Imantas ēku piederība konkrētam periodam ir grūti nosakāma – nav iespējams uzreiz saprast, vai tās ir būvētas padomju vai neatkarīgās Latvijas laikā. Projektu Anniņmuižas bulvārī 26A sāka būvēt vēl 20. gadsimta 80. gadu vidū kā bērnu poliklīniku, bet pabeidza tikai 2012. gadā. Apskatot nepabeigtās ēkas attēlus, ir skaidrs, ka projektā bija paredzēti pakāpju veida elementi no sarkaniem ķieģeļiem. Šobrīd fasādi pilnībā klāj pelēks un balts apmetums. Kopš 2012. gada šeit atrodas Rīgas Stradiņa universitāte, kurā mācās studenti no visas pasaules.

Arhitektoniski viena no visinteresantākajām ēkām ir Rīgas Kultūras un atpūtas centrs “Imanta” Anniņmuižas bulvārī 29. Projektā gludi, liekti elementi intriģējoši kombinēti ar stūrainām trapeces un četrstūra formām. Ēku projektēja 20. gadsimta 80. gados, bet pabeidza tikai 1995. gadā.

Laikmetīgā arhitektūra

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arhitektūras stili kļuva daudzveidīgāki. Piemēram, līdztekus nacionālo un tradicionālo motīvu attīstīšanai ir vērojama arī zināma aizraušanās ar 20. gadsimta 20. un 30. gadu Art Deco un funkcionālisma stilu. Ir daudz piemēru arī high-tech virziena būvniecībai, ko raksturo lielas, cilindriskas formas, daudzstūri, daudz stikla un metāla projektos, kas tapuši 90. gadu beigās un 21. gs. sākumā. Arhitekturālās koncepcijas ir attīstījušās plašā diapazonā, no tradicionālā līdz internacionālajam. Jāatzīst, ka daudzi šo stilu elementi parādījās jau 70. un 80. gadu beigās, tomēr īsta mākslinieciskā daudzveidība uzplauka tikai postpadomju periodā.

Arhitektūras stilu dažādība ir īpaši pamanāma Rīgas centrālajos un privātmāju rajonos. Ir atsevišķi interesanti daudzstāvu ēku projekti mikrorajonos ar sērijveida māju apbūvi, taču to koncentrācija uz kvadrātkilometru ir daudz zemāka. Tas izskaidrojams ar šādu teritoriju plānojuma īpatnībām un ēku ievērojamo izmēru – vienas būves garums var būt vairāki desmiti metru. Daudz vietas jaunām ēkām tika atstāts pagalmos starp dzīvojamām mājām un pie platām ielām, kur projekta stadijā tika prognozēts tālākas attīstības potenciāls.

Diez vai jūs priecātos, ja piemājas pagalmā parādītos jauna ēka. Tāda celtniecība var izraisīt sašutumu apkaimes iedzīvotājos. Mazāk sarežģījumu rodas ar projektiem, ko plāno nevienam nepiederošos tukšos zemes gabalos starp mājām un ceļu. Imantā dominē šāda veida apbūve.

No 20. gs. 80. gadu beigām līdz 21. gs. sākumam visaktīvākā attīstība notika Anniņmuižas bulvārī – platā ceļā, kas met loku ap Anniņmuižas vēsturisko parku. Šeit priekšroka tika dota daudzstāvu ēkām – tā kā Imanta atrodas starp Vecrīgu un Rīgas jūras līci, labā laikā no māju augšējiem stāviem paveras skaists skats uz pilsētu un apkārtni.

Viens no pirmajiem un, iespējams, izteiksmīgākajiem daudzstāvu akcentiem postpadomju Imantā bija divi daudzdzīvokļu dzīvojamo māju torņi “Solaris”, ko uzbūvēja 2004.–2006. gadā pēc arhitektu Anda Sīļa un Alekseja Birjukova projekta. Koši sarkanā krāsa atdzīvina apkārt esošo padomju sērijveida ēku pelēko vienmuļību un sasaucas ar kaimiņos esošo sarkano ķieģeļu dzīvojamo kompleksu, kas tapa 1987.–1988. gadā. “Solaris” kompleksa fasādes klāj emaljēti liekta alumīnija paneļi.

Papildus jau esošajām daudzstāvu ēkām Anniņmuižas bulvārī laikā no 2004. līdz 2009. gadam tika uzceltas veselas piecas augstceltnes. Šis ir Zanes Kalinkas projektētais dzīvojamo ēku komplekss “Metropolia”. Katrai no 16 stāvu ēkām ir savs nosaukums: pirmo Anniņmuižas bulvārī 38 uzbūvēja “Gloria” (2004–2005), sekoja “Liberta” (2004–2006), “Verita” un “Fortuna” (2005–2008), kā arī “Victoria” (2005–2009). Šai projektā vairs nav manāms nekas no eklektisma un simboliskā rotaļīguma, kas ir raksturīgs 20. gs. 90. gadu postmodernisma būvēm. Gluži pretēji, projekts ir stilistiski askētisks, ar stingru ģeometriju un daudzējādā ziņā minimālistisks – tas ir raksturīgi Eiropas metamodernisma perioda arhitektūrai.

Vēl viens šobrīd aktuālā metamodernisma stila piemērs ir 2005. gadā uzbūvētais dzīvojamo ēku komplekss “CityZEN” – tā autori ir arhitektu grupa no Vizuālās mākslas studijas. Autori piedāvā savu interpretāciju par 20. gadsimta pirmās trešdaļas modernistu idejām, kas saistītas ar maksimālu telpas racionalizāciju un dekoratīvu “pārmērību” nolieguma, kurām trūkst praktiska pamatojuma. Projektā vērojama arī japāņu lakonisma ietekme – tā pamanāma iekšpagalma kompozīcijā ar akmens dārzu. Fasādes ģeometrija ir ļoti askētiska – izteiksmīgums panākts ar telpisku, četrstūrainu elementu ritmu, kā arī caurspīdīgu un necaurspīdīgu materiālu kontrastu. Šis dzīvojamo ēku komplekss atrodas nevis pie trokšņainas ielas, bet klusā pagalmā, kas tika izveidots 20. gadsimta 70. gados, kad apkārt uzcēla sērijveida dzīvojamās mājas.

Jau iepriekš pieminējām Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma ēku, ko uzcēla 1979. gadā. Piemērs ar jauno ēku, ko projektējis MADE arhitekti birojs un kas celta 2016.–2021. gadā, ilustrē Imantas arhitektūras attīstību vairāk nekā 50 gadu laikā. Laikā no 20. gadsimta 60. līdz 20. gadsimta 80. gadiem apkaimes seju stipri izmainīja sērijveida dzīvojamo māju būvniecība. Tām ir gandrīz precīza taisnstūra forma, un tās ir ļoti askētiskas labākajās utilitārās padomju arhitektūras tradīcijās. Bet padomju laika dzīvojamo ēku arhitektūra neattīstījās vakuumā, to ietekmēja globālā arhitektoniskās attīstības modernisma loģika.

Mūsdienu arhitektūra ir apguvusi postmodernisma rotaļu priekšrocības un ēnas puses un atkal pievērsusies 20. gadsimta modernistu idejām. Tomēr dizainerus joprojām vairāk interesē modernisma “pirmais vilnis” 20. un 30. gados. Jaunajā Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma ēkā ir skaidri saskatāmas atsauces uz tālaika izcilo arhitektu Lekorbizjē un Valtera Gropiusa darbiem. Fasāde ir tik lakoniska, ka salīdzinājumā pat daudzas 60. un 80. gadu ēkas šķistu pārmēru greznas.

Arhitektūras stilu attīstība līdzinās svārsta kustībai – brīžiem ļaudis vēlas utilitārāku, nopietnāku dizainu, bet dažreiz, gluži pretēji, vairāk rotaļīguma. Šobrīd mēs esam modernisma renesanses liecinieki, bet pēc kāda laika, iespējams, redzēsim kā arhitektoniskais “svārsts” sakustas uz citu pusi.