Festivāli pilsētā: aktivācija, inklūzija un eksperimentālā arhitektūra

Aktivācija

2000. gadu sākumā Berlīnes mākslinieki un aktīvisti pārņēma bijušo dzelzceļa depo Fridrihshainas rajonā. Tas tika nosaukts par RAW-Gelände un pārtapa par pašmāju tehno ballīšu, ielu festivālu un tirgus laukumu.

Tā funkcija un vide mainījās atkarībā no vēstījuma. Lielāko daļu instalāciju un skatuves tika uzstādītas tikai uz pasākumu laiku, bet tieši tas nodrošināja stabilu teritorijas attīstību un tās popularitāti. Pieredzi atzina par tik veiksmīgu un nozīmīgu, ka tagad to bieži min kā piemēru kā Zwischennutzung — pamesto teritoriju atdzīvināšanas stratēģijas.

Šis gadījums ataino, kā festivāli kļūst par pagaidu urbānisma katalizatoriem (temporary urbanism), kas ļauj ātri transformēt pirmajā brīdī “nederīgas” vietas. Tukšas ielas, pagalmi un pamestas ēkas kļūst par telpu mākslai, dialogam un eksperimentiem.

Tādējādi festivāla objekti pastāv “parauga” režīmā, bet nākotnē ir kā savdabīgi pilsētas prototipi. Pilsētniekiem tie parāda, kā var kopīgi iekārtot teritorijas, bet projektētājiem un pilsētas varas iestādēm — kādas līdzdalības un telpiskās mijiedarbības formas ir pieprasītas un kādas zonas ir jāatjauno.

Baltijas valstīs:

Rīgā pamestās ēkas tiek “aktivizētas” festivāla Survival Kit norises laikā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LCCA) paspārnē. Festivāls norisinās kopš 2009. gada un pēta tukšo vietu attīstības potenciālu un iespējamās stratēģijas: tā 2022. gadā daļai notikumu izmantoja bijušo bankas ēku vecpilsētā.

Tallinā ar festivālu Tallinn Music Week sākusies bijušā Teliskivi rūpnieciskā rajona attīstība; industriālā anturāža un kultūras pasākumi ir vairojuši viens otra popularitāti, un šobrīd ir kļuvuši zināmi jau tālu aiz Tallinas robežām.

 Savukārt bezmaksas mūzikas festivāls Loftas Fest Viļņā bijušās padomju rūpnīcas ēku pārvērta milzīgā kultūras klasterī un piesaistīja tur pastāvīgus rezidentus.

Inklūzija

Festivāli piesaista plašu auditoriju, kļūstot par tikšanās vietu kopienām un visdažādākajiem uzņēmējiem, ieskaitot arī mazos. Tas palīdz veidot kopēju pilsētas identitāti, kas apvieno cilvēkus neatkarīgi no to etniskās piederības un ienākumu līmeņa, un vienlaikus padara redzamākas arī mazākumtautības. Tādējādi festivāli darbojas kā sociālās un telpiskās iekļaušanas katalizators.

Atsevišķos gadījumos festivāla objektu izveidē var tieši iesaistīt vietējos iedzīvotājus, aktīvistus, arhitektūras skolu studentus — visus, kas parasti pilsētas plānošanu neietekmē tieši. Šo mijiedarbības veidu sauc par līdzdarbojošos projektēšanu (participatory urbanism). Apvienojumā ar pagaidu urbānismu šī pieeja attīsta pilsētas caur pagaidu, spontānajām un vietējo iedzīvotāju iniciatīvām. Varas iestādēm rodas iespēja praksē pārbaudīt vienu vai otru scenāriju, bet vidusmēra pilsētniekam — sajusties ne tikai kā lietotājam, bet arī kā pilsētvides līdzautoram.

Baltijas valstīs:

Iekļaujoša komponente īpaši svarīga ir pilsētām ar izteiktu segregāciju. Starp tām var minēt, piemēram, Tallinu: pēdējos gadu desmitos šeit pieaug sociāli etniskā sašķeltība, un īpaši tas novērojams lielajos guļamrajonos pilsētas perifērijā; uzmanību uz šo problēmu akcentē arī pilsētas attīstības stratēģija Tallinn 2035. Pilsētā ik gadu notiek Nacionālo kultūru dienas — festivāls, kas veltīts Igaunijas galvaspilsētas nacionālajām minoritātēm, starp kurām lielākās ir krievi, ukraiņi un somi.

Viļņas redzamākā nacionālā minoritāte ir poļi. To ir vairāk nekā 85 tūkstoši cilvēku (15,4 % no pilsētas iedzīvotājiem). Kopš 1989. gada pilsētā noris poļu kultūras festivāls Kwiaty Polskie, kas apvieno vairāk nekā 60 deju un mūzikas ansambļus no Lietuvas un Polijas. Tāpat maija sākumā pilsētā rīko Poļu parādi (Parada Polskości), bet mācību gada beigās poļu skolu skolēni piedalās parādē-polonēzē Katedrāles laukumā.

Arhitektūra

Arhitektiem šie festivāli — ir savdabīga brīvdabas laboratorija: pagaidu festivālu ēkas ir mazāk pakļautas tirgus un būvniecības ierobežojumiem, un tajās ir pieļaujamāks risks, spēle un provokācija. Tas paver ceļu eksperimentiem ne tikai ar paviljoniem, bet arī skatuvēm, ainavu instalācijām, apgaismojuma shēmām. Dažas no tām pēc tam kļūst par pastāvīgām pilsētvides sastāvdaļām.

Tādējādi, piemēram, Amsterdam-Noord rajonā bijušo kuģu būvētavu pārveidoja par NDSM kultūras klasteri ar paviljoniem, skatuvēm un kreatīvām darbnīcām. Daļa pagaidu būvju (piemēram, no ostas konteineriem) ir kļuvušas pastāvīgas, bet to koncepcijas ir mērogotas un iestrādātas sabiedriskajās un dzīvojamajās ēkās.

Baltijas valstīs:

Līdzīgi izveidojies liktenis vienai no instalācijām, kas tika uzstādīta 2019. gada Tallinas arhitektūras biennāles laikā. Darbu “Steampunk” veidojuši arhitekti Soomeen Hahm un Igors Pantic (Bārtletas arhitektūras skolas pasniedzēji), Kamerons Ņūnhems un Gvilims Jans no “Fologram” darbnīcas, kā arī studija “Format”. Tajā tika demonstrēta izliektas formas koka siju apstrādes metode, un tas tika novietots Igaunijas arhitektūras muzeja priekšā kā pagaidu paviljons. Tomēr instalācijas avangardiskums un tehnoloģiskums pamudināja to saglabāt arī pēc biennāles noslēguma.

Nesens piemērs eksperimentālai pieejai — ir autobusa pietura No Time to Waste. Briseles biroja projekts Brasebin-Terrisse, kas uzvarēja 2024. gada Tallinas arhitektūras biennāles arhitektūras konkursā un drīzumā tas tika uzcelts pie Tallinas galvenās stacijas Balti jaam. Pietura ir būvēta no gabioniem, kas pildīti ar betona bruģa atliekām, akmeņu atlūzām, sasistiem ķieģeļiem un citiem būvgružiem. Visi materiāli saņemti no vietējiem piegādātājiem, kas projektu padara ne tikai avangardisku, bet arī videi draudzīgu.

Imidžs

Festivāli var sniegt ievērojamu ekonomisku labumu un popularizēt pilsētas tēlu: tie piesaista tūristus (saskaņā ar dažiem pētījumiem šādu pasākumu laikā pilsētās tūristu kļūst par 30% vairāk), palielina patēriņu pilsētas ekonomikā, paaugstina rajona vai pilsētas atpazīstamību un ceļ nekustamā īpašuma vērtību norises vietās. Īpaši tas redzams postindustriālajos vai marginalizētajos rajonos: teritorija pārvēršas par pievilkšanās punktu, kas ir interesants investoriem un potenciālajiem nekustamā īpašuma pircējiem.

Tomēr ir jāatceras, ka ne katrs festivāls ņem vērā vietējo kopienu intereses. Daži pasākumi ir vērsti vispirms uz peļņas gūšanu, bet nesniedz nekādus infrastruktūras vai sociālos uzlabojumus, bet citreiz — tieši pretēji — izkonkurē neaizsargātākās grupas (spilgtākais piemērs ir Venēcija, kuras iedzīvotāji cieš no tūristu pieplūduma karnevālu un citu lielu pasākumu laikā).

Baltijas valstīs:

Spilgts liela gastronomiskā pasākuma piemērs, kas nesis gan ekonomisku, gan tēla ieguvumu — Viļņas Pink Soup Fest jeb Aukstās zupas festivāls. Tas ātri vien kļuva atpazīstams, pateicoties identitātei un aktīvai popularizēšanai soctīklos. Vietējie lielveikali un suvenīru bodītes uz festivāla laiku bija burtiski pārpildītas ar dažādām precēm visos iespējamajos rozā toņos, bet kafejnīcas un restorāni piedāvāja auksto zupu tradicionālās un eksperimentālās interpretācijās.

2025. gadā festivālā piedalījās vairāk nekā 40 000 cilvēku, ieskaitot tūkstošiem tūristu  — gan vietējo, gan kaimiņvalstu. Svētkos piedalījās aptuveni 200 partneru. Viļņas tūrisma aģentūra Go Vilnius norādījusi, ka festivāls kļuvis par pilsētas vizītkarti un padarījis Viļņu atpazīstamu starptautiskajā tūrisma un gastronomijas kartē.