Gleznojumi uz Rīgas brandmūriem

Sāksim ar, iespējams, nesaprotamo un pat biedējošo vārdu “brandmūris”. Tas cēlies no vācu vārdiem brand (ugunsgrēks) un mauer (siena). Būtībā tā ir ugunsdroša siena, kas kavē uguns izplatīšanos. Ugunsmūri visuzskatāmāk redzami koka māju lineāras apbūves piemērā. Ēkas kreisajā un labajā pusē norobežojas ar sienām, kas izgatavotas no ķieģeļiem vai akmens — ugunsdrošiem materiāliem.

Turklāt katrai mājai, kas blīvā apbūvē piekļaujas cita citai, jābūt savām ugunsdrošām sienām. Nereti arī kāpņu telpu gatavo no ugunsdrošiem materiāliem — to sauc par iekšējo ugunsmūri. Arī ēkām, kas veidotas no ķieģeļiem un akmens, ir līdzīgas sienas, taču izmantotā materiāla dēļ uz kopējā fona tās neizceļas tik ļoti kā koka celtnēs.

Sarežģīto vēsturisko peripetiju dēļ daudzas Rīgas mājas ir zudušas, līdz ar to arī kādreiz apslēptie ugunsmūri nu ir redzami garāmgājējiem. Visbiežāk tās ir ne īpaši glītas un tukšas sienas, kuras aktīvi izmanto dažādu reklāmu izvietošanai un mākslinieku grafiti. Reizēm šie zīmējumi sadusmo rīdziniekus, bet biežāk tomēr  izraisa atzinību un pat sajūsmu.

Seni gleznojumi

Līdz šim uz vairākiem Rīgas ugunsmūriem saglabājusies labi saskatāma reklāma par periodu, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā un 1920. –1930. gadu Latvijas Republikas laikiem.

Latgales ielas 108 nama galā var redzēt vairākus metrus platu cigarešu “Dora” reklāmu. Gleznojumam ir jau vairāk nekā 100 gadu un uzraksts ar katru gadu kļūst arvien grūtāk salasāms, bet joprojām ir saprotams, ka par 20 cigaretēm bija jāsamaksā 5 kapeikas. Salīdzinājumam — tikpat apmēram tolaik maksāja brauciens ar omnibusu.

Visvairāk veco gleznojumu uz ugunsmūriem saglabājušies vēsturiskajā Maskavas rajonā vai Maskavas forštatē. Piemēram, vēl vienas cigaretes ar daudzsološu nosaukumu “Paradīze” tika reklamētas uz Lastādijas ielas 18. nama. Tās ražoja A. S. Maikapara fabrika, kas pastāvēja no 1887. līdz 1940. gadam un bija Latvijas lielākais tabakas uzņēmums. 1940. gadā uzņēmumu nacionalizēja jaunās padomju varas iestādes, bet pēc tam pārdēvēja par “Rīgas tabakas fabriku”. Samuilu Maikaparu arestēja apsūdzībā par palīdzību starptautiskajai buržuāzijai un piesprieda 10 gadu cietumsodu. 1942. gadā viņš cietumā nomira. 2009. gadā ražotne bankrotēja un tika slēgta.

Pakāpenisku veco reklāmu pazušanu var novērot uz Sarkandaugavas rajona Duntes ielas 31. nama ugunsmūra (jāskatās no Ganību dambja puses). Šobrīd labi saskatāms ir tikai 1920. –1930. gados tapušais uzraksts “KINO VENĒCIJA”. Taču vēl 2011. gadā uz mūra bija saskatāmi daudz vairāk vēsturisko uzslāņojumu.

Piemēram, šeit bija labi saskatāma RER elektroiekārtu ražošanas reklāma, kas ietvēra arī atsauces uz “Provodnik” — lielu gumijas izstrādājumu fabriku, kuras teritoriju iekļāva RER. Interesanti, ka kinoteātra reklāma ir nodzīvojusi līdz mūsdienām, bet pats kinoteātris ne. Tā ēka saglabājās līdz pat tās nojaukšanai 2007. gadā — kaimiņos esošā tukšā vieta (29. māja). PSRS laikā tas bija pazīstams ar nosaukumu “Sarkandaugava” — par godu Rīgas rajonam.

Vairāk senu reklāmu var aplūkot nelielā video, ko izveidojis Andrejs Peršins un izvietojis to YouTube kanālā. Viņš uzrakstus padarījis spilgtākus — tagad gandrīz pazudušos tekstus var izlasīt bez grūtībām.

PSRS laika gleznojumi

Viens no izteiksmīgākajiem un vislabāk saglabātajiem padomju laika sienas gleznojumiem ir automašīnas Lada Samara reklāma uz Krāsotāju ielas 18. nama. Tas tika uzgleznots aptuveni 1985. gadā blakus uzņēmuma “Rīgas Lada” birojam.

2017. gadā Rīgas pilsētas būvvalde lika ēkas īpašniekiem par saviem līdzekļiem, piedraudot ar naudas sodu, aizkrāsot reklāmu, taču pēc pilsētnieku sašutuma viļņa un vēlmes saglabāt sienas gleznojumu kā vēsturisko mantojumu, varasiestādes vairs neuzstāja uz tā iznīcināšanu. Līdz šim reklāma nav aizsargāta ar likumu un var pazust jebkurā brīdī. Daudziem tā būs skumja ziņa, jo tā jau sen kļuvusi par vienu no neformālajiem Krāsotāju ielas un Grīziņkalna rajona simboliem kopumā.

Starp citu, jums ir iespēja redzēt, kā uzzīmētais auto pēkšņi atdzīvojas, nolido no ugunsmūra un brauc pa ielu. Protams, tas nenotiek realitātē, bet Andreja Peršina video, kuru viņš radīja pirms aptuveni trim gadiem.

Vēl vienu citu izteiksmīgu PSRS perioda gleznojumu, ko pareizāk būtu saukt par aģitāciju, var apskatīt uz Miera ielas 39. nama ugunsmūra. Jāskatās no Aristida Briāna ielas puses. Joprojām labi saskatāms trīskrāsu luksofora attēls, ceļi ar baltu apzīmējumu — norāde par nepieciešamību ievērot satiksmes noteikumus.

Mūsdienu gleznojumi

Viens no skandalozākajiem mūsdienu sienu gleznojumiem ir latviešu mākslinieka Kristiana Brektes 2021. gada darbs. Uz Skolas Nr. 40 (Akas iela 10) ugunsmūra pēc viņa projekta tika izveidots melnbalts panno ar kailu personāžu attēliem, kuriem atšķirībā no ierastajām divām krūtīm ir līdz pat sešām krūtīm, spārni, ragi un nestandarta acu skaits. Šis šķietami visai nekaitīgais darbs pasaules mākslas vēstures kontekstā pēkšņi daudzus sadusmoja. Pirmkārt, cilvēkiem nepatika, ka eksotiskais erotiskums ir attēlots uz skolas ēkas — ļaudis satraucās par bērnu psiholoģisko traumēšanu. Daži arī saskatīja atsauces uz sātanismu. Kristianam Brektem pie kritikas nav jāpierod, bet attēls joprojām priecē un tracina garāmgājējus.

Viens no vērienīgākajiem sienu gleznojumiem Baltijas valstīs atrodas uz Tallinas ielas 48. nama. To 2014. gadā izveidoja ielu mākslinieki Dainis Rudens (viņa darbi apskatāmi arī Priežu ielā 6 Sarkandaugavā un mājas Ernesta Birznieka-Upīša ielas 18b pagalmā) un Kiwie. Zīmējuma kopējā platība ir 800 m2. Sižets atsaucas uz pazīstamo latviešu dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava” no Raiņa 1916. gada poēmas “Daugava”.

2014. gadā Rīgā norisa ielu mākslas festivāls ar nosaukumu “Blank Canvas: art-ground, play-ground, crime-ground”. Tā ietvaros uz divstāvu nama Sparģeļu ielā 5 ugunsmūra beļģu mākslinieks ROA radīja apgāzta ezīša attēlu. Viņa darbi apskatāmi daudzās pasaules pilsētās.

Āgenskalna rajonā Nometņu ielā 18 2024. gada septembrī parādījās, iespējams, aizkustinošākais Rīgas sienu gleznojums. Mākslinieks Dainis Rudens kopā ar saviem kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas izveidoja murāli ar rajona galveno apskates objektu skatiem. Savukārt uz viena no uzzīmētajiem jumtiem attēlota Āgenskalna slavenība — runcis Persiks. Vietējie šim darbam devuši neformālu nosaukumu “Murrālis” — no vārda “murrāt”.

Pirmsrevolūcijas reklāmu tradīciju mūsdienās turpina uzņēmums Zelta Zivtiņa. 2024. gadā viņi pasūtīja gleznu visas piecstāvu ēkas Avotu ielā 40 ugunsmūra lielumā. Līdz tam laikam sienas augšējā stūrī bija palikusi knapi saskatāma vecā reklāma orientējoši no XX gadsimta sākuma, kā arī dīvainais gleznojums ar teletūbiju, humanoīdu un citiem personāžiem.

Mēs nepastāstījām par visiem sienu gleznojumiem. Vairāk varat apskatīt Rīgas ielu mākslas tīmekļa vietnē.

Diemžēl pamazām ielu mākslinieku darbi dažādu iemeslu dēļ izzūd: kaut kur gala sienu nolemj nosiltināt, kaut kur apgleznotā siena kļūst pievilcīga reklāmas izvietošanai, kaut kur pašas pilsētas varas iestādes un iedzīvotāji veicina to iznīcināšanu. Gleznojumus ietekmē arī banālie laika apstākļi: lietus, saule, sniegs, kas attēlu pamazām iznīcina. Taču cerēsim, ka Rīga nezaudēs daļu no sava unikālā izskata desmitiem sienas gleznojumu veidolā.