patareiprison.org
Karostas cietums
Pilsēta: Karosta, Liepāja
Laika posms: 1900-1997
Vēsture
Karosta ir neliela pilsētas daļa 10 kilometrus uz ziemeļiem no Liepājas centra. Tā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles 1890. gadā tika dibināta kā nocietināta militārā pilsēta. Padomju laikos tā vēl arvien bija militāra pilsēta ar slēgtu teritoriju, kas nebija pieejama pat Latvijas civiliedzīvotājiem.
Par Karostas militāro pagātni atgādina Militārās ģimnāzijas drupas, forti jūras krastā un citi objekti, tostarp arī garnizona cietums. Šeit sodu izcieta militārpersonas, kuru vidū bija visdažādākie ļaudis: revolucionāri, matroži un cara armijas jaunākie virsnieki, vācu vērmahta dezertieri, Staļina laika tautas ienaidnieki, PSRS un Latvijas karavīri.
Mūsdienas
Mūsdienās tas ir vienīgais militārais cietums Eiropā, kas ir atvērts publiskai apskatei. Par tā saglabāšanu, restaurāciju un popularizēšanu atbildību ir uzņēmusies organizācija “Karostas glābšanas biedrība”. Uzzināt tā darba laiku un piereģistrēties ekskursijai var vietnē. Tūres ilgums ir aptuveni 45 minūtes.
No 15. maija līdz 17. oktobrim viesiem tiek piedāvāta iespēja nakšņot bijušajās cietuma kamerās, kuras nu ir pārveidotas par divvietīgiem un vienvietīgiem viesnīcas numuriņiem (informāciju par rezervēšanu skatiet šeit). Turklāt cietumā darbojas arī veikals ar suvenīriem un bufete, kur var paēst sātīgas pusdienas. Maltītes laikā var palasīt padomju laika avīzes vai noskatīties 16 minūtes garu filmiņu par Karostu.
Karostas cietumu bieži vien apmeklē arī dēļ tā drūmās slavas: ASV organizācija “Ghost Hunters International” Karostas cietumu ir nodēvējusi par spoku visblīvāk apdzīvotāko vietu pasaulē. Mēļo, ka dažreiz tur var dzirdēt dīvainus soļus un pat satikt kāda ieslodzītā klīstošo garu.
Lukišķu cietums
Pilsēta: Viļņa, Lietuva
Laika posms: 1901-2019
Vēsture
Šis stingrā režīma cietums tika uzcelts jau Krievijas impērijas norieta laikā 1901. –1904. gadā pēc Nikolaja II rīkojuma. Cietums ir piedzīvojis vairākas varas maiņas — carisko Krieviju, poļu periodu, vācu, padomju laikus un Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Cietums nepārtraukti darbojās abos pasaules karos; te visos laikos tika turēti režīma politiskie ienaidnieki, kā arī uz mūžu notiesātie.
issuu.com
Šī vieta ir viena no modernākajām penitenciārajām iestādēm tās būvniecības brīdī. Cietumā bija sava slimnīca un artēziskā aka, ēkas apsildīja moderna apkures sistēma, bija ierīkota ventilācija, ūdensvads un kanalizācija. Ieslodzīto telpas tika projektētas pēc panoptikuma — “ideālā cietuma” tipa, kur viens vai vairāki cietumsargi var novērot vienlaicīgi visus ieslodzītos. Dzīvojamā korpusa centrā — atvērta tipa telpa, kurai apkārt apļa veidā izvietotas kameras. Pēc līdzīga principa ir uzcelts vēl viens slavens cariskās Krievijas cietums — “Krusti” Sanktpēterburgā.
Viena no lielākajām ēkām Lukišķu cietuma teritorijā ir Nikolaja Čudarova baznīca. Tā tika uzcelta, jo uzskatīja, ka cilvēku var labot tikai ticība un grēku nožēla. Sākotnēji Dievnams bija bagātīgi rotāts: ikonas, paklāji, milzīgs sudraba ikonostass. Diemžēl līdz mūsdienām nekas no tā nav saglabājies. Cietumā atradās vieta arī katoļu kapelai (izmēra ziņā tieši sešas reizes mazāka par galveno baznīcu), plānos bija arī uzcelt sinagogu.
Padomju laiku izskaņā baznīca pārtapa par jauniešu klubu ar diskotēkām, kuru skaņas varēja sadzirdēt pat ieslodzītie. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas tur tiek rīkoti koncerti.
Mūsdienas
Pēdējie ieslodzītie no Lukišķu cietuma tika atbrīvoti 2019. gadā. Kā stāsta gids Daniels Tučkovskis (viņš par cietumu ir sarakstījis zinātnisko darbu), tas tādēļ, ka, Lietuvai iestājoties Eiropas Savienībā, visi cietumi bija jāpārveido atbilstoši Eiropas standartam: uz vienu cilvēku ir jābūt vismaz 3,5 kvadrātmetriem platības.
Lukišķu cietumā kameru izmērs ir 7 kvadrātmetri, tas nozīmē, ka tajās varēja atrasties tikai divi cilvēki. Bet mums vienā kamerā sēdēja gan 6, gan reizēm pat 8 cilvēki. Ieslodzītie sāka rakstīt Cilvēktiesību tiesai sūdzības par to, ka tiek pārkāptas viņu tiesības, un bieži arī uzvarēja šādos procesos. Kompensācijas šajās lietās sasniedza pat 10 tūkstošus eiro, un pēdējos gados daži pat speciāli centās nokļūt cietumā, lai varētu nopelnīt naudu.
Pēc slēgšanas cietums ir pārtapis jaunā versijā – “Lukišķu cietums 2.0”. Tagad tas ir viens no visinteresantākajiem kultūras fenomeniem Lietuvā un vienīgais atvērtais panoptikums Baltijā. Ieeja teritorijā ir par brīvu. Šeit var pavadīt laiku kafejnīcās, bāros, mākslas studijās. Šobrīd cietumā rosās 350 īrnieki — mākslinieki, tēlnieki, dejotāji, fotogrāfi, režisori — visdažādāko radošo profesiju pārstāvji. Viņi īrē telpas, turklāt īres lielums ir atkarīgs no cilvēka kultūras nozīmīguma: populārākiem mākslas pasaules pārstāvjiem cena var būt simboliska. Nikolaja Čudarova Dievnamam tika atgriezts tā sākotnējais statusu, un tagad svētdienās šeit noris Konstantinopoles patriarhāta dievkalpojumi.
Ēkas tika iekonservētas, saglabājot to plānojumu un daudzas vēsturiskās detaļas — flīzes, dekorus. Tos var aplūkot tematisko ekskursiju laikā. Aptuveni puse no gidiem ir cilvēki, kas agrāk strādāja šajā cietumā: bijušie uzraugi, sociālo dienestu darbinieki.
Tučkovskis stāsta, ka uz ekskursijām mēdz ierasties arī bijušie ieslodzītie:
Viņiem ir interesanti paskatīties, kā te citi dzīvojuši. Viņi taču soda izciešanas laikā bija redzējuši tikai savu kameru un ceļu līdz pastaigu pagalmam, viss pārējais viņiem nebija pieejams.
Bieži vien cietums tiek izmantots arī kā filmēšanas laukums. Piemēram, šeit tika filmēta populārā Netflix seriāla “Stranger Things” ceturtā sezona.
Kontakti: Lukiškių skg. 6, Vilnius, 01108 Vilniaus m. sav., Lietuva katru dienu 12:00-22:00
Baterijas cietums
Pilsēta: Tallina, Igaunija
Laika posms: 1920-2002
Vēsture
Šo cietumu Tallinas krastā uzcēla XIX gadsimtā kā Baterijas jūras cietoksni. No 1863. līdz 1917. gadam šeit atradās kazarmas kājnieku un artilērijas vienībām. Tikko izveidotā Igaunijas Republika cietoksni pārveidoja par cietumu, jo 1917. gada revolūcijā tika nodedzinātas līdzšinējās ieslodzījuma vietas: Tompea pils vecpilsētā (mūsdienās tur atrodas dažādas iestādes, kā arī vēstniecības un Igaunijas Zinātņu akadēmija) un artilērijas tornis Resnā Mārgarēta (mūsdienās – Igaunijas Jūras muzejs).
Pirmajos gadu desmitos cietumā tika izmitināti aptuveni 500 ieslodzītie. Mūsdienu Igaunijā šī vieta ir kļuvusi par vienu no galvenajiem komunisma noziegumu simboliem: kopš 1940. gada izmeklēšanas cietumu izmantoja NKVD, kur turēja arī politieslodzītos. Vieni no pirmajiem ieslodzītajiem bija Igaunijas policisti, kuri cīnījās pret komunismu. Vācu okupācijas laikā šeit tika turēti arī ebreji, no kuriem daudzi gāja bojā, bet jau pēc Igaunijas atbrīvošanas tika deportēti uz gulagu. Pēckara periodā Igaunijas PSR Iekšlietu ministrija to atkal pārvērta par iepriekšējās izmeklēšanas izolatoru.
Cietums tika izmantots līdz 2002. gadam, pēc tam to slēdza. Lielākā daļa ieslodzīto tika pārvietoti uz nesen atvērto cietumu Tartu vai uz citiem cietumiem netālu no Tallinas – uz Harku, Murru un Rummu.
Mūsdienas
Pēdējos 15 gadus ēka bija pamesta. Dažās no pirmā stāva kamerām apskatei tika izvietoti mākslas darbi vai nelielas izstādes, bet daudzas sienas ārpusē klāja gleznas un grafiti.
2017. gadā tika nolemts cietumā atvērt muzeju. 2020. gada februārī viens no turīgākajiem igauņu uzņēmējiem Urmass Sjerumaa, kurš kļuvis pazīstams ar Rotermanni vēsturiskā Tallinas kvartāla rekonstrukciju un attīstību, iegādājās to ar mērķi atvērt tur kafejnīcas, restorānus un sabiedriskās telpas, kā arī Starptautisko komunisma upuru piemiņas muzeju. Ekspozīciju plānots atklāt 2026. gada vasarā. Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūts gatavojas to atvērt austrumu spārnā.
Kontakti: Kalaranna tn 28, 10415 Tallinn, Estonia
Padomju laiku nopludinātais cietums Rummu
Pilsēta: Rummu, Igaunija
Laika posms: 1938-2012
Vēsture
1930. gadu beigās karjerā Rummu pilsētā stundas brauciena attālumā no Tallinas sāka iegūt īpašu kaļķakmens veidu – Vasalemmā marmoru, kas nosaukts kaimiņos esošā Vasalemmas apvidus vārdā. Tā struktūra un faktūra atgādina marmoru un no tā ir uzceltas daudzas ēkas Igaunijā (tostarp viena no tuvumā esošajām neogotikas stila pilīm). Turpat pie karjera tika veikta arī apdare: piemēram, strādnieki izgatavoja kāpņu pakāpienus un uzreiz tos arī noslīpēja.
Marmora ieguvei tika izmantoti katordznieki: 1938. gada 1. janvārī pie karjera atklāja Murru cietumu ar 400 ieslodzītajiem. Neskaitot kaļķakmeni, padomju laikos karjerā izveidoja arī šķembu ieguvi. 1960. gados blakus tika atvērta vēl viena penitenciāra iestāde ar nosaukumu Rummu.
Līdz 1990. gadu sākumam ieslodzītie raka akmeņus no nosusināta karjera. Pēc tam ieguve tika pārtraukta: vienas no versijām vēsta, ka ievērojami samazinājās pieprasījums pēc akmens un šķembām, ūdeni pārstāja sūknēt un karjers strauji piepildījās ar gruntsūdeņiem, applūdinot dažas saimniecības ēkas un cietuma sektorus. Tā rezultātā ir izveidojies ezers neparastā tirkīzzilā krāsā; skaistais tonis veidojas no tā, ka ūdenī ir daudz kalcija sāļu. Neskaitot ēkas, zem ūdens joprojām atrodas arī traktori un ekskavatori. Papildus ezeram ir apskatāmi arī gigantiski terikoni, kas palikuši pēc akmens ieguves. To augstums sasniedz līdz pat 70 metriem, no to virsotnēm paveras iespaidīgs skats uz apkārtni.
2001. gadā Rummu un Murru cietumi tika apvienoti. 2012. gadā abas iestādes tika slēgtas.
Mūsdienas
Pēc karjera slēgšanas rajons kļuva par populāru atpūtas vietu. Šeit var peldēties, doties raftinga braucienā, tiek rīkoti mūzikas un sporta pasākumus. Bērni, protams, uzvelkot drošības vestes, var izklaidēties uz ūdens izvietotā piepūšamajā šķēršļu joslā. Turpat blakus atrodas atpūtas bāze Paekalda Puhkekeskus un kafejnīca. Šeit var pavadīt arī ilgākas brīvdienas, iznomājot kotedžu, vizināties ar supiem vai katamarāniem. Aizraujoša laika pavadīšana nav iedomājama arī bez — daivinga, turklāt tam nav nepieciešama pieredze. Organizatori nodrošina visu nepieciešamo aprīkojumu, kā arī to rīcībā ir motorizēta peldoša platforma.
Ir iespēja arī izvēlēties ekskursiju gida pavadībā vai izmantot audiogidu. Ekskursija ar audiogidu ilgst aptuveni divas stundas un ir pieejama astoņās valodās.
