Latvijas autobusu pieturas. Arhitektonisks ceļvedis

Par Latvijas autbousu pieturu karti

Kartē ir attēlotas esošās un nesen zaudētās autobusu pieturas, kas projektētas un būvētas no pagājušā gadsimta 60. gadu beigām līdz mūsdienām. Diemžēl agrāki eksemplāri netika atrasti.

Šobrīd kartē ir atzīmēti aptuveni 90 interesanti arhitektoniski objekti, taču pētnieki ir pārliecināti, ka ir vēl daudz citu, kas palikuši nepamanīti. Ja jūs zināt kādu unikālu pieturvietu un nevarat to atrast kartē, noteikti rakstiet mums Instagram: @tom.pervy

Jāatzīmē, ka interesantas arhitektūras kritēriji ir ļoti abstrakts jēdziens un, pirmkārt, balstās uz dažādu valstu kultūru mijiedarbības pieredzi. Jebkuru objektu iedalījums ievērības cienīgos un otršķirīgos vienmēr ir subjektīvs.

Šī atlase nepretendē uz vienīgo taisnīgo vai nekļūdīgo — tā ir divu pētnieku personīgā atlase, tāpēc pret to var izturēties kritiski un diskutēt ar autoriem: ideja ir uzsākt diskusiju par autobusu pieturvietām, kuras daudzi izmanto, bet tikai daži izprot.

Kartē visas autobusu pieturas ir sadalītas trīs kategorijās: dzeltenā krāsa norāda uz izteiksmīgākajām, zilā atzīmē lielākoties tipveida, bet interesantas pēc noformējuma, pelēkā — vērtīgas, bet nesen zudušas. Katrai ir pievienots īss apraksts latviešu, krievu un angļu valodā, kā arī fotogrāfija.

Latvijas autobusu pieturvietu karte ir pieejama šeit. To 2024. gada februārī un martā sastādīja Gļebs Derevjanko un Aleksandrs Semenovs.

Unikālas padomju laika pieturas

2010. gados daudzas no Latvijas padomju laika autobusu pieturvietām tika nomainītas pret mūsdienīgām standarta konstrukcijām. Pašvaldības šo lēmumu pamatoja ar pieturu nolietojumu un to, ka atjaunošana izmaksātu pārāk dārgi. Tomēr vairākas pieturas tika ne tikai saglabātas, bet arī atjaunotas — dažas no tām arī aplūkosim.

Starptautiskā modernisma estētika

Viena no interesantākajām padomju laika autobusu pieturvietām ir saglabājusies Nākotnes ciematā uz Jelgavas un Dobeles novada robežas. Šajā vietā 1946. gadā parādījās pirmais kolhozs Latvijas PSR. Līdz 20. gadsimta 70. gadiem kolhoza ciemats tika pārbūvēts pēc unikāla arhitektūras projekta, ietverot netipiskas mājas, sociālās ēkas, amfiteātra formā iekārtotas garāžas un pašu autoceļa P97 autobusu pieturu.

No pirmā skatiena tās konstrukcija var šķist lieka: garu un diezgan masīvu betona plāksni, kas darbojas kā jumtiņš, balsta četras metāla troses.

Svarīgi apzināties, ka pietura šeit pilda ne tikai funkcionālu, bet arī svarīgu estētisku lomu — tā kalpo kā priekšējie vārti uz veiksmīgu un priekšzīmīgu kolhozu.

Netipisks autobusu pieturas projekts ar metāla trosēm redzams arī Lejasciemā, Gulbenes novadā. Tāpat kā daudzās citās Latvijas autobusu pieturās, arī šeit svarīga ir nojumes, sienu un soliņu koka apdare.

Ādažos ir saglabājies paviljons ar tā sauktajām gaismas caurulēm. Caurspīdīgās trīsstūrveida konstrukcijas uz jumtiņa (gaismas laternas jeb gaismas akas) pasargā konstrukciju no nokrišņiem, bet ielaiž gaismu — un tas darbojas daudz efektīvāk nekā logi.

Cilvēki, kas gaida sabiedrisko transportu, atrodas labi apgaismotā telpā, taču viņus neapdraud lietus vai sniegs, un karstā laikā viņi var atrast ēnu.

Lēdmanes centrā atrodas ūdenstornis, kura pamatnē ir iebūvēta autobusu pietura. Kopā tie veido vienotu un ļoti netradicionālu arhitektonisku kompozīciju.

Visas iepriekš aplūkotās pieturas ir veidotas internacionālā modernisma garā, kas nozīmē, ka tās varēja parādīties jebkur citur PSRS, un reģionālā mākslinieciskā estētika tajās ir maz izteikta.

Reģionālā modernisma estētika

Otra nozīmīga utilitārās modernisma estētikas mākslas tendence ir reģionālisms. Latviešu reģionālisma galvenais izteiksmīgais elements ir asais trīsstūrainais jumts, kas stilistiski sasaucas ar viduslaiku un tautas (jeb vernakulāro) arhitektūru. Autobusu pieturās šis motīvs izplatījās padomju laikā un turpina pastāvēt arī mūsdienu projektos.

Raksturīgs piemērs autobusu pieturvietai mājas formā ir Šķieneri. Faktiski tas ir viens koka trīsstūrains jumts, kas klāts ar dakstiņiem — un vieta, kur zem tā gaidīt transportu.

Tas pats motīvs, tikai dažādās versijās, ir sastopams daudzviet citur valstī. Viena no interesantākajām ir Blāzma, kur bija tāda paša nosaukuma kolhozs.

Pietura sastāv no asimetriska smaila jumta un trapecveida aizmugures sienas. Šādas formas siena bija ārkārtīgi izplatīta padomju projektos. Vēl viena šādas pieturas variācija redzama Valmieras novada Mūrmuižā.

Stendē ir saglabājies vesels autobusu pieturas, veikala un tualetes ansamblis. Autobusu pieturu un veikalu rotā kopumā seši koka trīsstūrveida jumti, bet tualeti — divi.

Ķemeru autobusu pietura, kas sastāv no trim piramīdveida konstrukcijām, vienlaikus atgādina nelielu mājiņu jumtus un pludmales saulessargus.

Postmoderns reģionālais stils

Atšķirībā no modernistiem, postmodernistu arhitekti daudz mazāk rūpējās par tradicionālo elementu racionalizāciju un formalizāciju. Viņu projektos vairāk jūtama eklektika un simbolisms, kas balstīts uz saprotamiem tēliem: skatoties uz viņu celtnēm, rodas tiešākas asociācijas.

Piemēram, autobusu pieturas Bērzi pie Saldus jumts atbilst latviešu tradicionālajam jumtam ar diagonāli nošķeltām malām.

Vēl viens jumta veids — arī Latvijā plaši izplatīts — ir Taurenē. Pie autobusu pieturas ir neliela telpa ar logiem, no kuriem vienam ir piestiprinātas koka slēģi. Viss kopā tas vairāk atgādina lauku sētas māju, nevis ierasto paviljonu autobusu gaidīšanai.

Inešos Baltijā izplatītais laukakmens ēkas motīvs ir apvienots ar stilizētu krustveida jumtu, kas klāts ar keramikas dakstiņiem.

Ļaudonas 1. autobusa pietura ir pilnībā veidota no laukakmeņiem, tāpat kā daudzas citas ēkas šajā apgabalā. Uz sienām ir nelieli reljefi, kas attēlo logus. Taču pati paviljona forma ir ļoti neparasta — tas ir daudzstūris.

Daugavpilī, Aveņu ielā, līdz mūsdienām saglabājusies postmoderna autobusu pietura eklektisma garā. Sākotnēji to rotāja neliels dekoratīvs elements pakāpienveida trīsstūra formā, bet no 2011. līdz 2019. gadam tā tika rekonstruēta. Pašreizējā veidolā tā vairāk atgādina 1937. gadā celto romiešu Palazzo della Civiltà Italiana.

Unikālas pieturas neatkarīgajā Latvijā

Neatkarīgajā Latvijā tradīcija veidot koka pieturas reģionālisma garā turpinājās jaunos projektos. Baltinavā 2010. gados parādījās sešstūrains paviljons, ko balstīja biezas koka kolonnas.

Īpašu uzmanību pelnījusi Smiltenes novada iedzīvotāju privātā iniciatīva, tautā saukta par „Hobitu māju”. 2017. gada vasarā Varicēnu pilsētā Krīgeru ģimene un viņu kaimiņi kopīgiem spēkiem izveidoja no salmiem, māla, zariem un baļķiem veidotu autobusa pieturvietu, kurā iestrādātas krāsainas stikla pudeles. Uz jumta aug zāle. Šis ir sava veida ekoprojekts, kas radīts „upcycling” — dažādu priekšmetu atkārtotas izmantošanas — garā. Šī pietura bija dāvana Latvijas simtgades svinībām.

Interesantākās tipiskās autobusu pieturas

Daži tipiski un reiz replicēti objekti laika gaitā kļūst unikāli, jo tie saglabājas vienā vai vairākās kopijās. Tā notika ar vairākām padomju autobusu pieturām.

Nīcgalē ir saglabājusies autobusu pietura, kas atgādina divus savstarpēji savienotus betona pludmales saulessargus.

Citā Latvijas vietā — Grundzālē — ir zibens formā veidota autobusa pietura. Divas paralēlas sienas no akmeņiem savieno diagonāls savienojums, kas rada dinamisku tēlu. Līdzīga forma sastopama vairākās Latvijas vietās.

Elegantā autobusu pieturvieta ar viļņotu jumtu, kas atgādina kaijas spārnu plīvošanu, ir saglabājusies vismaz divās vietās: pie šosejas Lūšakrogā un Jaunpilī.

Viens no izplatītākajiem autobusu pieturvietu veidiem ir trapecveida siena (visbiežāk no laukakmeņiem) un taisnstūra formas nojume. Rūjienā ir interesants šāda dizaina piemērs, kas labi iekļaujas apkārtējā kontekstā — pieturvieta rīmējas ar blakus esošās mājas sienām.

Nesen pazaudētas pieturas

Laika posmā no 2011. līdz 2019. gadam ceļu rekonstrukcijas rezultātā tika likvidētas daudzas autobusu pieturas. Starp tām ir gan standarta, gan unikāli piemēri.

Vecpiebalgā atradās autobusu gaidīšanas paviljons, ko rotāja apaļš logs un divi arkas formas ieejas, kas ierāmēti sarkanā ķieģelī. Autobusu pieturā atradās biļešu kase, ko sildīja krāsns. Ēkai garšu piešķīra no trīsstūrainā jumta spraucošais skurstenis un keramikas flīzes.

Līdz pat 2010. gadam Ogrē bija daudz padomju autobusu pieturu, veidotas vienādā stilā. Tās vienoja izteiksmīgi slīpi elementi un trīsstūrveida struktūras elementi.

Trapecveida autobusu pieturu Viļķenē plānoja demontēt līdz 2023. gada jūnijam, norādot, ka vecās konstrukcijas atjaunošana un uzturēšana pienācīgā stāvoklī ir pārāk dārga.

Padomju autobusu pieturu atjaunošanas un dekorēšanas prakse

Daudzas padomju gados būvētās autobusu pieturas tika rekonstruētas 2010. gadu beigās, lai tās sakristu ar Latvijas simtgades svinībām. Parasti tās tika noklātas ar gleznojumiem, retāk ar mozaīku.

Viens no šādiem objektiem atrodas Šķieneros. Latvijas simtgades svinībām ēkas centrālo daļu rotāja mozaīka, kurā attēloti lidojoši gulbji — putni, kas saistīti ar kaimiņu pilsētu Gulbeni. Savukārt attēla sānos rūpīgi piekārti podi ar augiem.

Atzīmējot Latvijas simtgadi, tika rekonstruēta un nokrāsota arī Ļaudona II autobusu pietura. Vairāku metru garumā tika izkrāsoti grafiti par daudzstāvu pilsētas un plaukstoša ciemata kontrasta tēmu. Par šo notikumu pat tika veidots vietējās televīzijas sižets.

Bonuss: Sēlijas pieturas dizaina kodekss

Sēlijas reģionā, precīzāk, Jēkabpils novadā, izstrādāts atsevišķs autobusu pieturvietu dizaina kodekss. Šeit plaši izplatīti paviljoni koka guļbūvju formā ar izteiksmīgu trīsstūrainu jumtu un lauku arhitektūrai raksturīgiem dekoratīviem elementiem. Viens no šādiem piemēriem atrodas Liepas pagastā.

Jēkabpils novadā ir arī unikālas pieturas ar jau pazīstamajiem trīsstūrainajiem jumtiem un laukakmeņu mūriem, kas stilistiski sasaucas ar vietējām privātmājām. Interesantākie piemēri redzami Zasā, Dunavā un Elkšņos.

Ceram, ka atradīsim vēl daudz interesantu Latvijas autobusu pieturu un pievienosim tās kartei, kā arī priecāsimies par jūsu ieteikumiem. Ja jūs zināt kādu interesantu pieturu, bet neatradāt to kartē, noteikti rakstiet Instagram: @tom.pervy.