Lietuvas Nacionālā koncertzāle: Tautas nams

Tauras kalns 

Tauras kalns (Tauros kalnas) jau izsenis bijis populārs atpūtas un pastaigu galamērķis Viļņas iedzīvotājiem un viesiem. No tā paveras plašs skats uz vecpilsētu, Neres upi un Ģedimina torni — ainava, kas noteikti iedvesmoja arī 20. gadsimta sākuma lietuviešu inteliģenci. Toreiz, kad Viļņa vēl bija pilsēta impērijas sastāvā, lietuviešu sabiedriskie darbinieki un kultūras pārstāvji iegādājās zemi Tauras kalnā, ar ieceri uzbūvēt Tautas namu (Tautos namai) — vietu, kur attīstīt lietuviešu valodu, kultūru un nacionālās pašapziņas idejas.

Vēsturiskie notikumi šīs ieceres īstenošanu aizkavēja. Starpkaru perioda sarežģītie politiskie apstākļi un Otrais pasaules karš šo ideju pilnībā pārtrauca. Līdz 1956. gadam kalns saglabāja brīvas publiskās telpas funkciju, līdz padomju okupācijas vara to izvēlējās kā piemērotu vietu reprezentatīvas sanāksmju un koncertzāles būvniecībai. Projekts tika aizgūts no Krievijas – arhitekta Vladimira Jemeljanova darba, kas jau bija īstenots Ņižņijtagilā. Lai pielāgotu to vietējam kontekstam un laikmeta gaumei, lietuviešu arhitekti papildināja projektu ar funkcionālisma un modernisma elementiem, piešķirot ēkai stilistiski interesantu raksturu, kas apvienoja ideoloģisku smagnējumu ar mērenāku estētiku.

Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas ēka tika nodota arodbiedrību pārziņā, taču tās funkcija pamazām mainījās. 2004. gadā plašs ugunsgrēks smagi bojāja ēkas labo spārnu, padarot to nelietojamu. Tomēr ēkas kreisajā daļā dzīve turpinājās — telpas sāka izmantot dažādas neatkarīgas kultūras iniciatīvas. Tajā darbojās elektroniskās mūzikas klubs, kvīru kopienas pasākumi, notika krāmu tirgi un alternatīvās mūzikas koncerti. Laika gaitā ēka kļuva par nozīmīgu punktu Viļņas alternatīvās kultūras kartē.

Konkurss jaunai vīzijai

2019. gadā Viļņas pilsētas pašvaldība sadarbībā ar Lietuvas Arhitektu savienību izsludināja starptautisku arhitektūras ideju konkursu par Nacionālās koncertzāles izveidi. Par koncertzāles atrašanās vietu tika izvēlēts Tauras kalns, un, simboliski, jaunā koncertzāle nesīs Tautas nama nosaukumu. 

Konkursā piedalījās vairāk nekā 200 dalībnieku no visas pasaules, padarot to par vienu no lielākajiem arhitektūras konkursiem valsts vēsturē. Uzvarēja Spānijas arhitektu birojs “Arquivio architects”, kura priekšlikums izcēlās ar harmonisku pieeju — ēka tika iecerēta kā arhitektonisks ansamblis, kas iekļaujas ainavā un saglabā Viļņas panorāmas līniju, vienlaikus radot laikmetīgu un telpiski daudzveidīgu kultūras centru. Ēka uzskatāmi iedalīta trijos atšķirīgos apveidos, tādējādi akcentējot ēkas funkcionalitāti. 

Zīmīgi, ka neviens no konkursa finālā iekļuvušajiem projektiem neierosināja saglabāt bijušo arodbiedrību ēku, lai gan projektu pieteikumos atrodami arī šādi piedāvājumi. Viena no konkursa prasībām bija saglabāt oriģinālo ēkas vitrāžu. Arhitektu biroja Arquivio Architects priekšlikumā tas ir atspoguļots: lai gan pati ēka nav saglabāta, projekta vizualizācijās galvenājā zālē iezīmētas vitrāžas aprises, tādējādi veidojot dialogu ar šīs vietas vēsturisko arhitektūras mantojumu. 

Par nākotni domājot

Viļņas jaunās koncertzāles projekts rosina pārdomas arī par Rīgas topošo filharmoniju, kas šobrīd vēl atrodas projektēšanas stadijā. Lai gan abu pilsētu pieejas ir atšķirīgas, salīdzinājums ļauj ieraudzīt aktuālās arhitektūras un pilsētvides attīstības tendences Baltijā.

Gan Rīgā, gan Viļņā koncertzāļu attīstības konteksts saistīts ar padomju perioda mantojumu – ēkas, kurām beidzies to sākotnējais funkcionālais mūžs un atrodas abu pilsētu vēsturisko centru tuvumā. Rīgā sākotnēji tika plānots koncertzāli būvēt Elizabetes ielā 2, taču pēc plašām diskusijām projekta vieta tika mainīta – par tā mājvietu izvēlēts bijušais Kongresu nams. Atšķirībā no Viļņas, Rīgā ēkai piešķirts kultūras mantojuma statuss, un tās pārbūve risināta, saglabājot oriģinālās aprises un vienlaikus ieviešot jaunas, laikmetīgas formas, kas organiski sasaucas ar apkārtējo pilsēttelpu, jo īpaši – ar kanālmalas ainavu.

Viļņā līdzīgu funkciju reiz pildīja ēka, kas netika atzīta par kultūras mantojumu, tādēļ tās nojaukšana notika bez būtiskas pretestības. Ēkas arhitektoniskā specifika un sliktais tehniskais stāvoklis – tostarp ugunsgrēka radītie postījumi – vēl vairāk pastiprināja nepieciešamību pēc jauna risinājuma.Jaunās koncertzāles projekts piesaista uzmanību ar vieglu, askētisku arhitektūru, kas uzsver mūsdienīgu estētiku un atvērtību. Tomēr dažviet izskan arī piesardzīgi viedokļi – vai šāda minimālisma pieeja pietiekami ņem vērā pilsētas un Tauras kalna arhitektonisko mantojumu un simbolisko nozīmi? 

Viļņas koncertzāli plānots atklāt 2028. gadā. Tikai tad būs iespējams pilnvērtīgi novērtēt šī projekta ietekmi. Galu galā tieši saturs – gan arhitektoniskā risinājuma kvalitāte, gan kultūras programma un mijiedarbība ar pilsētvidi – noteiks, kādu nozīmi šī jaunā ēka ieņems Lietuvas kultūras telpā.