Rīgas Venēcija
Ļoti romantisks un nedaudz noslēpumains stāsts reiz norisa Rīgā, Strēlnieku ielas 19 mājas pagalmā. Tur mājas galā kopš 2002. gada skatāma gigantiska (13 reiz 11 metri) slavenā latviešu mākslinieka Ludolfa Liberta gleznas reprodukcija. Gadu gaitā tā ir pamatīgi izbalējusi, taču attēls vēl ir saskatāms.
Žurnālisti centās noskaidrot šī mākslas darba pasūtītāja vārdu, taču uzņēmuma darbinieki, kas montēja šo milzu plakātu, sacīja, ka nedrīkst izpaust personas datus. Taču uzsvēra, ka pasūtītājs ir veicis visus nepieciešamos saskaņojumus un reprodukcija ir izvietota likumīgi.
Vietējo iedzīvotāju vidū klīst leģenda, ka tā ir dāvana mīļotajai sievietei no cilvēka, kura vārdu mēs nezinām. Viņai it kā ļoti patīkot Venēcija, un tā nu viņai ir iespēja apbrīnot iemīļotās pilsētas skatus katru dienu — var secināt, ka viņas logi atrodas tieši pretī reprodukcijai.
Dzīva iemūrēta sienā
Leģenda vēsta, ka šis baisais notikums risinājies 17.-18. gadsimta mijā, kad Rīga bija Zviedrijas sastāvā. 1698. gadā tika uzcelti zviedru vārti, kas kļuva par vienu no ārzemju suverenitātes simboliem, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Tieši pie šiem vārtiem latviešu meitene tikās ar zviedru karavīru. Taču vietējie iedzīvotāji strikti nosodīja viņu romantiskās jūtas, jo zviedri tika uzskatīti par okupantiem. Par sodu meiteni dzīvu iemūrēja Zviedru vārtos.
Kopš 2015. gada pavisam netālu tika novietota “Rēga” skulptūra, kas veltīta šai leģendai.
Romantiski motīvi Rīgas fasāžu dekoros
19.-20. gadsimtu mijā daudzās jūgendstila ēkās ziedu motīvi un sieviešu figūras tika izmantotas kā vizuāls mīlestības, skaistuma un jūtu apliecinājums.
Alberta iela 4 — pēc Mihaila Eizenšteina projekta, māju rotā sieviešu sejas, pāvi un virpuļveida ornaments, kas bieži tiek interpretēta kā slavinājums ģimenes mīlestībai.
Alberta iela 12 — arhitekta Konstantīna Pēkšēna projektēta daudzdzīvokļu māja. Šeit pirmajā stāvā iekārtots Jūgendstila muzejs, kura interjerā redzamas dekoratīvās rozes, kastaņu lapu trafareti un ģipša ziedu veidojumi, kas ir cieši saistīti ar romantiku un latviešu tautas dzeju.
Milda
Tautā Brīvības pieminekli mēdz dēvēt par Mildu — baltu tautu mīlestības dievietes vārdā. Tādējādi skulptūra simbolizē ne tikai Latvijas neatkarību, bet arī mīlestību pret valsti. Tās radītājs mākslinieks Kārlis Zāle šo simbolisko sievietes tēlu izdomāja, taču pastāv pieņēmums, ka prototips varētu būt bijis arī konkrēts cilvēks — Milda Vintere — viņa drauga sieva. Viņa bijusi pazīstama ar Kārli un daži domā, ka veidojot pieminekli, tēlnieks iedvesmojies tieši no viņas.
Pils mīļotajai sievai
Viena no skaistākajām Latvijas pilīm — Cesvaines pils, kas celta 19. gadsimta beigās viduslaiku stilistikā. Pastāv leģenda, ka barons Ādolfs fon Vulfs vēlējies, lai ēkas arhitektūra līdzinātos Itālijas celtnēm, jo viņa sieva bija no Itālijas. Tā viņš gribēja iepriecināt savu mīļoto sievu. Klīst baumas, ka pēc baroneses nāves viņas gars atteicies pamest pili un joprojām klīst pa muižas gaiteņiem — tik ļoti viņai patika Cesvainē.
Gaisa trošu ceļš (vagoniņš) Siguldā
Gaujas stāvie krasti var ne tikai iedvesmot cilvēkus, bet arī kļūt par dabisku šķērsli mīlētājiem. Tieši tā notika ar jaunieti Aivaru, kurš iemīlējās vietējās Krimuldas sanatorijas darbiniecē — daiļajā Genovevā. Katru vakaru viņš pavadīja viņu no viena Gaujas krasta līdz otram.
Reiz Aivars ieraudzīja žurnāla “Ogoņok” (“Uguntiņa”) 1956. gada numura 19. vāku, uz kura bija attēlots trošu ceļš Gruzijas pilsētā Čiatūrā. Un tad viņu pārņēma doma – kāpēc gan tādu pašu neuztaisīt Siguldā, lai atvieglotu nokļūšanu uz Krimuldu un atpakaļ? Šīs idejas iedvesmots, viņš nu bija gatavs pārvarēt jebkādas grūtības, lai realizētu šo ieceri.
Reiz Aivars mīļotajai apsolījis, ka vienā jaukā dienā viņi “lidos” pāri Gaujai kā putni. Un viņš turēja savu vārdu, lai gan tas notika pēc daudziem gadiem — Siguldas gaisa trošu ceļš (vagoniņš) oficiāli tika atklāts 1969. gada 3. janvārī.
Mūsdienās ikviens interesents var doties izbraucienā ar vagoniņu. Tā šķiet ir viena no labākajām vietām Latvijā, kur baudīt rudens ainavas. Ja jūsu sirsniņa vēl brīva, iespējams, jūs šeit atradīsiet savu mīlestību kā Aivars un Genoveva.
Turaidas Roze
Leģenda par Maiju, kas vairāk zināma kā Turaidas Roze, — latviešu romantisma kvintesence. Traģiskie notikumi norisa pie senās pils sienām Siguldā, kur jaunā skaistule izvēlējās nāvi, nevis negodu, paliekot uzticīga savam dārzniekam Viktoram. Mūsdienās Baznīckalns ir vēsturiska vieta, kas piesātināta ar romantiku un traģēdiju. Veco liepu, piemiņas krustu un sarkanos ziedus uz Maijas kapa apmeklētāji uztver kā uzticības pierādījumu, pārvēršot šo vietu par sakrālu vietu mīlētāju kartē.
Linda Tallinā
Tallinas Toompea ir daudz mājīgu vietu, kur patverties no tūristu pūļiem. Viens no tiem — Hirve parks ar paaugstinājumu, uz kura atrodas 1920. gada skulptūra “Linda”. Kā vēsta seni nostāsti, tad tā esot igauņu mītiskā varoņa Kaleva sieva. Un Toompea kalns ir viņa kaps. Tiek uzskatīts, ka kaļķakmens bluķus, no kuriem veidots šis paaugstinājums, atnesusi Linda, lai apsegtu sava vīra miesas. No viņas asarām radies Julemistes ezers — tagad pilsētas galvenā ūdenskrātuve, no kurienes ūdens nonāk lielākajā daļā Tallinas dzīvokļu.
“Studentu skūpsts” Tartu
Igaunijas galvenās universitātes pilsētas Tartu Rātslaukumā kopš 1998. gada atrodas strūklaka, kurā attēloti divi studenti, kas skūpstās. Viņi stāv zem lietussarga, gar kura malām tek ūdens. Skulpturālā grupa netēlo nevienu konkrētu — tas ir simbols, kas attēlo studentu dzīves romantiku.
Strūklaka gandrīz uzreiz kļuva par vienu no pilsētas simboliem. Pirms tam — kopš 1948. gada šajā vietā atradās cita vienkāršāka skulptūra: apaļš kauss ar cauruli vidū, kas piesegta ar akmeņiem. Vecajā strūklakā karstajās vasaras dienās Tartu universitātes studentiem patika peldēties.
Traķi: pils, kas dzimusi no sapņa
Traķu pils, kas slejas virs ezera spoguļa, jau sen kļuvusi par simbolu ne tikai Lietuvas valstiskajam varenumam, bet arī cilvēku jūtu triumfam. Tautas leģendas saista šīs salas cietokšņa dibināšanu un uzplaukumu ar divu mīlošu siržu gribu radīt savu noslēgtu paradīzi. Mūsdienu tūrisma kontekstā Traķus uztver kā unikālu ainavas un nocietinājuma simbiozi, kur katrs tilts un katrs tornis kalpo kā materiāls iemiesojums pāra vēlmei iegūt mūžīgu savienību tālu no laicīgās burzmas.
