Patversmes pet-friendly pilsētās

Vadoties pēc Eiropas Savienības datiem, Eiropā ir aptuveni 100 miljoni pamestu dzīvnieku. Īpaši smaga situācija ir Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīs. ASV ik gadu aptuveni 7,6 miljoni dzīvnieku nonāk patversmēs. Latvijā skaitļi ir pieticīgāki — 2014. gadā šeit bija ap 30 tūkstošiem šādu dzīvnieku. Salīdzinājumam — Lielbritānijā — ap 330 tūkstošiem, Moldovā — 200 tūkstoši, Turcijā — ap 2 miljoniem. Zīmīgs ir Nīderlandes piemērs: 2014. gadā šeit bija 33 tūkstoši pamestu, vai ielas suņu, taču uz šodienu valsts ir sasniegusi nulles rādītāju.

Nīderlandes panākumu noslēpums ir kompleksa pieeja. Valstī tika ieviesti vieni no stingrākajiem dzīvnieku aizsardzības likumiem Eiropā, augsti sodi un pat cietumsodi par cietsirdīgu izturēšanos. Darbojas vērienīga bezmaksas sterilizācijas programma, kā arī nodoklis šķirnes suņu iegādei, kas stimulē adaptāciju. Šī pieredze rāda: kamēr pilsēta nav izstrādājusi kompleksu risinājumu dzīvnieku problēmai, to grūti pa īstam nosaukt par Pet-Friendly.

1. Organizāciju savstarpēja sadarbība. Efektīvas programmas rodas tur, kur apvienojas patversmju, glābšanas dienestu, municipalitāšu un brīvprātīgo centieni. Piemērs ir Ņujorkas mēra Dzīvnieku aizsardzības alianse, kas apvieno vairāk nekā 100 organizācijas. Kopš 2003. gada šī alianse ir palīdzējusi izglābt vairāk nekā 320 tūkstošus dzīvnieku.

2. Skaita kontroles programmas. Daudzās pilsētās veiksmīgi tiek pielietota TNR (Trap-Neuter-Return) iniciatīva: ielas kaķi tiek noķerti, sterilizēti, vakcinēti un atgriezti dabiskā vidē. Socializētie dzīvnieki atrod jaunus saimniekus, bet populācija pakāpeniski samazinās humānā veidā.

3. Jauni patversmju standarti. Mūsdienās patversmes arvien mazāk līdzinās “noliktavām” ar būrīšiem. Tās ir telpas, kur dzīvnieki ir mazāk pakļauti stresam, bet cilvēki var justies komfortabli. Pētījumi liecina, ka suņu rotaļu laukumu esamība palielina adopciju skaitu par 25%. Patversmēs parādās telpas to cilvēku saziņai, kuri ieradušies pavadīt laiku ar dzīvniekiem, mājīgas telpas kaķiem, atpūtas zonas apmeklētājiem.

Patversme kā arhitektūras objekts

Patversmju projektēšana mūsdienās arvien biežāk kļūst par uzdevumu arhitektiem. Neraugoties uz ierobežotajiem budžetiem un stingrajām sanitārajām normām, top jaunas ēkas, kur dzīvnieku aprūpe apvienojas ar funkcionalitāti un humānu pieeju.

Komplekss apvieno divas ēkas: patversmi un krematoriju, kas atrodas starp rūpniecisko zonu un dabas rezervātu. U veida formas plānojums veido iekšpagalmu, kur notiek apmeklētāju tikšanās ar dzīvniekiem. Ieeju rotā “kaķu tornis” — atklātības un jaunas pieejas simbols. Krematorija ar kluso atvadu dārzu rāda: rūpes par mīluli turpinās pat pēc viņa dzīves.

Turcija. Animal Social Life Campus Izmirā (Mert Uslu Architecture, 2022)

Šeit tiek īstenota dzīvnieku pagaidu turēšanas prakse ar mērķi izārstēties un atgriezties biotopā. Kampuss apvieno patversmi, veterināro centru, izglītības zonas un amfiteātri pasākumiem. Telpa ir pārdomāta tā, lai veicinātu cilvēku un suņu mijiedarbību, padarot adopcijas procesu dabiskāku.

Neliels labdarības projekts, kas veidots par ziedojumiem. Telpa tiek dalīta iekšējā blokā un pagalmā, kur notiek nākamo saimnieku tikšanās ar kucēniem. Arhitekti uzsvēra simbolisko pāreju “no vientulības uz māju”: rotējošās durvis un spilgtā pagalma struktūra akcentē šī brīža svarīgumu.

ASV. Staten Island Animal Care Center (Garrison Architects, 2022)

Šeit arhitekti likuši uzsvaru uz gaismu un ventilāciju. Dzīvnieku istabas izvietotas pa ēkas perimetru, lai nodrošinātu maksimālu dabisko apgaismojumu. Puscaurspīdīgi paneļi rada maigu dabīgo gaismu, bet naktī ēka spīd no iekšpuses, pārtopot par orientieri un rūpju simbolu.

Dienvidu puslodes lielākā patversme. Šeit vairāki korpusi ir savienoti ar segtām pārejām, kas atvieglo dzīvnieku pārvietošanos. Kompleksa vizuālā identitāte balstīta uz vietējo putnu krāsām, bet uz ietvēm izvietoti fakti par kaķiem un suņiem — tādējādi arhitektūra kļūst izglītojoša un emocionāla.

Nākotnes patversmes: sociālā un kultūras loma

Mūsdienu patversmes sniedzas tālu ārpus savas tiešās funkcijas robežām. Tās kļūst par pilsētas infrastruktūras sastāvdaļu, izglītības un kultūras telpām un reizēm arī par sabiedriskās atmiņas vietu. To arhitektūra — ir sabiedrības brieduma rādītājs, tās attieksme pret humānismu un ilgtspēju.

Pet-friendly pilsēta nav tikai kafejnīca ar ūdens bļodu pie ieejas. Tā ir kompleksa sistēma, kur ir likumi, sterilizācijas programmas, organizāciju sadarbība un arhitektūra, kas rada apstākļus uzticībai starp cilvēkiem un dzīvniekiem. Tieši šāda sistēma ir spējīga pakāpeniski risināt bezpajumtnieku dzīvnieku problēmu un pārvērst pilsētas par patiesi komfortablām visiem to iedzīvotājiem.