Pēteris Ratas, Rīgas galvenais arhitekts: arhitekta loma pilsētas dzīvē

Rīgai ir izstrādāts attīstības stratēģijas dokuments, kurā ir noteikts plānošanas attīstības galvenie virzieni. Tas ir plašs dokuments, kas aptver daudzus pilsētas dzīves aspektus. Rīga ir Latvijas ekonomikas dzinējspēks, un tai ir jākļūst par iespēju pilsētu, kur tās iedzīvotāji var īstenot savas vēlmes. Ir trīs attīstības pīlāri – ekonomika, sabiedrība un pilsētvide. Tas ir mērķtiecīgs dokuments. Vienlaikus mani interesē, kā šīs ieceres mēs varam pārvērst rīcībā, plānošanas lēmumos un reālos projektos.

Tas prasīs laiku, un ir nepieciešama drosmīga vīzija. Pilsētai ir jāpanāk iedzīvotāju skaita un labklājības pieaugumu. Mums ir jākļūst atvērtākiem pret globālo pasauli, piesaistot talantīgus cilvēkus un uzņēmumus. Mums ir jāsakārto satiksme un infrastruktūra, ļaujot pilsētai funkcionēt efektīvi un būt konkurētspējīgai. Veidojot ērtus savienojumus ar piepilsētām, mēs integrēsimies plašākā ekonomiskā reģionā veicinot uzņēmējdarbības potenciālu un nodarbinātības iespējas. Mums ir arī iespēja pārveidot drūmos padomju laika mikrorajonus par labi funkcionējošām apkaimēm, palīdzot renovēt šos ēku kvartālus un to apkārtni. Esmu optimistisks par nākotni, vienīgi gribētos, lai šīs pārmaiņas ir daudz ātrākas.

Dabiskajai videi un ilgtspējai ir svarīga loma mūsu plānošanas dokumentos un mērķos. Mēs to novērtējam un atbalstam projektu risinājumos. Ilgtspējas kritēriji jau ietekmē komerciālos attīstības projektus pilsētā. Cilvēki kļūst zinošāki un pieprasa kvalitatīvu dzīves un darba vidi.  Sabiedrība pievērš daudz lielāku uzmanību energoefektivitātei un saudzīgai resursu lietošanai ēkās, tādējādi samazinot mūsu ietekmi uz dabu. Piemēram, “Verde”, jaunais biroju komplekss Skanstē, ir viens no modernākajiem un ilgtspējīgajiem projektiem tirgū, tas vienlaikus ir arī viena no pieprasītākajām. Tas liecina, ka videi draudzīga attīstība var būt āri ekonomiski izdevīga un tas skaidri iezīmē nākotnes tendenci.

Te mūsu darbi runā skaļāk par vārdiem. Lai pilsēta kļūtu ērtāka, ir jāsakārto ielas. Es gribētu pieminēt dažus projektus, kuros jau esam iesaistīti. Mēs strādājam pie Vecrīgas ielu atjaunošanas, padarot tās ērtākas, pieejamākas un pievilcīgākas. Vienlaikus tajās tiks sakārtota arī apakšzemes infrastruktūra. Vispirms atjaunosim Vaļņu ielu, to pārveidojot par gājēju ielu ar jauku apgaismojumu un labiekārtojumu. Tā kalpos kā prototips citām Vecrīgas ielām. Ceram, ka tas palīdzēs atdzīvināt pilsētas vēsturisko sirdi. Tāpat plānojam arī atjaunot 13. janvāra ielu pārveidojot to par skaistu bulvāri un uzlabojot gājēju savienojumus ar staciju un Centrāltirgu. Plānojam arī atjaunot Brīvības ielu. Laika gaitā tiks gan remontētas ielas, gan paplašināta velo infrastruktūra, gan uzlabotas ietves un veidots moderns labiekārtojums. Es uzskatu, ka ielu sakārtošana bija krietni aizkavējusies, bet šis ir apjomīgs un absolūti svarīgs darbs, kas būs jāturpina vēl daudzus gadus.

Tāpat esam sākuši pētīt 11. Novembra krastmalas pārbūves iespējas. Vecrīgas krastmalas siluets ir simboliska pilsētas vizītkarte, pilsētas tēls ar lielu simbolisku nozīmi. Taču šobrīd tā ir nolaista un  nepievilcīga vieta – tajā ir intensīva satiksme, slikta pieejamība, izskaloti krasta stiprinājumi, novecojis apgaismojums, un nolietota gājēju vide. Šai vietai vajag renesansi – mums ir nepieciešamas jaunas idejas, kā to pārveidot par dzīvīgu publisko ārtelpu gar aktīvu pilsētas krasta promenādi, līdzīgi kā tas ir daudzās citās Eiropas pilsētās.

Šis ir komplicēts jautājums gan pilsētai, gan arhitektiem. Rīga vienmēr ir attīstījusies un mainījusies kā dzīvs organisms. Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka mūsu vēsturiskā apbūve veido arī pilsētas identitāti, tās vērtību un raksturu. Tāpēc mums ir jābūt apdomīgiem ar izmaiņām. Taču, ne viss, kas vecs ir absolūti vērtīgs. Manuprāt, mēs dažos gadījumos esam bijuši pārlieku piesardzīgi, neļaujot vēsturiskās ēkas pielāgot jauniem izmantošanas veidiem un apgrūtinot attīstību. Rezultātā investīcijas un aktivitāte ir pārcēlušās uz priekšpilsētām. Mums ir jāpārdomā mūsu nostāja, regulējums un attieksme, lai varam atdzīvināt pilsētas centru un citas vēsturiskās apkaimes. Mums vajag no jauna izvērtēt līdzsvaru starp pārmaiņām un saglabāšanu.

Mani vienmēr ir fascinējusi pilsētas vēstures kārtojums, slāņi, kas veido pilsētas apbūves formu dažādību, tās organisko ielu tīklu un katras vietas unikālo stāstu. Skatoties senos pilsētu plānos mēs redzam dažādu apkaimju mainīgo lomu, kas reizēm ir iemantojusies līdz pat mūsdienām.

Es uzaugu Rīgas vēsturiskajā centrā un man pietrūkst laiks, kad tas bija cilvēku pilns, dinamiskāks un daudz apdzīvotāks. Pateicoties ielu struktūrai, pilsētas centrs ir kā krustceles, kur dabiski vai neapzināti pārklājas mūsu ikdienas gaitas. Tā bija un ir vieta kur mēs satiekamies. Tajā ir vērtība un potenciāls, kas ir jāizmanto. Atgriežot dzīvīgumu un uzmanību tās centram – pilsētas sirdij, mēs padarīsim visu pilsētu daudz pievilcīgāku un dzīvīgāku. Tas būtu tikai sākums pilsētas atdzimšanai.