Taču kāpēc centrs ir tik svarīgs pilsētām?
Anita Beikule no pilsētplānošanas uzņēmuma G93 skaidro:
“Pilsētas centrs ir nozīmīgs kā ekonomiskais, kultūras un sabiedriskais kodols, kas nosaka ritmu visai pilsētai un veido tās identitāti. Tas nav tikai fizisks punkts – centrs ir simbols, kas iemieso piederību un lepnumu par savu pilsētu. Lai arī daudzi, īpaši ģimenes ar bērniem, izvēlas dzīvi piepilsētā, ikdiena joprojām ir cieši saistīta ar centra sniegto – darbu, sabiedrisko transportu, kultūru, atpūtu un satikšanos. Tieši tur koncentrējas uzņēmējdarbība, pārvalde, sabiedriskie pasākumi, vēsturiskās vērtības un galvenie transporta mezgli, kas veido pilsētas vienotību un dzīvotspēju. Un jāatceras – bez dzīva un funkcionējoša centra nav iespējama arī ilgtspējīga piepilsēta.”
Bet kā tad izskatās Rīgas centrs?
Pirmkārt, kā aizvadītajā @Mad City pilsētplānošanas pasākumā norādīja tā organizatori – patiesībā Centra populācija pēdējo 10 gadu laikā ir augusi par gandrīz 6%. Centrs neizmirst, tātad arī pieprasījums pēc mājokļiem, darba vietām un atpūtas iespējām ir.
Otrkārt, kopš 2020. gada pēc Kivi Real Estate pieejamiem datiem varam identificēt vairāk nekā 230 pārdotus namīpašumus virs 300’000 EUR.
Kāpēc tas ir nozīmīgi?
Liela daļa šo pārdoto namu kļūst par sakoptām un atjaunotām dzīvojamajām ēkām un tiek iztirgotas dzīvokļos. Citas – par mūsdienīgiem īres namiem vai biroju mājām. Bet, jebkurā gadījumā, pēc nopirkšanas īpašumus sāk izmantot efektīvāk.
Papildus, valstij līdz šim piederējis vērā ņemams īpašumu portfelis, tajā skaitā ar Centra namiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav uzturēti nevainojamā stāvoklī, izmantojot to potenciālu pilnībā. Taču arī šeit vērojamas pozitīvas pār maiņas- Valsts nekustamie īpašumi šos namus pēdējos gados veiksmīgi pārdod izsolēs, no kā ieguvēji, būtībā, ir visi:
- valstij nav jāuztur tai nevajadzīgi, lieli īpašumi;
- privātajiem investoriem ir iespēja iegūt īpašumus labās lokācijās un tajos investēt, piemēram, pārvēršot tos par skaistām dzīvokļu mājām;
- Centra iedzīvotāji tā rezultātā var iegūt kvalitatīvas un mūsdienām piemērotākas telpas.
Papildus – garāmgājēju skatienus arvien biežāk piesaista atjaunotas pirmskara laika fasādes, kas ne tikai saglabā savu vēsturisko šarmu, bet arī nerada bažas par apkārtējo drošību.
No VNI pie privātajiem īpašniekiem par godīgi noteiktu cenu ir nonākuši, piemēram, šādi skaisti Rīgas centra nami:
- Eksporta iela 6
- Brīvības iela 68
- Valdemāra iela 17a
- Merķeļa iela 11
- Kaļķu iela 24
- Stabu iela 18 u.c.
Uzskatāms pirms / pēc piemērs šādām pārvērtībām ir, piemēram, projekts “Raiņa Nams”, Raiņa bulvārī 27. Gluži neticami, ka šāda brīnišķīga ēka vienā no skaistāko Eiropas galvaspilsētu centriem varēja atļauties “nebūt savā labākajā formā”’.
Kam jānotiek, lai noplukušu vai pilnvērtīgi neizmantotu ēku pamanītu investors un vēlētos tajā investēt?
Pirmkārt, Linards Veide, kurš pārdevis desmitiem šādus īpašumus pēdējos gados, uzsver, ka Rīga Baltijas kontekstā ir unikāla ar to, ka Rīgā šādi piedāvājumi vēl vispār ir atrodami un nopērkami – kaimiņu galvaspilsētās tādu iespēju nav ne tuvu tik daudz un par tādām cenām. Otrkārt, esošie nami atrodas fantastiskās lokācijās, kas, attīstot nekustamo īpašumu, ir viens no stūrakmeņiem veiksmei. Vēl arī jāpiemin, ka katrā ekonomiskajā ciklā, kad visi “ieskrienas” un sāk aktīvi būvēt un pirkt, būvniecība mēdz kļūt dārga un mazāk pieejama. Strādājot ar jau esošām sienām var būt praktiskāk un arī paredzamāk izmaksu un pabeigšanas termiņu ziņā.
Tomēr, kā vienmēr, velns ir detaļās. Ne visām centra ēkām iespējams atdzimt, atrodot jaunus investorus.
Kādas ēkas netiek izskatītas?
Parasti tādas, kuras ir tik sliktā stāvoklī, ka atjaunošana var izmaksāt vairāk kā jaunas uzcelšana. Tāpat arī nesakārtotas kopīpašuma daļas var padarīt namus neiekārojamus investoriem.
Būtiski arī pieminēt, ka lai Centra attīstība un atjaunošanās būtu ne tikai kāda īsa laika posma anomālija, bet spēcīga ilgtermiņa tendence, jārod īpašs balanss starp vēsturiskajām vērtībām un mūsdienu prasībām. Dažkārt kultūras pieminekļa statuss ēkas nevis pasargā, bet nolemj iznīcībai- tās vienkārši nav izdevīgi atjaunot. Citur, kultūras pieminekļu sargi savu darbu veic tik atbildīgi, ka projekts var ievilkties uz vairākiem gadiem- tad ekonomiskais pamatojums ēkas atjaunošanai izzūd, un skaistā ēka dabiski piedzīvo bojāeju, ar katru gadu kļūstot arvien sarežģītāka restauratoriem. Perfektā balansa atrašana starp detalizētu vēstures saglabāšanu un ļaušanu attīstītājiem strādāt bez liekiem ierobežojumiem, šķiet, būs mūžīga diskusija.
