“Vismazākais, bet vismīļākais”: Daniela Libeskinda MO muzejs

Kad arhitekts Daniels Libeskinds sāka darbu pie Mo muzeja, viņš prātoja, kā harmoniski iekļaut ēku līdzšinējā kontekstā. Šajā vietā kopš 1965. gada atradās kinoteātris “Lietuva” — tipveida modernisma “kaste”, kas Hruščova un Brežņeva laikā bija plaši izplatīta pilsētās visā PSRS.

Kinoteātris bija populāra un nozīmīga ēka pilsētā, taču 2005. gadā to nolēma slēgt. Īpašnieks, kurš trīs gadus iepriekš privatizēja ēku, gatavojās tās vietā uzbūvēt daudzfunkcionālu kompleksu, kur solīja izvietot divas kinozāles. Četrus gadus vēlāk tiesa apturēja nojaukšanu pēc daudzajiem protestiem un pilsētnieku lūgumiem. Kinoteātris gan tā arī netika atvērts no jauna — tas bija pamests līdz 2015. gadam.

Pēc tam uzņēmums MMC projektai paziņoja, ka kinoteātra vietā būvēs laikmetīgās mākslas centru. 2017. gadā “Lietuva” nojauca, bet tā vietā ielika laika kapsulu un pusotra gada laikā uzcēla MO muzeju.

Autori

MO muzeja fonds tiek uzskatīts par vienu no lielākajām privātajām mākslas kolekcijām Lietuvā. Tā sastāv no vairāk nekā 4500 darbiem un aptver laika posmu no 1960. gadiem līdz mūsdienām. Kopš 2011. gada kolekcijai piešķirts nacionālas nozīmes objekta statuss.

Muzeju dibināja Viktors un Danguole Butkus — lietuviešu zinātnieku un uzņēmēju pāris. Kopš 2000. gadiem viņi vāca lietuviešu mūsdienu mākslas kolekciju un pēc tam nolēma, ka turpinās ne tikai iegādāties mākslas darbus, bet arī izstādīs kolekciju publiskai apskatei. Par arhitektu viņi izvēlējās Prickera laureātu Danielu Libeskindu.

Ārpusē

Libeskindu līdzās Zahai Hadidai un Remam Kolhasam uzskata par vienu no spilgtākajiem dekonstruktīvisma pārstāvjiem. Šis arhitektoniskais virziens, kas dzimis Amerikā 1980. gadu beigās, pārstāv vēlīnu un būtiski pārstrādātu modernisma formu. Tam raksturīgas lauztas līnijas un katras ēkas uzsvērtais individuālistiskums.

Dekonstruktīvisms īpaši labi piemērots kultūras objektiem, tostarp muzejiem un memoriāliem, kas Libeskinda daiļradē ieņem īpašu vietu — būdams no poļu-ebreju ģimenes no Lodzas pilsētas, viņš daudz strādā ar holokausta un ebreju kultūras tēmām. Viņa slavenāko darbu skaitā ir Nacionālais holokausta memoriāls Otavā, smeldzīgie ebreju muzeji Berlīnē un Sanfrancisko un citas kultūras institūcijas, kas saistītas ar ne tik seno drūmo pagātni.

Pēc viņa paša domām, Viļņā atrodas viņa “mazākais, bet mīļākais” muzeja projekts. Viņš kļuva par pirmo un pagaidām vienīgo darbu Baltijas valstīs.

Pielāgot projektu vietējiem arhitektūras normatīviem palīdzēja Viļņas arhitektūras studija Do Architects. Jau pirmajos MO variantos un skicēs arhitekti centās radīt saikni starp topošo ēku, Viļņas un klasiskās arhitektūras tradīcijām, tādējādi veicinot pilsētas un mākslas dialogu.

No tā radās koncepcija par kultūras “vārtiem”, kas XVIII gadsimta tīklu savieno ar viduslaiku pilsētu. Vietējai arhitektūrai atbilst gan formas, gan jaunās ēkas materiāli: plakanā ārējā fasāde ir apdarināta ar sniegbaltu apmetumu, kam nav nepieciešama īpaša kopšana. Krāsa un plakanā faktūra izceļ objektu uz blīvā vēsturiskā konteksta fona un tajā pašā laikā aizved pie modernistu kinoteātra šajā vietā. Muzeja ārējo stūri pa diagonāli pārdala atklātas kāpnes. Tās atgādina par Viļņas pauguraino ainavu un ved uz publisko terasi, kas kalpo kā neliela uzstāšanās un koncertu vieta.

Akcents uz sabiedriskajām telpām — ir projekta būtiska detaļa. Gandrīz ceturto daļu zemesgabala aizņem apstādījumi, bet blakus ēkai izvietojies Lietuvas Nacionālās kultūras un mākslas balvas laureātu veidoto skulptūru dārzs. Dārzs un terase ir atvērta un pieejama iedzīvotājiem jebkurā diennakts laikā.

Iekšpusē

Apmeklētāji muzejā ienāk caur divu gaismu pielietu vestibilu, kur gaisma iespīd no augstajiem logiem. Pirmajā stāvā atrodas halle ar pasākumu zāli, muzeja veikals, kafejnīca-bistro “MO” un atklātā mākslas darbu krātuve. Izstāžu zāles sākas jau no otrā stāva, kur atrodas mazā ekspozīcijas telpa, kā arī lasītava un administratīvās telpas.

Galvenā izstāžu zāle, kas paredzēta lielākajām MO ekspozīcijām, atrodas trešajā stāvā. Tā ir liela atvērta tipa telpa, kuru vajadzības gadījumā var sadalīt ar starpsienām. Visiem trīs līmeņiem cauri izvijas vītņu kāpnes, kas atgādina DNS ķēdi. Tā ir ne tikai viena no fotografētākajām vietām muzejā, bet arī simbolisks atgādinājums par muzeja dibinātāju pagātni — Viktors Butkas ir sarakstījis vairāk nekā 40 rakstus par DNS struktūru un modifikāciju.

Pēc Libeskinda teiktā, šīs kāpnes ir kļuvušas par pirmo pilnīgi apaļo struktūru viņa karjeras laikā:

Tomēr MO gadījumā tieši kāpnes ir kļuvušas par projekta jēgpilno centru:

“Šis muzejs ir neparasts. Tā nav tikai balta kaste — tajā ieplūst gaisma, telpu caurvij pilsētas un cilvēku tēli. Viss šis brīvdabas teātris — ielas un ēkas — man ir svarīgs, jo tas ir iedvesmas avots mākslai,” secina Libeskinds. MO muzejs, pēc viņa teiktā, ir

Apkārt

MO ne tikai kļuva par nozīmīgu kultūras institūciju, bet arī pakāpeniski pārveidoja vidi sev apkārt. Par godu tam tika pārdēvēta sabiedriskā transporta pietura, bet blakus tika atvērtas daudzas iestādes.

Pēc dažiem gadiem tika labiekārtots skvērs, kas piekļāvās ēkai. Tāpat kā muzeja dārzā, tajā ir izvietoti lietuviešu mākslinieku mākslas objekti. Gar skvēru tek mākslīgs strauts — kā atgādinājums par avotiņu, kas šajā vietā atradies kopš XVI gadsimta, un pilsētas iedzīvotāji to izmantojuši līdz pat padomju laikiem. Uzreiz aiz skvēra sākas stāva nogāze ar izteiksmīgu reljefu. ID Vilnius arhitekti izmantoja šo īpatnību, lai projektētu kāpnes ar starpterasi un skatu laukumu, no kurienes paveras skats uz vecpilsētas jumtiem.