LEZ — tās ir speciāli iezīmētas pilsētas teritorijas, kur iebraukšana atļauta tikai noteiktiem transportlīdzekļu veidiem — piemēram, kravas automašīnām, furgoniem, autobusiem, taksometriem vai privātajiem automobiļiem — ar nosacījumu, ka tie atbilst noteiktajiem ekoloģiskajiem standartiem. Pretējā gadījumā autovadītājiem nākas maksāt papildu nodevu. Šādu zonu dizains variē atkarībā no platības, transporta veidiem, pieļaujamajiem izmešu sliekšņiem un piemērojamiem kontroles mehānismiem.
Visā Eiropā zemo izmešu zonu skaits pēdējo trīs gadu laikā ir palielinājies par 40%, un līdz 2025. gadam to skaits pārsniegs 500. Ar pareizu projektēšanu un stingru uzraudzību šādās zonās ir iespējams samazināt slāpekļa dioksīda līmeni līdz 40%, bet nulles izmešu zonas sola vēl iespaidīgākus rezultātus — transporta radīta piesārņojuma samazināšanos līdz 95%, kā, piemēram, Oksfordā un Amsterdamā.
Pierādīta efektivitāte un Eiropas pieredze
Pētījumi nemainīgi apliecina: pareizi projektētas un konsekventi ieviestas zemo izmešu zonas jūtami ietekmē gaisa kvalitāti. Pilsētās, kur šādas programmas darbojas efektīvi, slāpekļa dioksīda līmenis (NO₂) samazinās līdz 40%, bet vidēji — par aptuveni 20%. Nulles emisijas zonas demonstrē vēl iespaidīgāku efektu – Oksfordā un Amsterdamā slāpekļa oksīda (NOₓ) transportlīdzekļu emisiju samazinājums būs vairāk nekā 95%. Uzlabojumu mērogs gan ir tieši atkarīgs no programmas ieviešanas ātruma, autoparka atjaunošanas un transportlīdzekļu regulējuma.
Viens no pētītākajiem piemēriem ir Londona. 2008. gadā ieviestā zemo izmešu zona un pēc tam 2019. gadā paplašinātā īpaši zemo izmešu zona (ULEZ) kopš 2023. gada aptver jau visu pilsētu. Rezultāti ir iespaidīgi: makrodaļiņu koncentrācija (PM₁₀) samazinājās gandrīz par 10%, bet NO₂ līmenis centrālajos rajonos samazinājās — par vairāk nekā 20%. Tiek lēsts, ka programma ļāvusi samazināt izdevumus veselības aprūpes jomā un darba laika zudumu gandrīz par 19%. Neraugoties uz sākotnējo kritiku, īpaši pēc zonas paplašināšanas virzienā uz ārējiem apgabaliem, noturīga komunikācija un pārliecinoši pierādījumi par labu veselībai palīdzēja saglabāt iedzīvotāju atbalstu.
Milānā 2008. gadā ieviestā “Ecopass” sistēma vēlāk pārtapa par “Area C” — apvienotu satiksmes ierobežošanas un izmešu samazināšanas zonu, kas darbojas kopš 2012. gada. Šī iniciatīva samazināja iebraukšanas reižu skaitu pilsētas centrā par aptuveni 30%, paaugstināja sabiedriskā transporta kustības ātrumu un uzlaboja gaisa kvalitāti. Sabiedrības atzinību nodrošināja caurspīdīgs monitorings, pakāpeniska noteikumu pastiprināšana un atvieglojumu piešķiršana iedzīvotājiem — modelis, kuru vēlāk pārņēma arī citas pilsētas.
Līdzīgas tendences vērojamas arī Madridē, Briselē, Berlīnē un Stokholmā, kur zemo izmešu zonas slāpekļa dioksīda un cieto daļiņu piesārņojuma līmenis ir samazinājies par 10-40% atkarībā no to ieviešanas īpatnībām. Eiropas pieredzes galvenā mācība ir acīmredzama: izmērāmie panākumi ir atkarīgi ne tikai no regulējuma, bet arī komunikācijas, monitoringa un papildu ieguldījumiem sabiedriskajā transportā, veloinfrastruktūrā un transportlīdzekļu parka atjaunošanā.
Photo by Taras Shuliakevych on Unsplash
Photo by Masood Aslami on Unsplash
No lokālajiem piemēriem līdz reģionālajam impulsam
Zemo izmešu zonas ne tikai samazina kaitīgos piesārņojumus un uzlabo pilsētnieku veselību, bet arī nodrošina ienākumus, kurus var novirzīt plašākiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Londonā, piemēram, līdzekļi, kas iegūti no īpaši zemo izmešu zonas (ULEZ), tiek investēti sabiedriskā transporta tīkla paplašināšanai, bet Milāna ienākumus no Area C zonas novirza ilgtspējīgas mobilitātes projektiem.
Baltijas valstīs pakāpeniski sāk veidoties līdzīgi mehānismi. Latvijā Jūrmala kā viena no pirmajām ieviesa iebraukšanas maksu jau 1996. gadā — sākotnējais mērķis bija ierobežot tranzīta transportu un samazināt ceļu noslodzi tūrisma sezonā. Laika gaitā šī sistēma ir pārvērtusies par visu gadu ekoloģiskāko pasākumu, kura mērķis ir samazināt gaisa piesārņojumu, troksni un kopējo transporta plūsmu. Ikdienas iebraukšanas maksa, kas 2024. gadā palielinājusies no EUR 2 līdz EUR 3 un no 2025. gada septembra tiek plānots to paaugstināt līdz EUR 5, kas atspoguļo pieaugošo izpratni par šīs sistēmas lomu satiksmes pārvaldībā un kūrorta gaisa kvalitātes aizsardzībā.
Lietuvā Kauņa spēra apņēmīgu soli uz pastāvīgu līdzīgas sistēmas ieviešanu. Kopš 2024. gada augusta pastāvīgi darbojas tās “piesārņojuma samazināšanas zona” vecpilsētā un centrālajos rajonos, iebraukšanas maksa ir EUR 2 par katru iebraucošo transportlīdzekli. No samaksas ir atbrīvoti elektroautomobiļi, motocikli, vietējie iedzīvotāji un cilvēki ar invaliditāti. Kontrole tiek veikta ar automātisku numuru atpazīšanu 11 iebraukšanas punktos, bet apmaksa jāveic septiņu dienu laikā. Pirmie dati uzrāda transporta plūsmas samazināšanos par 25% un pakāpenisku sabiedrības atzinības pieaugumu, sistēmai kļūstot par ikdienas sastāvdaļu.
T. Biliūnas / BNS
Rīgā ideja par zemo izmešu zonas izveidi pirmo reizi parādījās “Gaisa kvalitātes vadības plānā 2015. –2019. gadam”, kur tā tika skatīta kā iespējamais ilgtermiņa risinājums slāpekļa dioksīda un cieto daļiņu līmeņu samazināšanai. Turpmākie pētījumu kompāniju “PwC” un “EY” veiktie pētījumi vērtēja projekta ekonomisko, juridisko un tehnisko realizāciju, modelējot potenciālo izmešu samazinājumu un ieviešanas scenārijus.
Sabiedrībai 2025. gada septembrī iesniegtie rezultāti apliecināja, ka zemo izmešu zona var ievērojami samazināt piesārņojumu, uzlabot iedzīvotāju veselību un sakārtot Rīgu atbilstoši ES gaisa tīrības standartiem, vienlaikus stimulējot autoparka atjaunošanu un investīcijas ilgtspējīgā mobilitātē. Nākamais solis tagad ir Rīgas domes ziņā — gaidāmais balsojums noteiks, kā un kad iniciatīva tiks īstenota.
Pilsētas dzīves neatņemama sastāvdaļa
Visā Eiropā zemo izmešu zonas vairs nav eksperiments — tās kļūst par neatņemamu mūsdienu pilsētas politikas sastāvdaļu. No Londonas un Milānas līdz Kauņai un Jūrmalai piemēri runā paši par sevi:
ja šādas sistēmas tiek izstrādātas pārredzami un ieviestas taisnīgi, tās var pārveidot pilsētu mobilitātes modeļus, uzlabot iedzīvotāju veselību un radīt ilgtspējīgu ekoloģisko un ekonomisko vērtību.
Rīgai diskusijas par iespēju izveidot zemo izmešu zonu nav tikai ekoloģisks pasākums, bet gan pilsētas attīstības stratēģiskā virziena jautājums. Tīra gaisa politika skar visus pilsētas dzīves aspektus — transportu, tūrismu, veselības aprūpi, mājokļus. Galvenais izaicinājums slēpjas ne tikai ieviešanā, bet arī komunikācijā, taisnīgumā un, lai nodrošinātu, ka pāreja atbalsta iedzīvotājus, nevis atsvešina.
Ja Rīga izšķirsies par šo soli ar skaidru mērķi un ambīcijām, pilsēta varēs pievienoties arvien pieaugošajam Eiropas galvaspilsētu tīklam, kas pierāda, ka tīrs gaiss un kvalitatīva pilsētvide — nav savstarpēji izslēdzoši, bet savstarpēji papildinoši mērķi. Lai mērķtiecīgi dotos uz priekšu, vajadzēs politisko drosmi, pastāvīgu dialogu un vīziju par pilsētu, kur ilgtspēja — nav sauklis, bet gan dabiska ikdienas sastāvdaļa.
