Pseidonīms
Mani sauc Regīna Renjute. Renjute nav uzvārds, bet pseidonīms, ko esmu pieņēmusi par godu savai vecmāmiņai. Vecmāmiņa bija no Lietuvas, un visi viņu sauca par Renju. Kādu dienu, kad kāds tā nosauca mani, es sajutu, kā mana sirds iesilst, to dzirdot, un nolēmu šo vārdu paturēt, tikai maigākā – deminutīva formā. Kopš tā laika Renjutes vārds mani visur pavada, un man ir ļoti tuvs tā skanējums.
Pirmais uzņēmums
Bērnībā es izmēģināju spēkus daudzās jomās, piemēram, fotografēšanā, gleznošanā un izšūšanā. Skolā man jau bija savs mazais bizness – tirgoju pašdarinātus auskarus. Kopš tā laika zināju, ka vēlos strādāt pati sev, – nevaru iedomāties, ka priekšnieks noteiktu, ko man darīt.
Šī iekšējā pārliecība organiski aizveda mani līdz tetovēšanai. Nelielajā Olainē, kur esmu uzaugusi un dzīvoju skolas laikā un arī tad, kad mācījos universitātē rīgā, es biju vienīgā tetovētāja. Prasīju par darbu pavisam maz, un man ātri saradās klienti. Kad pabeidzu universitāti, man Olainē jau bija pirmais kabinets – tas bija pirms desmit gadiem.
Kad es sāku, tetovēšanas industrija Latvijā vēl nebija tik attīstīta kā tagad. Toreiz bija grūti atrast labu tetovēšanas mākslinieku – cilvēki paļāvās uz paziņu ieteikumiem.
Par sievietēm tetovētājām un stereotipiem
Tetovēšanas industrijā sieviešu skaits pieaug – viņu tagad ir vairāk kā starp klientiem, tā starp māksliniekiem. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, agrāk tetovējumus uzskatīja par “nesievišķīgiem”, un dominēja brutālāks stils – dominēja biezas līnijas, dēmonu zīmējumi, uzkrītoši motīvi. Tagad ir parādījušās neuzkrītošākas tendences – var tetovēt ziedus, mandalas un izsmalcinātus zīmējumus, ko rada ar ļoti šauru līniju.
Otrkārt, ilgu laiku tika uzskatīts, ka tipisks tetovēšanas salons ir tāds, kas atrodas tumšā pagrabā, kur skan rokmūzika un pulcējas baikeri. Es uzreiz zināju, ka mana studija būs citādāka. Tā būs gaiša, plaša, estētiska un nevainojami tīra.
Dažus pēdējos gadus mūsu studijā strādā tikai meitenes.
Daudzi domā, ka sieviešu kolektīvā valda drāmas un klačošanās, bet pie mums tā noteikti nav. Es esmu mierīgs cilvēks, kas augstu vērtē vaļsirdību, atklātību un profesionalitāti.
Ērtības tetovēšanas studijā
Tetovēšanas mākslinieces karjerai ir viena milzīga priekšrocība, kas varbūt nav uzreiz pamanāma – tā ir iespēja daudz ceļot un iepazīt jaunas pilsētas un valstis, jo vienmēr atradīsies vietas, kur būs pieprasītas tavas prasmes. Karjeras sākumā es daudz ceļoju, rakstīju studijām, piedāvājot savu darbu, un tās, kuras bija ieinteresētas, uzaicināja mani pie sevis. Tāpat studijas var pašas atrast māksliniekus un piedāvāt vietu. Šai formātā meistarus sauc par “viesmāksliniekiem”.
Gadu gaitā darbs dažādās studijās ir palīdzējis man saprast, kas man ir patiešām svarīgi radošajā telpā. Esmu pat uz savas ādas izbaudījusi to, ko novērtēju, un arī to, no kā gribētu izvairīties tetovēšanas studijas iekārtojumā un vadībā. Es zināju, ka savā telpā gribētu līdzsvarot funkcionalitāti un ērtības kā māksliniekam, tā klientam. Daudzās studijās koncentrējas tikai uz tetovēšanas procesu, un kopējai noskaņai un klienta un mākslinieka ērtībām tiek veltīta pavisam niecīga ievērība. Bet tetovēšanas sesija var ilgt vairākasstundas, un ir būtiski, lai būtu vieta, kur paņemt pārtraukumu, atpūsties vai pastrādāt klusumā. Tāpēc pie mums ir iekārtota atpūtas zona māksliniekiem, kur var mierīgi izstrādāt dizainus un kur ir mierīga vide un var paralēli tetovēšanai nodoties arī gleznošanai un citiem radošiem darbiem. Mērķis bija izveidot telpu, kur cilvēki varētu izbaudīt atmosfēru, kas veicina radošumu, komfortu un komunikāciju.
Par komandas darbu
Darbā ar māksliniekiem vienmēr ir svarīgas nianses. Jau intervijā man ir svarīgi saprast, vai kandidātam ir motivācija augt profesionāli. Daži vēlas tikai atnākt, nostrādāt savas stundas un aiziet. Bet man vajag cilvēku, kas grib attīstīties un redzēt, kā viņa tetovējumi kļūst labāki.
Kad pieņemam kādu darbā, es vienmēr ļoti rūpīgi raugos, kāda ir tetovējumu kvalitāte. Mums ir kopējais čats, kurā dalāmies visos jaunajos darbos, un atsevišķs čats, kur liekam bildes ar jau sadzijušiem tetovējumiem. Ir ļoti svarīgi uzraudzīt tetovējuma sadzīšanu – darbs var būt lieliski padarīts, bet dzīstot puse var vienkārši pazust.
Mūsu komanda regulāri – reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos – sanāk kopā un apspriež darba jautājumus, kā arī dalās pieredzē. Nesen esmu sākusi aicināt uz sanāksmēm interesantus cilvēkus, lai komanda varētu dzirdēt jaunas balsis un dalīties savās domās.
Darbs ar klientu
Tetovēšanas mākslinieka darbs vienmēr ir rituāls. Nāk visdažādākie cilvēki, un katru reizi darbs sākas no sākuma: jūs kopīgi izdomājat projektu, apspriežat detaļas un attīstāt jaunas idejas. Reizēm tev kā profesionālim var rasties sajūta, ka jau zini visu, kas jāzina. Bet tad atnāk kāds, kurš neko nezina par tetovējumiem, un palūdz kaut ko mainīt vai pārzīmēt, un rezultāts ir vēl interesantāks.
Mēs nekad nenosodām klientu izvēli. Katram ir savs iemesls izvēlēties tetovējumu – kādam zīmējums ir piemiņa mīļam cilvēkam, cits vēlas saglabāt atmiņas par svarīgu notikumu, bet vēl kādam vienkārši gribas izrotāt savu ķermeni ar skaistu rakstu. Mums vienmēr ir svarīgi godāt šos iemeslus.
Identitāte tetovējumos
Man pašai mani tetovējumi ir ļoti svarīgi. Tie ir tā saauguši ar mani, ka nemaz nespēju sevi bez tiem iztēloties. Piemēram, man visa roka ir notetovēta ar dažādiem motīviem, tie simbolizē kultūru simbiozi un ir saistīti ar ceļojumiem. Man ļoti patīk ceļot un atklāt ne tikai savas saknes, bet arī citas kultūras. Vēlēšanās iegūt tetovējumu var šķist spontāna, tomēr tā vienmēr ir saistīta ar kaut ko, kas man ir svarīgs un nozīmīgs.
Mūsdienās arvien populārāki kļūst etniskie raksti. Piemēram, daži klienti vēlas maoru vai polinēziešu motīvus. Turpretī latvieši arvien biežāk izvēlas vietējos rakstus – latvisko estētiku. Tas ir patīkami. Vēl viena interesanta tendence ir, piemēram, tetovējumi, kas izskatās kā pastmarkas un kur redzami Latvijas arhitektūras pieminekļi. Tāds suvenīrs ir reizē piemiņa un simbols.
Motivācija un nākotne
Esmu sasniegusi to, par ko reiz sapņoju, bet tam vajadzēja 13 gadus apņēmīga darba un pūļu. Kad biju sasniegusi iecerēto, es sajutos izdegusi un nolēmu iepauzēt. Pauze sniedza man sapratni, ka vēlos atgriezties pie gleznošanas, kur vienmēr ir bijusi daļa manas dzīves, pat pirms vēl sāku tetovēt. Es neatsakos no tetovēšanas pavisam, tā ir mans bizness un nozīmīga manas identitātes daļa. Tomēr es jūtu dziļāku apņēmību nodoties mākslai un dodu sev iespēju tai pilnībā pieērsties. Šobrīd dzīvoju mierīgāk, nosvērtāk. Dzīves pārmaiņās ietilpst arī mācību gads ārzemēs, kur mācīšos portretu glezniecību, – tas būs nozīmīgs solis manā mākslinieces ceļā.
Gleznošanas prasmju attīstīšana palīdzēs arī tetovēšanā, jo šīs jomas ir apbrīnojami līdzīgas un nevainojami papildina viena otru. Taču gleznotāja ikdienas rutīna ir pavisam citāda nekā tetovēšanas māksliniekam. Gleznojot nav jāraizējas par kļūdām un par to, ka varētu kādam nodarīt sāpes. Gleznojot esi tikai tu, audekls, kafijas tase un skaista diena kaut kur laukos.
Par attieksmi pret šķēršļiem
Protams, ir bijuši brīži, kad viss nav gājis gludi. Patiesībā izaicinājumu ir bijis daudz – esmu saskārusies ar nodevību, draudiem un vilšanos. Neraugoties uz to, vienmēr esmu bijusi motivēta virzīties uz priekšu. Ja kāds stājās man ceļā, es tikai vēl ciešāk apņēmos gūt panākumus. Esmu pateicīga šiem cilvēkiem – viņu dēļ es esmu augusi.
