Tāls, Hermanis, Eizenšteins un citi: 10 cilvēki, kas padarījuši Latviju atpazīstamu visā pasaulē

Arvīds Blūmentāls jeb Krokodilu Harijs

/ Cilvēks, kurš pieradināja krokodilus /

80. gadu beigās Holivudā tika atrādīta filma – “Krokodilu Dandijs”, kas iekaroja visu piedzīvojumus kārojošo skatītāju sirdis. Droši vien nezināji, ka šīs filmas režisoru – Pīteru Feimenu iedvesmojis reāls cilvēks. Nevaram būt pārliecināti par viņa īsto vārdu, taču viens no visticamākajiem variantiem, ir latvietis Arvīds Blūmentāls (vai vienkārši Harijs).

Arvīds dzimis Dundagā 1925. gadā, pārdzīvojis Otro pasaules karu Austrumu frontē, bet pēc tam emigrējis uz Austrāliju. Varētu šķist, ka karš viņā uz ilgu laiku apslāpēs jebkādu vēlmi riskēt, taču Arvīds rīkojās gluži pretēji: viņš nodevās krokodilu ķeršanai. Leģendas vēsta, ka krokodilu mednieks, savas dzīves laikā, pievarējis vairāk kā 40 000 šo dzīvnieku. Nekādas žēlastības.

Pēc aiziešanas pensijā, Arvīds apmetās uz dzīvi Kūberpedijā, pazemes raktuvju pilsētā Austrālijas dienvidos, kas tajā laikā tika uzskatīta par opālu galvaspilsētu. Harija pazemes ligzda ir neticami interesanta ala, kur pēc viņa nāves sāka pulcēties tūristu pūļi.

Dundagā pat ir veltīts piemineklis ar gravējumu, kas vēsta: “Spēcīga cilvēka piemiņai”.

Žanis Lipke

/ Kas izglābis vienu, glābj visu pasauli /

Žaņa Lipkes īstais vārds ir Jānis, bet viņam pašam labpatikās dēvēt sevi par Žani.

Pirms kara Jānis bija vienkāršs ostas strādnieks un 1941. gadā, okupācijas laikā, dabūja krāvēja darbu eskadronu noliktavās. Tā nav nekāda nejaušība, ka viņš dabūja sev darbu tieši tur, jo galvā jau bija izveidots plāns ebreju glābšanai.

Žaņa darbs bija ebreju strādnieku grupu pavadīšana no geto vārtiem līdz noliktavām, kur viņi strādāja. Un tā, Žanim Lipkem kara laikā izdevās izglābt 44 ebrejus: viņš slēpa cilvēkus, kur vien iespējams – zem šķūņa izraktā bedrē uz paša zemes, draugu sētās Dobeles novadā, tieši šim nolūkam īrētā saimniecībā, kā arī garāžas Rīgā.

Viņš gan pats vienmēr apgalvoja, ka neko pārdabisku darījis nav – tikai pildījis tiešos cilvēka pienākumus.

Otrā pasaules kara laikā tika nogalināti vairāk kā 6 miljoni ebreju. Var šķist, ka salīdzinājumā ar šo šausmīgo skaitu, 44 cilvēki ir niecīgs daudzums. Bet tā tas pavisam noteikti nav – galu galā tas, kurš izglābj vienu, izglābj visu pasauli.

1966. gadā Žanis ar sievu Džoannu ieguva prestižo “Taisnīgais starp tautām” apbalvojumu un Rīgā, Ķīpsalā atrodas viņam veltīts memoriālais muzejs.

Gustavs Klucis

/ Mākslinieks no revolūcijas /

Iespējams, ka Kluča vārds ir svešs, taču noteikti gadījies redzēt viņa darbus.

Klucis ir avangarda mākslinieks, viens no spilgtākajiem konstruktīvisma pārstāvjiem, kā arī viens no krāsainās fotomontāžas pamatlicējiem.

Dzimis netālu no Rūjienas, bērnības un jaunības gadus pavadīja Latvijā. Studējis mākslu Valmierā un Rīgā, bet pēc tam izglītojies Petrogradā un Maskavā.

Viņa darbs “Dinamiskā pilsēta”, kas samontēts no izgrieztu fotogrāfiju elementiem, uzskatāms par pirmo PSRS radīto fotomontāžu. Šis drosmīgais konvencionālo proporciju, mēroga un perspektīvas kanonu pārkāpums bija pagrieziena punkts vairākos virzienos: no grāmatu dizaina līdz politisko plakātu veidošanai. Tiesa gan, šo fotomontāžu galvenais mērķis bija propoganda.

Klucis ticēja vizuālās mākslas revolūcijai. Viņš kļuva par labo roku Ļeņinam, kurš ticēja pavisam citai revolūcijai. Šis solis vēlāk māksliniekam izvērtās par īstu traģēdiju, kad radošā brīvība totalitārajā režīmā izrādījās neiespējama.Dokumentālā filma “ Klucis. Nepareizais latvietis”, ko filmējis latviešu režisors Pēteris Krilovs, ir tieši par šo tēmu.

Gidons Krēmers

/ “Mūzika, tāpat kā jebkurš mākslas darbs, dzīvo mūžam. Man patīk piedalīties mūžības radīšanā.” /

Ja gadījies piedzimt vijolnieku ģimenē, nav nekāds brīnums, ka jau 4 gadu vecumā rokās paņemta vijole. Tomēr ne katrs iedzimtais vijolnieks kļūst par izcilu mūziķi. Tas gan nav Gidona Krēmera gadījums.

Viņš jau 7 gadu vecumā iestājās Emīlā Dārziņa Rīgas mūzikas skolā, bet vēlāk turpinājis studijas Maskavas konservatorijā. Savu pirmo prestižo balvu saņēma starptautiskā konkursā Dženovā, bet otro Monreālā. Pēc tam sākās slavas gājiens: konkurss pēc konkursa, balva līdzās balvai, albums pēc albuma.

Likās, ka sakari ar Latviju pazuduši uz visiem laikiem. Tomēr 1997. gadā Krēmers nodibināja Kamerorķestri “Kremerata Baltica”, kurā apkopoti talantīgi jaunie mūziķi no trim Baltijas valstīm. Šobrīd Kremerata Baltica ir radījuši vairāk kā 30 albumus ar vairākiem “Grammy” apbalvojumiem un turnejām visā pasaulē.

Ar apbrīnojamu prasmi un jutekliskumu, Krēmers izpilda gan jau plaši atzītu ģēniju (Bēthovena, Baha, Šūmaņa, Šūberta) mūziku, gan savu laikabiedru kompozīcijas. 2016. gadā viņš saņēma “Praemium Imperiale” – Nobela prēmiju mūziķiem.Grāmatā “Bērnības fragmenti”, Gidons Krēmers dalījies ar savām atmiņām par Rīgu.

Mihails Eizenšteins

/ Vietējais Gaudi /

Mihails Eizenšteins (Sergeja Eizenšteina tēvs – nozīmīga figūra kino pasaulē), lai arī nav dzimis Latvijā, daudz šeit radījis.

Eizenšteins ieradās Rīgā no Sanktpēterburgas – un uzreiz nostiprinājās kā talantīgs arhitekts. Viņa laiks sakrita ar Art Nouveau (Latvijā plašāk pazīstams kā jūgendstils) – stila, kas apvieno funkcionalitāti un greznību, luksu. Rīgā, Alberta ielā visas pāra mājas celtas pēc Eizenšteina projektiem. Logi un durvis atslēgas caurumu veidā, gulbji ar izplestiem spārniem, pūces pāri, bet lauvas pie ieejām – simboliskas un vienkārši skaistas dekorācijas.

Pateicoties Eizenšteinam, Rīga joprojām tiek uzskatīta par vienu no galvenajām Eiropas jūgendstila galvaspilsētām, kas piesaista tūristus no visas pasaules. Taču meistara darbus ne vienmēr un arī ne visi ir apbrīnojuši. Daudzi uzskatīja, ka viņa projektos bija pārāk daudz dekorāciju un pārmērību, kas sasniedza vulgaritātes punktu. Cik gan ļoti kļūdījās šie kritiķi?

Raimonds Pauls

/ Īsts maestro /

Kad Raimonds Pauls bija mazs, viņa tēvs Voldemārs lasījis priekšā grāmatu par Paganīni ģēniju. Toreiz viņš sapņoja, ka dēls kļūs par vijolnieku. Taču sākās karš un šo plānu bija jāatliek uz vēlāku.

Neraugoties uz to, 10 gadu vecumā Raimonds Pauls iestājās Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Un pēc kāda laika viņa dzīvē iepeldēja džezs. Kā jau tas ar džezu parasti notiek: tas atnāca pēkšņi un uz palikšanu. Glens Millers un Džordžs Gēršvins bija viņa galvenie iedvesmas avoti, taču padomju laikos džezs bija aizliegts: “kas spēlē džezu, pārdos savu dzimteni”. Šī iemesla dēļ daudzi izpildītāji pārgāja uz populāro mūziku. Arī Raimonds Pauls.

Vēlāk viņš iepazinās ar Allu Pugačovu un citiem izpildītāji, kuriem viņš rakstīja mūziku, kas daudzu iemīlēta un pieminēta. Muzikālā iztēle ļāva radīt melodijas, kurās apvienoti džeza, rokenrola, franču šansona un latviešu tautas mūzikas elementi. Viņa mūzika turpina skanēt koncertzālēs visapkārt pasaulei.

Maestro tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu – prestižākajiem valsts apbalvojumiem Latvijā.

Pēteris Vasks

/ “Mans nolūks ir nodrošināt barību dvēselei, un to arī sludinu savos darbos.” /

Pēteris Vasks ir viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem.

Viņa darbu galvenās tēmas ir mūžīgā cīņa starp gaismu un tumsu, konfrontācija starp pagātni un nākotni, kā arī cilvēces vēsture kopumā – ar uzsvaru, protams, uz Latvijas vēsturi. Tāpēc daudzos savos skaņdarbos viņš prasmīgi ieauž latviešu tautas mūzikai raksturīgus motīvus un tēmas. Tā Vaskam izdevies atrādīt latviešu tautas stāstu visai pasaulei.

2022. gadā saņēmis Eiropas prestižāko klasiskās mūzikas balvu “Opus Klasik”. Pēteris ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas un Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas goda biedrs.

Inese Galante

/ Operas dīva, kas attīsta Latvijas mūzikas skatuvi /

Turpinot mūzikas tēmu, nevar aizmirst Inesi Galanti – izcilo latviešu operdziedātāju. Viņa reiz teica, ka “kvalitatīva mūzika dziedina dvēseli un sirdi.” Tā ir patiesība. Vienīgā ironija šeit ir tā, ka Ineses pirmā izglītība ir farmaceits.

Jau studiju laikā Mūzikas akadēmijā, Inese kļuva par Latvijas Nacionālās operas solisti. Deviņdesmitajos gados viņa sāka uzstāties kā soliste Manheimas Nacionālajā teātrī un Vācijas operā pie Reinas. Viņas skaistais soprāns ir klausīts visos pasaules prestižākajos operteātros.

Tagad Inese attīsta Latvijas mūzikas skatuvi. 2007. gadā viņa kļuva par festivāla “Summertime” aizsācēju. Ikgadējais festivāls, kas tiek tradicionāli aizvadīts vasaras beigās, pulcējot uz Dzintara koncertzāles skatuves talantīgākos mūsdienu klasikas izpildītājus no visas pasaules. Vienā no intervijām Inese sacījusi, ka ļoti vēlas atgriezt Jūrmalas brīnišķīgo vasaras brīvdienu atmosfēru. Un viņai tas ir izdevies: džezs, fanks, rokenrols, Balkānu ritmi – cilvēki brauc uz Jūrmalu no tuvākām un tālākām pasaules malām, lai klausītos šo stilu meistardarbus.

2013. gadā Inese nodibināja Ineses Galantes fondu, ar mērķi atbalstīt jaunos izpildītājus, veidot sadarbību ar starptautiskām kultūras organizācijām un sargāt nacionālo kultūras mantojumu. “Mēs vēlamies padarīt kultūru pieejamu ikvienam Latvijas iedzīvotājam, neatkarīgi no sociālā statusa un dzīvesvietas. Mēs vēlamies meklēt un atbalstīt jaunos Latvijas talantus, palīdzēt viņiem pilnveidoties un attīstīties. Es gribu dot valstij to, ko reiz saņēmu no tās – mīlestību un zināšanas.

Mihails Tāls

/ Šaha ģēnijs /

Var šķist, ka Mihails Tāls ir dzimis ar šaha galdiņu rokās. Bet tā, protams, nav: Tālam ir 5 gadu augstākā izglītība Latvijas Universitātē “Krievu valodas un literatūras” virzienā.

Tomēr 48 no 55 nodzīvotajiem gadiem pavadīti ar šaha figūriņām rokās. 19 gadu vecumā Tāls kļuva par PSRS čempionu, bet jau 23 gadu vecumā – par pasaules čempionu (jaunākais šahists uz to brīdi, kurš nopelnījis šo titulu). Visā pasaulē Tālu atceras ne vien kā izcilu spēlētāju, bet arī kā īstu spēles “virtuozu”. Tikpat vai kā šīs tehniskās spēles mākslinieku. Viņš reiz teicis: “Daudziem maniem kolēģiem spēles skaistums slēpjas loģikas triumfā. Brīnišķīgā šaha spēle ir kā perfekti proporcionāla, klasiska ēka. Ir bijušas daudzas reizes, kad savus mērķus sasniedzu ar veselā saprāta palīdzību, bet joprojām godinu iracionalitātes, neloģiskuma un absurda triumfu.” Šādos gadījumos, loģikas skaistums nobāl paradoksa efekta priekšā. Un paradokss šeit bija pats Tals.

2014. gadā komponists Kristaps Pētersons iestudēja avangarda operu-lekciju “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Izrāde stāsta par šīs spēles neticamās popularitātes iemesliem aukstā kara laikā, bet vēl svarīgāk – par Mihaila Tāla fenomenu.

Alvis Hermanis

/ “Māksla ir mīnu lauks. Visi drosmīgie ir laipni aicināti” /

Jaunais Rīgas teātris šodien ir viens no populārākajiem teātriem Rīgā. Biļetes uz izrādēm tiek izpārdotas mēnešus iepriekš. Nu jau 26 gadus tās galvenais režisors un mākslinieciskais vadītājs ir Alvis Hermanis.

Alvis studējis aktiermeistarību Latvijas Nacionālajā konservatorijā, un 1992. gadā uzsācis režisora gaitas. Viņa iestudējumi izrādīti vairāk kā 40 pasaules valstīs – no Maskavas līdz Bogotai, vienlaikus piedaloties arī prestižākajos teātra festivālos.

“Moderns skats uz klasiku”, iespējams, raksturo Jaunā Rīgas teātra repertuāru visprecīzāk. Alvis koncentrējas uz mūsdienu auditoriju, kas vairs netic tam, ka apstākļi rada cilvēku, bet gan uzskata, ka cilvēki paši ir radītāji.

Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas laikā, Hermanis nolēma saviem pēctečiem nosūtīt ziņu “laika kapsulas” veidā. Tur viņš ievietoja savas nesenās lugas “Baltais helikopters” (kurā galveno lomu atveidoja Mihails Barišņikovs) manuskriptu, Marlboro cigarešu paciņu un sava veida manifestu – ētikas noteikumu kopumu teātra darbiniekiem un skatītājiem. Manifests sastāv no 7 punktiem, kurus var apvienot vienā vārdā – brīvība. Brīvība patiešām ir galvenais teātra dzinējspēks – politkorektums šeit nav pieļaujams. “Mākslas zona ir sapņu zona. Vai tie esat jūs, kas kontrolē savus sapņus?”